Senajiem latviešiem bijusi daudzveidīga seksuālā dzīve 6
Kāda bija seno latviešu seksuālā dzīve? Uz šo jautājumu mēģināts atbildēt Jura Paidera grāmatā “Tradicionālā latviešu seksualitāte” – tā ir interpretācija par seno latviešu mīlēšanās ar daudziem pārsteidzošiem autora secinājumiem. Vai tie varētu atbilst patiesībai, skaidroju kopā ar folkloristu Gunti Pakalnu, folkloras grupas dalībnieci Ievu Kalniņu un seksopatologu Māri Siliņu.
Lai arī tikumiskais ideāls bijis kopdzīve tikai ar vienu laulāto mūža garumā, tomēr neprecētie varējuši baudīt jebkādas mīlas attiecības līdz “vainadziņa atdošanai” (tātad visu, izņemot vaginālo seksu). Bet apprecoties vīrs ar sievu varēja dažādot seksuālo dzīvi, viens otram sniedzot to, kas abiem divatā ir pieņemams. Grāmatas autors šādi secina, skaidrojot latviešu nerātnās dainas un anekdotes. Pakalns to min kā pirmās lamatas, kurās pētnieks iekritis: ja šodien rīkotos līdzīgi — pierakstītu latviešu dziesmu tekstus, kur runā par seksualitāti, — secinājumi no tiem par mūsdienu tautiešiem ļoti atšķirtos no reālās dzīves. Turklāt nerātnās dziesmas nelasīja kā grāmatu vienatnē, tās visvairāk dziedāja kāzās, kā arī Jāņos un pēc talkas apdziedoties (grāmatā tas pieminēts tikai formāli). Tad svarīgāk bija “stiprāk sadot” — to vieglāk izdarīt, “sitot” zem jostasvietas. Dziesmas ir dzeja, kurā ir daudz fantāzijas, mutes brūķēšana vēl nenozīmē, kā apgalvo grāmatas autors, ka “aprakstīts tas, kas notika”.
“Kāzās dziedāju
Negoda dziesmas;
Pāriešu mājās.
Turēšu godu.”
Taču diez vai dziedāto var arī pilnīgi nošķirt no realitātes — tas tomēr ir solis ko līdzīgu darīt — to, kas sabiedriski ir akceptēts, spriež Šiliņš. Šīs dziesmas varēja kalpot arī kā sava veida tā laika erotiskā literatūra. Arī mūsdienās cilvēkiem nav tik vētraina seksuālā dzīve kā pornogrāfiskajās filmās.
Profesors Pēteris Šmits skaidrojis, ka primitīvās tautas sauc visas dabiskās lietas īstajos vārdos. Tas piederējās senajam kultam, lai cīnītos pret jauniem gariem, burvjiem un ļaunām acīm, kā ari auglības svētku un kāzu ceremonijās, bet vēl nebūt neliecina par seksuālās dzīves brīvību. Piemēram, ķīnieši prasa no neprecētas sievietes pilnīgu atturību, bet vienkārša ķīnieša runā nekāds vārds nav par rupju.
Viena no Paidera grāmatas tēzēm: kamēr tauta dzīvo lauksaimnieciskā vidē, sabiedrības seksuālās zināšanas ir pietiekami augstas, jaunieši īpaši nav jāizglīto — lielajā istabā, kur mīt visa saime, kā arī mājdzīvnieku nodarbēs daudz kas ir redzams.
Šiliņš vērtē, ka lauksaimnieciska vide, protams, ir veselīgāka attiecībā pret seksualitāti sālīdzinājumā ar šodienas sabiedrību, un seksuālā izglītošanās notiek arī tad, ja par tās svarīgajiem jautājumiem netiek runāts, jo izpratne rodas arī neverbāli. Tomēr, visticamāk, arī tobrīd bērni bija jautātāji.
