Starp diviem festivāliem Rīgā un Ventspilī 0
Armands Znotiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Garīgās mūzikas festivāls pašlaik ir pusceļā. Augusta programmas aizvadītas, tūlīt izskanēs četru latviešu autoru jaundarbu pirmatskaņojumi, kam sekos Johannesa Brāmsa “Vācu rekviēma” lasījums.
Tas nozīmē, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atgriezies Rīgā, un Ventspilī notikušais festivāls “LNSO vasarnīca” ir veiksmīgi noslēdzies – līdzās bērniem adresētam pasākumam un džeza mūziķu improvizācijas meistarstundai skanēja Džordžs Gēršvins un Djūks Elingtons, Filips Glāss un Niko Mjūlijs, un arī Gija Kančeli.
Un tā ir pirmā saikne, kas vieno abus festivālus, pirmā norāde, ka šī augusta nedēļa saucama par vienu no muzikāli vērtīgākajām visa līdz šim aizvadītā 2020. gada ietvaros.
23. Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls sākās 18. augustā ar ērģelnieces Ivetas Apkalnas solokoncertu “Eņģeļi un dēmoni” Rīgas Domā. Programmā trīs izvērsti opusi – stilistiski atšķirīgi, kurus vienoja visnopietnāko pārdzīvojumu spektrs, visbūtiskāko personisko un metafizisko patiesību klātbūtne.
Sākums ar vienīgo Dmitrija Šostakoviča skaņdarbu ērģelēm – “Pasakalju” no operas “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”, turpinājums ar Olivjē Mesiāna partitūru “Mūžīgās baznīcas parādīšanās”, bet noslēgumā – Ferenca Lista fantāzija un fūga “Ad nos, ad salutarem undam”.
Vispirms par mākslinieciski nozīmīgo, suģestējošo, saviļņojošo, kas šajā koncertā, šajā priekšnesumā bija bagātīgā mērā. Katru Ivetas Apkalnas solokoncertu interpretācijas kvalitāšu dēļ pierasts uztvert kā augsta līmeņa notikumu, taču viņas veikums pie Rīgas Doma ērģelēm vienalga raisīja apbrīnu – tembru izvēle bija tik skaidra un mērķtiecīga, instrumenta iespēju izmantojums bija tik precīzs un konsekvents, ka solistes spēle radīja iespaidu par pakāpeniskām dinamiskām gradācijām, par emocionāli plastisku plūsmu un elpojumu, un to sasniegt nozīmē saprasties ar ērģelēm visaugstākajā mērā.
Tādēļ arī tik saliedēta mākslinieciskās dramaturģijas virzība Šostakoviča darbā, tematisko materiālu atainojot no traģiskiem kāpinājumiem līdz klusuma robežai, tādēļ arī tik pārliecinošs veidols Mesiāna jūtu un vīziju atklāsmei, kur absolūtas statikas brīži nebūt netraucēja muzikālās kopsakarības uztverei, tādēļ arī tik spilgts virtuozitātes un noskaņu atspoguļojuma savijums Lista skaņdarba kontrastos un izvērsumos.
Pāris skeptiskas piebildes. Koncerta ilgums bija vien 50 minūtes, ar piedevās spēlēto ļoti lēno, ļoti skumjo un ļoti meditatīvo Baha korāļprelūdiju (kā piedeva šāda izvēle ir absurds) hronometrāža gan pārsniedza stundu, tomēr tas arī bija viss.
Un, no otras puses – muzikālā vēstījuma kompleksitāšu sablīvējums tajā pašā laikā nedaudz nomāca un nogurdināja, kas lika pieņemt, ka ar repertuāra sastatījumu tomēr kaut kas nav kārtībā.
Kādēļ gan šeit nevarēja būt kāds principiāli citāds latviešu mūzikas paraugs, kas ienestu nepieciešamo atelpu un skatpunkta maiņu? Un vēl – labākos apstākļos nākotnē Rīgas Doma programmu organizētājiem kādreiz derētu apsvērt ideju par divdaļīgiem koncertiem.
Garīgās mūzikas festivāla programma “Giju Kančeli atceroties” 20. augustā turpat Rīgas Domā likumsakarīgi kļuva par pašlaik pēdējo pakāpienu to Latvijas kultūrdzīvē būtisko notikumu virknē, kurus veidoja Kančeli, Džona Tavenera, Rodiona Ščedrina, Kšištofa Penderecka viesošanās Rīgā un piemiņas koncerti Kančeli un Taveneram.
Šīs programmas sākumā un beigās – Kančeli pēdējais skaņdarbs “Izgaistošā pasaule” un kanoniskais opuss “Stiksa”, bet vidū – gruzīnu meistara piemiņai rakstītais Riharda Dubras “Absolve, Domine”, kurā gan nebija kādu īpašu novitāšu, taču tas neapšaubāmi saskanēja ar visu pārējo vēstījumu.
Bez šaubām, Rīgas Doma akustiski sarežģītajos apstākļos Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Liepājas simfoniskais orķestris un diriģents Māris Sirmais darīja ļoti daudz, lai radītu emocionāli piepildītu un formā viengabalainu priekšstatu par Kančeli daiļradi, un viņiem lielā mērā tas arī izdevās; altista Maksima Risanova spēle “Stiksas” lasījumā saucama par stabilu vērtību, bet par vislielāko pārsteigumu kļuva sastapšanās ar “Izgaistošās pasaules” daudzslāņaino simbolu spektru Jāņa Porieša brīnišķīgajā trompetes solo.
Noslēgumā vien īsos vārdos jāatzīmē, ka doties ceļojumā uz Ventspili patiešām bija vērts – ja kāds koncerts spēj radīt vislabāko priekšstatu par minimālisma un postminimālisma mākslu, tad tā ir tieši “LNSO vasarnīcas” pro-gramma 22. augustā.
Pirmkārt, Niko Mjūlija piecu skaņdarbu izlase, kas noslēdzās ar orķestra partitūru “Mixed Messages”, vēstīja par komponista radošo ieceru oriģinalitāti un līdzsvaru starp racionāli izsmalcinātu slīpējumu un ielūkošanos dramatiskās dzīlēs.
Ventspils koncertzālē to spoži parādīja arī tādi redzami laikmetīgās kamermūzikas interpreti kā ērģelnieks Aigars Reinis, altists Pēteris Trasuns un perkusionists Guntars Freibergs.
Otrkārt, ar igauņu viesmāksliniekiem papildinātais LNSO Gunta Kuzmas vadībā vienlīdz pārdomāta un kolorīta priekšnesuma gaitā atklāja, ka Filipa Glāsa Vienpadsmitās simfonijas trijdaļu cikls palaikam skan neparasti intensīvi un dramatiski – repetitīvās struktūras katrā ziņā slēpj kaut ko vairāk.
Protams, līdzīgu iemeslu dēļ vērts atcerēties ne tikai par Glāsa vērtīgākajiem opusiem, bet arī par Gijas Kančeli septiņām un Arvo Perta četrām simfonijām – šī visnotaļ suģestējošā pasaule Latvijā apzināta tikai daļēji.
