Profesors Pēteris Šmits skaidrojis, ka primitīvās tautas sauc visas dabiskās lietas īstajos vārdos. Tas piederējās senajam kultam, lai cīnītos pret jauniem gariem, burvjiem un ļaunām acīm, kā ari auglības svētku un kāzu ceremonijās, bet vēl nebūt neliecina par seksuālās dzīves brīvību. Piemēram, ķīnieši prasa no neprecētas sievietes pilnīgu atturību, bet vienkārša ķīnieša runā nekāds vārds nav par rupju. 6
Viena no Paidera grāmatas tēzēm: kamēr tauta dzīvo lauksaimnieciskā vidē, sabiedrības seksuālās zināšanas ir pietiekami augstas, jaunieši īpaši nav jāizglīto — lielajā istabā, kur mīt visa saime, kā arī mājdzīvnieku nodarbēs daudz kas ir redzams.
Šiliņš vērtē, ka lauksaimnieciska vide, protams, ir veselīgāka attiecībā pret seksualitāti sālīdzinājumā ar šodienas sabiedrību, un seksuālā izglītošanās notiek arī tad, ja par tās svarīgajiem jautājumiem netiek runāts, jo izpratne rodas arī neverbāli. Tomēr, visticamāk, arī tobrīd bērni bija jautātāji.
Seksuālie reglamenti atļāvuši jauniem ļaudīm dažādus mīlēšanās veidus — klātgulēšanu, petingu, savstarpēju masturbāciju u. tml. — visu, izņemot “vainadziņa uzkāršanu” (saglabājot maksts nevainību).
“Tā guļ puiši pie meitām.
Abas rokas azotē.”
