Pāri jūrām un kalniem: Eiropas filmu nedēļa 0
No 20. līdz 26. maijam Rīgā kinoteātrī “Splendid Palace” notiks Eiropas filmu nedēļa, kas veltīta migrācijas tēmai.
Vienpadsmit filmu izlasē ir pēdējos piecos gados uzņemtas dokumentālas un spēlfilmas no Itālijas, Zviedrijas, Vācijas, Dānijas un citām valstīm, piedāvājot plašu sižetu izvēli, interpretācijas un žanrus, lai pēc iespējas dažādos veidos atspoguļotu ar migrāciju saistītos jautājumus.
Sievu lūkojot
Cilvēku ieceļošana svešā zemē ir viens no tematiskajiem motīviem vairākās filmās. Dāņu režisores Frederikas Aspokas otrajā pilnmetrāžas spēlfilmā “Rosita” (2015) tas saistās ar sieviešu imigrāciju valstī laulību nolūkā. Filmas estētikā jūtama dāņu Dogmas virziena klātbūtne, stāstot par notikumiem kādā mazā zvejnieku pilsētiņā Dānijas ziemeļos. Atraitnis Ulriks jūtas vientuļš un nolemj rīkoties tāpat kā ne viens vien vietējais vīrietis pirms viņa, kas apprecējis filipīniešu sievu. Kāda no jau precētajām filipīnietēm palīdz noorganizēt Rositas ceļojumu uz Dāniju un tikšanos ar Ulriku. Abiem ir grūti saprasties valodas nezināšanas dēļ, tādēļ komunikācijā tiek iesaistīts Ulrika dēls Johaness, kurš dzīvo kopā ar tēvu un kļūst par abu tulku. Pēc vecuma Rosita un Johaness ir daudz piemērotāki viens otram un pēc sākotnējās nepatikas un aizspriedumiem abi satuvinās, aizsākot attiecību sarežģījumus starp visām iesaistītajām pusēm. Nomaļā vide, skarbais piejūras klimats un pragmatiskie cilvēku raksturi ir izaicinoša augsne romantiskām jūtām un dzīvi mainošai rīcībai, kādai būtu gatavs Johaness. Rosita nonāk izvēles priekšā – būt saprātīgai un pieņemt nodrošināto dzīvi ar gados vecāko Ulriku, kādēļ viņa Dānijā ieradusies, vai ļauties emocijām un palikt kopā ar viņa dēlu. Abu galveno dāņu vīriešu lomu tēlotāju – Jensa Albinusa (“Idioti”, 1998, “Nimfomāne”, 2013) un Mikela Boes Folsgarda (“Karaliskā dēka”, 2012) – partnere filmā ir aktrise Mersedesa Kabrala, kas pazīstama no starptautiski atzītā filipīniešu režisora Briljantes Mendozas filmām (“Kinatay”, 2009, “Thy Womb”, 2012). Ne tikai Rositai filmā, bet arī aktrisei dzīvē nonākšana Dānijā bija jauns pārbaudījums – ziemeļu klimatiskie apstākļi gada aukstajā sezonā.
Nomadi mūsdienu Eiropā
Sezonalitātes iespaida migrācija ir dokumentālās filmas “Ziemeļu nomadi” (2012) galvenā tēma, pie kuras šveiciešu režisors Manuels fon Štrulers sāka strādāt pēc tam, kad pats, pēc pamatprofesijas būdams mūziķis, kopā ar savu ģimeni divus gadus bija nodevies nomadiskiem ceļojumiem pa Tuvajiem Austrumiem, Persiju, Austrumeiropu, Islandi un citām vietām. Šo klejojumu iespaidā Štrulers nopietni attīstīja savu aizraušanos ar fotogrāfiju un likumsakarīgi tālāk arī ar kino. “Ziemeļu nomadi” ir režisora pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma, un tās galvenie varoņi ir gani Paskāls un Karola, kuri katru ziemu dodas aptuveni 600 kilometru garā ceļā pa Šveices Alpiem, kam nepieciešami četri mēneši, lai pārdzītu ganāmpulku no ziemas uz vasaras ganībām. Filma ir meditatīvs un vērojošs šo divu cilvēku ceļojuma dokuments, kurā viņi, savu iedzīvi salikuši uz trīs ēzeļu mugurām, ar četru ganu suņu palīdzību virzot apmēram 800 aitu lielo ganāmpulku, apņēmīgi un pārliecinoši veic garo ceļu, neskatoties uz laikapstākļiem, cilvēku attieksmi, dažādām grūtībām, kā arī skaistiem mirkļiem. Šādas profesijas un cilvēku esamība mūsdienu Eiropā šķiet eksotiska, bet arī apbrīnojama, jo komfortam ir tik viegli ļauties, kurpretī tradīciju saglabāšana prasa daudz vairāk piepūles. “Ziemas nomadi” tika novērtēta kā gada labākā Eiropas dokumentālā filma, apliecinot, cik precīzā saskaņā ir filmas tēma ar tās kinematogrāfisko izpildījumu.
No Āfrikas krastiem
Pazīstamākā mūsdienu somu režisora, izteikta autorkino pārstāvja Aki Kaurismeki (“Es nolīgu algotu slepkavu”, 1998, “Cilvēks bez pagātnes”, 2002, u. c.) 2011. gadā uzņemtā drāma ar spēcīgiem komēdijas elementiem “Havra” runā par nelegālo bēgļu tēmu. Ostas pilsētā tiek atklāts konteiners ar nelegālajiem imigrantiem no Gabonas. Zēnam Idrisam policistu un izmeklētāju deguna priekšā izdodas no konteinera aizmukt. Bēguļojošais zēns atrod patvērumu pie bijušā bohēmista, tagad apavu spodrinātāja Marsela Marksa, un starp abiem rodas savstarpēja pieķeršanās. Marsels mājās ir palicis viens, jo viņa mīļotā sieva Arletī šajā laikā atrodas slimnīcā un no vīra grib slēpt, ka ir nopietni slima. Marsels nonāk izmeklētāja uzmanības lokā, jo kāds kaimiņš pamanījis viņu kopā ar meklēšanā esošo zēnu. Caur filmas personāžiem atklāti dažādi cilvēku tipi un viņu rīcības veidi, atbalstot, nosodot, nododot, neitrāli vai kā citādi izturoties situācijā, kad tuvumā nonācis svešais un nezināmais – šeit Idrisas tēlā. Marsels grib palīdzēt Idrisam nokļūt galamērķī Londonā, kur mitinās viņa māte, lai arī pašam jānonāk zināmu aizdomu lokā. Filmā ļoti būtiska tās stilistika, kas raksturīga Kaurismeki rokrakstam – kā tiek veidota kadru mizanscēna, apgaismojums, kāds ir aktieru tēlojums, situāciju modelējums, mūzikas izmantojums. Apzināti uzsverot inscenējumu un filmiskās vides konstruētību, Kaurismeki rada ļoti saistošu un vienotu nostalģijas pilnu universu.
Minēto un citu programmā iekļauto filmu tēmas būs pamats plašākai diskusijai, analizējot to, kā sociālpolitiski notikumi ietekmē mākslu tās dažādajos virzienos. Kino spēj pietiekami ātri reaģēt uz aktuālajiem notikumiem un interpretēt tos visos kino veidos, par ko liecina arī šī Eiropas filmu nedēļa.