Seksuālie reglamenti atļāvuši jauniem ļaudīm dažādus mīlēšanās veidus — klātgulēšanu, petingu, savstarpēju masturbāciju u. tml. — visu, izņemot “vainadziņa uzkāršanu” (saglabājot maksts nevainību).
“Tā guļ puiši pie meitām.
Abas rokas azotē.”
Ja tomēr seksuālajās attiecībās gāja tālāk, svarīgi bijis izbēgt negodu — “vēderiņa briešanu” jeb bērniņa gaidīšanu, tādēļ bija jāizsargājas. — Latviešiem bijuši ap 30 kontracepcijas veidu, — stāsta Kalniņa. Speciāli jauniešu seksualitāte neesot modināta, bet daža māte, redzējusi, ka meita “kasa kūsi” vai sāk “trīties gar kādu mājdzīvnieku, mudinājusi meitu meklēt puisi, io šajā gadījumā galvenais nav bijis vainadziņa glabāšana.
Nevainības kults lielā mērā saistīts ar kristīgās ticības ietekmi. — No 11. dainu sējuma redzams, ka attieksme pret seksualitāti bija dabiskāka, nesamākslotāka, mazāk reglamentēta nekā kristietībā, lai gan ir ne mazums tautasdziesmu, kur jūtama kristietības ietekme. — Aut. piez.), — secina seksopatologs, piebilzdams, ka seksuālajai brīvībai ir arī negatīvas puses. Piemēram, šaurā vidē, kur ir mazāk iespēju iepazīties, vairāk ir, piemēram, incesta gadījumu.
Savukārt Kalniņa norāda, ka latviešu folklorā aizliegumi saistīti ar izdzīvošanu.
Juris Paiders ir analizējis tikai nerātnās dainas, saīsinātu, no lielā tautasdziesmu daudzuma atlasītu un tendenciozi sakārtotu pirmavota — K. Barona “Latvju dainu” — pēcizdevumu. Izraujot no konteksta tikai šīs dziesmas, tiek pārprasta to nozīme. Folkloras pētniecības metodes prasītu salīdzināt attālākus dziesmas variantus, ko grāmatas autors nav darijis.
“Es savam tautiešam
Raibus cimdus noadīju.
Cik raibumu cimdiņā.
Tik grūdienu pīzdiņā.”
Jo ilgāk vīrietis spēja piekopt dzimumaktu, jo sarežģītāks ornaments bija jāizvēlas sievietei, adot cimdus savam līgavainim un vīram, — tā šo dziesmu skaidro Paiders. Folklorists bilst, ka meita adot diezin vai raksta “recenziju”, kā viņai ar šo puisi gājis, bet drīzāk to, kādas ir viņas gaidas, fantāzijas, ko viņa mēģina ietekmēt ar maģiskiem paņēmieniem (bet tātad viņai ir arī zināšanas). Nodaļā “Erotiskais ornaments” varētu uzrakstīt daudz lappušu, jo arī latviešu ornamentos netrūkst erotisku motīvu.
Paiders apgalvo, ka tautasdziesmās esot aprakstīts ari homoseksuālisms.
“Vāciešam galva sāp,
Man sāpēja pakaļiņa.
Liec, vācieti, savu galvu
Pie tās manas pakaļiņas.”
Šis varētu būt arī novēlējums vācietim, — spriež Kalniņa. Pakalns piebilst, ka nav teikts, vai to dzied sieviete vai vīrietis, tā varētu būt arī par saņemtu pērienu vai vienkārši par tēmu: “Paosti d…, tad tavas smalkās kaites pāries.”
Dainās ir arī daudz tēlainu, dzejisku tautasdziesmu, kas runā par seksualitāti. Piemēram, “Kur tu teci, gailīti mans?” — meitene, kas no rīta jau tiek saukta par līgavu, celsies tikai tad, kad puiša “gailītis” būs trīs reizes nodziedājis”. Paiders šādas dziesmas nav pētījis.
