Slaidiņš velk paralēles ar 2022. gadu: Krievija atkal iekrīt tajā pašā slazdā – uzbrūk vienā vietā, bet aizmugurē briest krīze 0
Krievijas armijas pašreizējā rīcība frontē arvien vairāk atgādina situāciju 2022. gadā, TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” vērtē NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš.
Viņš skaidro, ka Krievija jau reiz karā pret Ukrainu koncentrēja lielus spēkus lokālai ofensīvai, vienlaikus nepamanot vai ignorējot arvien pieaugošu stratēģisko krīzi savā aizmugurē. Toreiz tas beidzās ar smagiem teritoriāliem zaudējumiem, un pašreizējā situācija, pēc Slaidiņa vērtējuma, sāk izskatīties ļoti līdzīgi.
Militārajā vēsturē netrūkst piemēru, kad armija turpina virzīties uz priekšu vienā konkrētā frontes posmā un gūst lokālus taktiskus panākumus, bet vienlaikus zaudē spēju kontrolēt kopējo stratēģisko situāciju. Problēma šādā gadījumā nav tikai karavīru trūkums vienā vai otrā sektorā, bet gan nepareizi sadalīta uzmanība starp fronti un savu aizmuguri.
Slaidiņš norāda, ka 2022. gada augustā līdz novembrim Krievijas okupantu galvenie centieni bija vērsti uz Donbasu. Līdzīgi kā tagad, arī toreiz Krievija spieda vienā virzienā, par galveno mērķi padarot Bahmutas apkārtni. Neraugoties uz ārkārtīgi lieliem zaudējumiem, Krievijas spēki turpināja lēni virzīties uz priekšu.
Četru mēnešu laikā Krievijas armija Bahmutas virzienā ieņēma aptuveni 415 kvadrātkilometrus teritorijas. No malas tas varēja izskatīties pēc metodiskas ofensīvas, taču citos frontes posmos tikmēr notika pavisam cita mēroga procesi.
Ukraina šajā laikā īstenoja divas lielas operācijas. 2022. gada septembrī tika atbrīvota plaša Harkivas apgabala teritorija, bet novembrī sekoja Hersonas apgabala labā krasta daļas atbrīvošana. Rezultātā Krievija zaudēja aptuveni 9800 kvadrātkilometrus Harkivas apgabalā un gandrīz 5000 kvadrātkilometrus Hersonas apgabalā.
Tādējādi izveidojās paradoksāla situācija – Krievijas armija katru dienu uzbruka Bahmutas virzienā un pakāpeniski ieguva simtiem kvadrātkilometru, bet vienlaikus nepamanīja Ukrainas gatavošanos operācijām, kuru rezultātā Krievija zaudēja daudzkārt vairāk teritorijas, nekā bija ieguvusi savā lokālajā ofensīvā.
Slaidiņš uzsver, ka tā ir būtiska militāra mācība: lokāli taktiski panākumi var izrādīties nesavienojami ar stratēģiskās situācijas kontroli, ja komandvadība visu uzmanību piesaista vienam frontes posmam un nepamana plašāku ainu.
Pēc viņa teiktā, arī šogad no marta līdz jūlijam Krievijas spēki atkal koncentrējušies uz vienu operatīvo virzienu – Kostjantiņivkas apkārtni. Runājot par ieguldīto resursu apjomu, šī operācija Krievijai pamazām sāk spēlēt līdzīgu lomu kā Bahmutas kauja 2022. gadā.
Četru mēnešu laikā Krievijas spēki šajā frontes posmā ieņēmuši aptuveni 215 kvadrātkilometrus Ukrainas teritorijas. Pat ņemot vērā Krievijas propagandas apgalvojumus par it kā lieliem panākumiem Kostjantiņivkas virzienā, kopējais teritoriālais ieguvums joprojām ir salīdzinoši ierobežots.
Slaidiņš norāda, ka aina atkal ir pazīstama – visa agresora uzmanība tiek koncentrēta uz lokālu frontes posmu, kur tiek mesti lieli resursi un cilvēkspēks. Taču šāda pieeja var padarīt Krieviju ievainojamu citur, īpaši tad, ja Ukraina spēj izmantot pretinieka pārspīlēto koncentrēšanos uz vienu virzienu.
Viņa vērtējumā Krievija šobrīd var atkārtot to pašu kļūdu, ko pieļāva 2022. gadā – taktiski spiest vienā vietā, vienlaikus palaist garām plašākas stratēģiskas pārmaiņas. Ja Ukraina spēs saglabāt iniciatīvu un radīt spiedienu citos virzienos, Krievijas lokālie panākumi var izrādīties ļoti dārgi un militāri mazvērtīgi.
Slaidiņa skatījumā galvenais jautājums nav tikai tas, cik kilometru Krievija spēj pavirzīties uz priekšu vienā frontes sektorā. Daudz svarīgāk ir tas, vai tā spēj noturēt kopējo stratēģisko situāciju. 2022. gadā atbilde izrādījās negatīva, un šobrīd pazīmes sāk izskatīties līdzīgas.
