Stāvoklī, kad vēl mācījās 12.klasē. Bērnam piedzimis bērns – ko nu? 30
Statistika liecina, ka ik gadu Latvijā ap 200 – 300 mazuļu dzimst tieši nepilngadīgām meitenēm. Eksperti to vērtē kā nopietnu problēmu, kuras cēlonis meklējams daudzu jauniešu zināšanu trūkumā par cilvēka reprodukciju un ģimeni. Kā meitenes tiek galā ar nopietno un atbildīgo mātes lomu, kurā nonākušas faktiski neapzināti? Un kas Latvijā tiek darīts, lai atvieglotu jauno māmiņu rūpes?
Lielā dzīve agrā jaunībā
Jau pieaugušai un nobriedušai sievietei mammas loma var būt liels izaicinājums, kur nu vēl jaunai meitenei, kura iepriekš nemaz nav plānojusi kļūt par māti. Divdesmit trīs gadus vecā Katrīna bērniņu gaidīja augstskolas otrā kursa laikā, kad pašai bija vien deviņpadsmit. Katrīna stāsta, ka sākumā tas bijis kas prātam neaptverams – bijis grūti noticēt, ka būs jāuzņemas atbildība vēl par kādu, ne tikai par sevi, taču viņa bijusi ļoti laimīga, uzzinot jaunumus. Citādi klājies Katrīnas draugam, ar kuru sākumā viņa nav varējusi uzsākt normālu sarunu, lai izrunātu tālāko rīcības plānu – viņš izmainījies līdz nepazīšanai. Tāpat meitenei bijis jāsaskaras ar gados vecu ginekoloģi, kura nav veikusi ultrasonogrāfiju un asi atcirtusi: “Vai tad tu bērnu paturēsi? Kam tev uz viņu skatīties?” Beigu beigās gan viss sakārtojies – vecāki atbalstījuši, abi ar draugu, kā saka Katrīna, izcīnījuši savas cīņas ar bailēm zaudēt brīvību un šobrīd audzina burvīgo divus gadus veco Oliveru.
Arī Martai Panteleiko (21), kura stāvoklī palika astoņpadsmit gadu vecumā, tas bijis liels pārbaudījums. Marta stāsta, ka, pretēji Katrīnas pieredzei, viņi ar draugu pēc jaunumu uzzināšanas esot ļoti satuvinājušies: “Viņš bija apjucis un nespēja noticēt, ka būs tēvs, bet tajā laikā abi kļuvām tuvāki. Ar laiku gan attiecības kļuva sarežģītākas, un neilgi pēc bērna dzimšanas mēs tās pārtraucām pavisam.” Jaunā mamma Marta ir ļoti pateicīga savai ģimenei, kura ne brīdi netika nosodījusi un joprojām atbalsta gan emocionāli, gan materiāli: “Protams, visiem bija apjukums, taču jutu lielu atbalstu. Pārējiem radiniekiem atklājām vēlāk, jo zinājām, ka tas viņos varētu izraisīt šoku. Šajā laikā vēl mācījos vidusskolā, izlēmu, ka no skolasbiedriem slēpšu tik ilgi, cik varēšu. Man tas izdevās septiņus mēnešus, pēc tam lielie džemperi vairs nelīdzēja. Skolā daudzi uzkrītoši skatījās un runāja, bet mani tas nesatrauca, jo tā bija mana izvēle un mana dzīve.” Marta neatminas nepatīkamas situācijas, vien to, ka cilvēki uz ielas pētījuši viņu no galvas līdz kājām, tāpat arī skolasbiedru šķībos skatienus un to, ka sabiedriskajā transportā neviens nelikās ne zinis, novērsās, lai tikai nebūtu jālaiž grūtniece apsēsties. Meitene atklāj, ka bērniņa gaidīšana ietekmējusi skolas laiku, bijis grūti saņemties, taču viņas pieredze ir pierādījums tam, ka visu var apvienot, ja vien ir vēlēšanās: “Jutos nogurusi. Pirms skolotāja uzzināja, ka gaidu bērniņu, viņa bija neizpratnē par to, kāpēc man ir atbrīvojums no sporta, kādēļ no rītiem kavēju skolu, taču beigu beigās nokārtoju visus eksāmenus, un tad arī piedzima bērniņš.” Martai ļoti patīk būt jaunajai mammai, un, lai gan dzīve ir kardināli mainījusies, viņa ne mirkli nenožēlo: “Esmu kļuvusi daudz atbildīgāka un pacietīgāka, vairāk izbaudu dažādus dzīves sīkumus, novērtēju līdzcilvēku atbalstu, kā arī esmu kļuvusi emocionāli stiprāka un izturīgāka. Agrāk biju mazliet neapdomīgāka, spontānāka, taču tagad vienmēr ir jārēķinās ar bērniņu un jāizvērtē prioritātes.” Mātes lomai sagatavoties palīdzējis labais kontakts ar citiem bērniem: “Man bērni ir patikuši vienmēr. Kādreiz auklēju mazo māsīcu un brālēnu, tāpēc bērna audzināšana man nebija pilnīgi tumša bilde. Instinktīvi jutu, kas bērniņam vajadzīgs. Ar autiņbiksīšu maiņu arī nebija nekādu problēmu, es ātri pieradu pie saviem jaunajiem pienākumiem, un tagad, atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka tas bija viens no skaistākajiem manas dzīves posmiem.”