Nerātnās tautasdziesmas pierakstītas, sākot no 19. gs. beigām, un tas nozīmē, ka tās var atainot tā laika cilvēku dzīvi (vai teicēju jaunības dzīves periodu). Paiders uzskata, ka, neskatoties uz kristīgās baznīcas spiedienu, latvieši vēl saglabāja tā dēvēto pagānisko modeli, kas attiecībā uz seksualitāti bijis reālistiskāks. Autora tautasdziesmu interpretācijā, piemēram, pieņemams bijis sieviešu homoseksuālisms gadījumos, ja vīri ilgstoši ir prom — karā vai epidēmiju laikā, bet netikumīgi bijis šādas attiecības turpināt, ar vīru dzīvojot. Pirms laulībām nebija partnera skaita ierobežojumu, bet bija aizliegts vai ierobežots vaginālais sekss. Vēl ir virkne secinājumu.
Pakalns uzskata, ka, dzīvojot pēc šā modeļa, ar tā laika iespējām un zināšanām par kontracepciju latviešu tauta būtu izmirusi — būtu vairāk ārlaulības bērnu un sairtu īpašuma lietas, kuru dēļ bija daudz ierobežojumu — vecumdienām vajadzēja apgādniekus, tēva mājām mantiniekus. 19. gs. otrajā pusē Kurzemē tikai aptuveni katrs 25. bērns dzima ārlaulībā. Taču jāņem vērā, ka puisim bija pienākums precēt meitu, ja no viņa gaidīja bērnu. Skaidrs, ka ne visi to pildīja, tāpēc bija meitas, kas centās no bērna atbrīvoties (bija aktuāli kriminālie aborti) vai izdarīja pašnāvību.
Vēstures dati liecina: 19. gs. morāles normas akceptēja seksuālas attiecības vienīgi laulāto starpā un nosodīja sievietes dzimumdzīvi pirms kāzām. Vienlaikus attieksme pret pirmslaulību sakariem mēdza būt visai iecietīga. Līgavas, kas stājās laulībā, jau gaidot bērnu, nebija reta parādība zemāko slāņu iedzīvotāju vidū. Dažkārt vai samērā bieži jaunieši, būdami pārliecināti, ka noteikti apprecēsies, uzsāka dzimumdzīvi.
Nav zināms, cik dainās un anekdotēs aprakstīts tas, kas darīts, cik — fantāzijas, cik — lielīšanās vai Eiropā izplatītu sižetu. Tomēr nevar visu dziedāto norakstīt tikai uz iedomām. — No kurienes mēs zinām par seksuālās dzīves dažādību, dažādām pozām? Daudz kas ir ierakstīts arī zemapziņā, — prāto Kalniņa.
Tautasdziesmu klāsts ir tik dažāds un plašs, ka tajās var atrast to, kas it kā apstiprina savu skatījumu uz pasauli. Šajā gadījumā autors dainām uzlicis savu 20. gs. seksualitātes skaidrojuma shēmu. Turklāt ignorēti folkloras pētniecības pamatlikumi, ir nenopietns literatūras saraksts. Tomēr, speciālisti spriež, grāmata rosina domāt un varbūt veikt plašākus šīs jomas pētījumus.
Paidera grāmatas mērķis bija parādīt, ka latviešu seksualitātes reglamentos ir tādas normas kā citās kultūrās, kas arī nedaudz ieskicētas grāmatā. Viņš uzsver, ka secinājumi ir viņa interpretācija un, skatoties grāmatu no cita leņķa, protams, varētu ieraudzīt citu ainu. Ir bijuši lasītāji, kas grāmatas autoram teikuši lielu paldies, jo, uzzinot, kādi bijuši viņu senči, viņu sirdsapziņa nomierinājusies par jaunībā darīto.
Raksts no 2004. g. žurnāla “Mājas Viesis”
