Šodiena – daudz modernāka 30
Atminos mammas stāstu par skolasbiedreni, kura caurām dienām staigāja noraudājusies, jo tikusi vazāta pa skolotāju un direktora kabinetiem, nosodīta, ķengāta un beigās izmesta no skolas. Viņai kopā ar ģimeni bija jāpārvācas uz citu pilsētu vien tāpēc, ka skolas vecumā viņai bija iestājusies neplānota grūtniecība. Laiki mainās, cilvēku domāšana pielāgojas un attīstās, taču vēl pavisam nesenā pagātnē būt jaunai māmiņai bijis lielāks izaicinājums nekā šodien – tā skaidro 28 gadus vecā Sabīne Ozoliņa, kura bērniņu laidusi pasaulē, kad pašai bijis vien septiņpadsmit gadu: “Tagad ir visādi forumi, mammu biedrības, toreiz nebija kur meklēt atbalstu. Daudzi skolasbiedri par mani iesmēja, kāds sauca par mauku, cits par narkomāni. Mamma manī bija vīlusies, tēvs bļāva, ka draugu nositīs. Emocionāla atbalsta nebija vispār.” Sabīne stāsta, ka diez vai būtu pabeigusi vidusskolu, ja būtu pavisam viena: “Draugs pārnāca no darba, es skrēju uz vakarskolu, šad tad mazo nāca pieskatīt mana mamma. Kopumā mēs divatā tikām ar visu galā.” Emocionālā atbalsta ļoti trūcis, taču Sabīni un bērniņu materiāli atbalstījis bērna tēvs, kurš tajā laikā jau bijis pilngadīgs: “Visa dzīves finansiālā puse bija uz bērna tēva pleciem, par to man vispār nebija jāsatraucas. Praktiskas dabas jautājumus uzdevu mammai un omēm, jo daudzas lietas tiešām nezināju. Piemēram, prasīju, kad kuriem zobiņiem jāaug, kad varu sākt bērniņu piebarot, cik bieži zīdainītis naktīs ceļas augšā utt.”
Sabīnei ir taisnība – jaunās māmiņas aicina vērsties dažādos interneta forumos. To apstiprina arī interneta portāla “maminuklubs.lv” projektu vadītāja Kristīne Damškalne: “Mūsu forumā ir atsevišķa sadaļa, kurā mammas dalās pieredzē par bērniņa gaidīšanu, audzināšanu un apvienojas grupās, kur ir gan jaunas mammas, gan pieredzējušākas. Parasti jaunās māmiņas lūdz palīdzību psiholoģiskas dabas jautājumos, kā arī meklē atbildes par neskaidro fizioloģijā, jo baidās doties pie speciālistiem. Jaunajām meitenēm ir daudz neskaidrību par to, kas notiek ar viņu ķermeni. Par laimi, mūsu portālā mammu atsaucība ir ļoti liela un attieksme – pozitīva. Mammas dalās zināšanās, sniedz ieteikumus. Turklāt komentārus nav iespējams rakstīt cilvēkiem no malas jeb tiem, kas nav reģistrējušies, tādā veidā samazinās nopelšanas un kritizēšanas iespējamība.”
