Savā vienīgajā – Dailes – teātrī būsit nospēlējis sešdesmit gadu… 0
Gandrīz… Ārzemju aktieri šausmās saķer galvu. Tev teātrī pazīšanās? Radinieki? Visu laiku pietur? Aiz žēlastības? Esmu vainīgs, ka aizkavējies. Rīgā uz ielas ieraugot pretimnācēju, iešaujas prātā – pag, dāma izskatās kā aktrise, jāpasveicina, bet attopos, ak nē, māksliniece sen mirusi. Vai atkal – re, pretim nāk kolēģis, jāpadod labdiena, pēc mirkļa aptveru, viņš sen spēlē uz citas skatuves… Arī mani gaida tikšanās ar Pēteri. Citām lomām negatavojos un vairs neceru, ka mani aplaimos. “Septiņos vecpuišos” spēlēju puskurlu, “Trīs māsās” – tāpat. Ratiņos braucu izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Ratiņi jau labi, cerīgi, puskurlam arī ne vainas. Vēl aklie palikuši, kaut arī tie tikuši. Kad Krēsliņš nomira, Smiļģa iestudējumā “Spēlēju, dancoju” biju aklais. Priekšā vēl daudz perspektīvu lomu…
Bieži nācies būt otrajam…
Bijis jāsamierinās.
Taču ir loma, par kuru varat būt pateicīgam liktenim. Ibsena Brands.
Sagadīšanās. Tā notiek reizi dzīvē. Bet uzskatu, ka neesmu velti dzīvojis, ja ir bijusi viena skaista sagadīšanās. Par pārējo neapvainojos.
Aktiera mūžs esot kā brīnišķa dziesma. Bija vērts tai ļauties?
Esmu tik daudz kam liecinieks, tik daudz ko redzējis. Ja to visu dabūtu laukā, būtu interesanti.
