“Šobrīd ar paātrinājumu sāk izirt tas, ko saucam par Latvijas valsti!” Kaktiņš par eliti, kas sašķēlusi sabiedrību 228
Šobrīd ar paātrinājumu sāk izirt tas, ko saucam par Latvijas valsti, šādu viedokli kanāla RīgaTV 24 raidījumā “Kārtības rullis” diskusijā ar Danu Titavu pauda sociologs Arnis Kaktiņš.
Kā iezīmēja Titavs, tas, ko viņš pārmet valdošajai koalīcijai, ir tas, ka tā ir sašķēlusi sabiedrību. Ar savu īstenoto politiku sabiedrība patlaban ir sašķelta tā, kā neesot iepriekš bijis.
Pēc Titava sacītā, šī valdība esot sanaidojusi visus pret visiem. “Tas ir liels pārmetums.”
Savukārt Kaktiņš piebilda, ka šī ir ļoti slikta diagnoze. “Tas, kas ir iekšēji sašķelts, tas nav ilgmūžīgs, tas ilgi nepastāvēs. Tas vienkārši nevar ilgi pastāvēt. Tas pat Bībelē ir rakstīts! Tie ir pamatprincipi.”
Titavs atzīmēja, ka tas ir valsts apdraudējums.
Šī ir galvenā lieta, kas satrauc Kaktiņu. “Jo tas, ko es redzu, es redzu saistībā ar šo aspektu, ka šobrīd ar paātrinājumu sāk izirt tas, kas saucas Latvijas valsts.”
Lūgts paraksturot vairāk, Kaktiņš sacīja, ka patlaban Latvijā ir kapitālas iekšējās problēmas. “Mēs esam iekšējie sašķelti, mes paliekam arvien vairāk sašķelti pa visvisādām līnījām.”
Taču Kaktiņš uzskata, ka tas, kas mūs vēl joprojām tur kopā, ir pateicīgi ārējie apstākļi – mēs esam NATO un Eiropas Savienībā, kas ir tādās stingras struktūras.
Tomēr Kaktiņam prātā nāca kāda analoģija ar distrofiķi pārpildītā tramvajā. Proti, distrofiķis pārpildītā tramvajā stāvēs droši, jo tie citi būs viņu saspieduši. Bet kādā brīdī no tā tramvaja cilvēki sāks kāpt ārā.
Kas notiks, kad no tā tramvaja, piemēram, Eiropas Savienības, citi sāks kāpt ārā? Kaktiņam ir lielas bažas, vai Latvija kā valsts, kāda tā ir šobrīd, spēj pastāvēt viena pati.
“Man šķiet, ka īsti nespēj,” atzinās Kaktiņš.
Tāpēc lielais jautājums ir: kurā brīdī no tā tramvaja sāks kāpt ārā tie citi pasažieri? Tas būtu tas brīdis, kad, pēc Kaktiņa domām, mūs gaida lielais klupiens.
Kaktiņš uzsvēra, ka svarīgākais ir saprast mūsu iekšējās problēmas un iekšējo vājumu, kad elite nevis apzināti strādātu pie šķelšanas vai darītu lietas, kas šķeļ, bet saprastu, ka visa šī sašķeltība, visa tā plaisa starp varu un sabiedrību, ka tas īstenībā ir mums nāvējoši ilgstošā laika posmā.