Ķeršanās pie pēdējā salmiņa
Ne visas situācijas var atrisināt ar lūgumu pēc padoma māmiņām domātajos forumos, ir gadījumi, kad no meitenes atsakās pat paši tuvākie – ģimene. Šādās situācijās ir cerība uz pašvaldību sociālajiem dienestiem, kuri piedāvā dažādus atbalsta pasākumus. Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Viktorija Boļšakova stāsta: “Ne visas māmiņas nāk no sociāli labvēlīgām ģimenēm, un ne visām palīdz vecmāmiņas. Tāpat ne visām nepilngadīgajām grūtniecēm un māmiņām būs finansiāli nodrošināta situācija un būs kur apmesties kopā ar mazuli. Šajos gadījumos pašvaldību sociālie dienesti var piedāvāt dažādus atbalsta pakalpojumus, piemēram, piesaistīt ģimenes asistentu vai atbalsta personu, piedāvāt dalību atbalsta grupā un kursos par bērnu audzināšanu. Ja nepilngadīgajām māmiņām un grūtniecēm ir finansiālas problēmas, pašvaldību sociālie dienesti var piešķirt sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ja meitenei ir nesaskaņas ar vecākiem vai arī ja vecāku nav, saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 29. panta otrajā daļā noteikto pēc jaundzimuša bērna mātes lūguma, ja viņai nav iztikas līdzekļu vai pajumtes, viņa uzņemama bērnu aprūpes iestādē kopā ar bērnu uz laiku, kamēr baro bērniņu ar krūti. Tomēr praksē, saskaņā ar ministrijas rīcībā esošo informāciju šādi gadījumi ir ļoti reti.” Rīgas bāriņtiesas sabiedrisko attiecību speciāliste Linda Veržbicka uzsver, ka “papildus nepieciešamo palīdzību un atbalstu sniedz pašvaldības sociālais dienests, piemēram, piedāvā bērna emocionālās audzināšanas kursus, psihologa konsultācijas, atbalsta grupas. Savukārt bāriņtiesa uzrauga, kā tiek nodrošināta gan nepilngadīgās mammas, gan mazuļa aprūpe. Jaunās māmiņas var saņemt, piemēram, “PEP mamma” pakalpojumu, kas ir profesionāla atbalsta persona māmiņām ar mazuli no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam. PEP mamma var būt pirmā izvēle gadījumos, kad māmiņai nepieciešama praktiska informācija vai arī emocionāls atbalsts.”
Linda Veržbicka norāda uz nopietnu problēmu: nepilngadīgo mammu bērniem paternitāte nav noteikta vai bērna tēvs neuzņemas rūpes un neatzīst, ka ir tēvs. “Gandrīz visos gadījumos par aizbildni kļūst mazuļa vecmāmiņa līdz mātes 18 gadu vecumam, līdz ar to bērna mātes ģimene sniedz vislielāko atbalstu un rūpes. Dzimtsarakstu nodaļa paziņo bāriņtiesai, ka nepilngadīgai personai piedzimis bērns, tad tiek lemts par aizbildņa iecelšanu bērnam, ja abi bērna vecāki ir nepilngadīgi. Ja bērna tēvs ir pilngadīgs un gatavs noteikt paternitāti, tad viņš kļūst par dabisko aizbildni. Ja tas nenotiek, bāriņtiesa meklē aizbildni, un, ja tādu neatrod, tiek meklēta audžuģimene, kura būtu gatava uzņemties rūpes gan par nepilngadīgo mammu, gan par viņas mazuli. Ja audžuģimene tomēr netiek atrasta, jaunā māmiņa kopā ar mazuli dzīvo aprūpes iestādē. Rīgas bāriņtiesas redzeslokā šobrīd kopumā ir apmēram divdesmit nepilngadīgu māmiņu.”
Arī jaunās māmiņas Martas Panteleiko mamma Ieva, kurai šobrīd ir 46 gadi, tāpat kā daudzas citas vecmāmiņas, aktīvi iesaistījusies bērniņa audzināšanā un rūpējusies gan par savu meitu Martu, gan mazdēliņu Ričardu: “Pirmās piecas minūtes bija šoks, tad sekoja satraukums – kā viņa pabeigs skolu, kā nokārtos eksāmenus! Skaidrs bija tikai tas, ka bērniņam ir jānāk pasaulē. Martas tētis saglabāja visvēsāko prātu, viņš teica, ka būs tā, kā Marta izlems. Tad sekoja tālākā rīcības plāna sastādīšana un īstenošana, bija jāsakārto skolas lietas – pedagogi bija pretimnākoši un atbalstoši, par to viņiem milzīgs paldies. Un tad sākās gaidīšanas laiks – tas bija skaists arī man. Protams, bija satraukums, vai Marta ar visu tiks galā. Meklēju dažādus dzīves stāstus par to, kā citas meitenes šādās situācijās bija rīkojušās – manas rūpes bija dubultojušās, savus plānus atliku malā. Man svarīgāks par visu bija atbalsts bērnam, un šajā situācijā bez vecāku morālā un materiālā atbalsta nekādi neiztikt. Un tad pasaulē nāca mūsu mīļais mazdēliņš – tā bija tik skaista un aizkustinoša diena. Vecmāmiņai būt ir īpaši, tās ir rūpes un prieks. Visi cenšamies palīdzēt un atbalstīt, jo esam draudzīga ģimene. Prieks arī par to, cik Marta ir laba mamma – viņa lieliski ar visu tiek galā.”
Vairāk runāt par seksu!
Organizācijas “Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle uzsver: “Statistikas dati liecina par satraucošu tendenci, situācija šajā jomā neuzlabojas – ik gadu Latvijā ap 200 – 300 mazuļu jeb 2% piedzimst mātēm, kas jaunākas par 18 gadiem.” I. Ķelle uzskata, ka tā ir ļoti būtiska problēma, kuras galvenais cēlonis ir nezināšana: “Ģimenes uzdevums ir nodrošināt saviem bērniem vērtības un zināšanas, kas palīdzētu bērnus pasargāt no pāragrām seksuālām attiecībām. Mūsdienās daudziem vecākiem darba slodzes dēļ nepietiek laika saviem bērniem. Ja reiz pāragras seksuālas attiecības ir uzsāktas, svarīgi, lai būtu zināšanas par to, kā sevi pasargāt. Mēs redzam, ka nereti meitenēm un zēniem trūkst pat elementāru zināšanu par cilvēka fizioloģiju. Sagaidāms, ka šāda tendence saglabāsies, ja vien skolās tam nepievērsīs lielāku uzmanību. Kamēr spēkā būs tā dēvētie “tikumības grozījumi” Izglītības likumā, skolotāji turpinās baidīties par to runāt. Aptaujas liecina, ka arī vecāki nelabprāt runā par šādām tēmām, uzticot to skolai.” Arī Rīgas bāriņtiesas sabiedrisko attiecību speciāliste Linda Veržbicka iesaka vecākiem rūpīgāk pievērsties dzimumdzīves tēmai. Runāšana par seksu, iespējams, ir viens no vecāku grūtākajiem uzdevumiem, un tomēr primārā informācija par dzimumdzīvi bērnam jāiegūst tieši ģimenē. Vienisprātis ar Ķelli un Veržbicku ir arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko, kura uzsver nepieciešamību runāt par neērtajām tēmām: “Nepilngadīgiem jauniešiem ir nepilnīga izpratne un kļūdaina informācija gan par cilvēka reproduktīvo sistēmu un tās darbību, gan par piemērotiem kontracepcijas līdzekļiem. Vecāki ir tie, kas palīdz bērniem veidot attieksmi pret dzīvi – arī par seksualitāti un dzimumattiecībām. Ja bērns jutīs, ka māte vai tēvs nespēj runāt par konkrēto tēmu, informācija tiks meklēta internetā vai vienaudžu vidū, un ne vienmēr tur iespējams iegūt korektas, patiesas atbildes, tāpēc pusaudži ir apmulsuši un nezina, kā rīkoties. Jāsniedz informācija gan par iespējamajiem riskiem, gan par drošiem un mazāk drošiem kontracepcijas veidiem. Vecākiem ir jāpievērš uzmanība savu bērnu emocionālajam stāvoklim un attiecībām ar vienaudžiem.”
Jaunās māmiņas, kuras šobrīd veiksmīgi tikušas galā ar sarežģīto dzīves situāciju, tomēr iesaka meitenēm pirms riskantā soļa vispirms desmit reizes padomāt, vai viņas būs spējīgas sevi pilnībā ziedot mazulim, atteikties no ballītēm, uzturēt mazo, ja puisis aizlaidīsies. Un ja nu vecāki izliek no mājas – arī tādi gadījumi notiek. Tam piekrīt arī Veržbicka: “Kļūšana par māmiņu tik agrā vecumā nereti atstāj ietekmi uz mātes un mazuļa dzīvi, jo meitenēm trūkst fiziskā un garīgā brieduma, ir vēlme izbaudīt jaunību, ko savukārt ne vienmēr var savienot ar vecāku pienākumu pildīšanu.”
