Juris Strenga
Juris Strenga
Foto – Anda Krauze

Jums nebija jālido? 0


Bija paredzēts, bet, paldies Dievam, izpalika. Un es paliku dzīvs nelidojot. Bet pārsalis gan, jā.

Reklāma
Reklāma

Kura ir jūsu aktrise favorīte?

Merila Strīpa, elementāri.

Tomēr – kāpēc?

Kokteilis
Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24
RAKSTA REDAKTORS
“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80
Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns
Lasīt citas ziņas

Ļoti daudzveidīga, spēj pārsteigt. Jebkurā situācijā kaut ko izdomās.

Varbūt esat saticis?

Nē, nē (iesmejas). Esmu bijis Holivudā un staigājis pa paviljoniem, bet aktierus gan tur neesmu sastapis.

CITI ŠOBRĪD LASA

Esat daudz ceļojis, kurš bijis visskaistākais piedzīvojums?

Pirms diviem mēnešiem ar Ilzi (aktiera dzīvesbiedre televīzijas žurnāliste Ilze Strenga. – V. K.) bijām Portugālē. Ziedonis, smaržo koki, krūmi. Bijām ne tikai Lisabonā, pabraukājām pa visu Portugāli. Un nupat jau minētajā Dublinā – klematis baltās kupenās. Nebija jau tik krāšņi kā Portugālē, bet divas atgriešanās pavasarī vienā rudenīgā ziemā – skaistākais piedzīvojums šajā gadā.

Kādā intervijā tikāt stāstījis – “igauņu filma, pēc Lorenca scenārija. Epizode neliela, bet beidzas ar to, ka apprecēju igaunieti. Tā bija mana pirmā sieva”. Bet kā ieraudzījāt Ilzi, savu otro dzīvesbiedri? Tikai neatjokojiet, ka vainīgs pasažieru vilciens Sigulda–Rīga…

Izskaidrot tādas lietas nav iespējams. Tas nav izprotams skaidrā prātā… (Pasmaida.) Notiek tā, kā jānotiek. Kad pēkšņi vienā brīdī saproti, ka tā tam jābūt un viss.

Atceros, kā Žurnālistikas katedrā Visvalža ielā jauneklīgi sēdējāt uz garderobes letes. Laikam viss vēl nebija noticis, jo Ilze pasteidzās pati atbildēt uz kursabiedreņu ziņkārīgajiem skatieniem, sacīdama – ko jūs, meitenes, iedomājaties, vai tad nepazīstat, tas taču aktieris Juris Strenga! Mums pa ceļam vilcienā uz Siguldu…

Jā, jā…

Jūsu un Ilzes dēls Gustavs Strenga ir vadošais pētnieks Nacionālajā bibliotēkā.

Paldies Dievam, ka ir tāds dēls. Es no viņa daudz ko mācos.

Kad satiekas divi prāta bruņinieki, par ko viņi runā?

Kopš bērnības staigājam pa Vecrīgu un runājam par vēsturi. Tā mūs abus ļoti saistīja. Mēs ar to zināmā mērā dzīvojām – ar skatu mazliet atpakaļ. Bet nu jau vairs nav interesanti skatīties vēsturē. Nekas nemainās. Viss notiek tieši tāpat, kā jau reiz noticis. Un arī notiks tāpat. Eksperimenti beigsies slikti.

Reklāma
Reklāma

Vai Gustavs kādu mazbērnu arī jau uzdāvājis?

Nē, vēl ne, Gustavs vēl cer uz zinātni. Lai gan pēdējais laiks apdomāties.

Kā sokas jūsu iedibinātajam tradicionālajam Klapkalnciema “operas festivālam”, humora pilnam sarīkojumam ar jūsu režiju, scenārijiem un spēli?

Trīs gadi, kopš viss beidzies. Tieši šodien lielākais uzdevums nobraukt lejā uz spēles vietu un ar ķerru uzvest augšā divus pēdējos bluķīšus, kas vēl nav sapuvuši. Sēdvietu dēļi sen aizvesti uz mežu – man tur divi tiltiņi uzbūvēti. Kostīmi un dekorācijas pa daļai nokurināti, šķūnītī bērniņos vēl stāv Saulcerītes zārks, kuru Jāņos svinīgā ceremonijā kopā ar draugiem nodedzināsim, lai nebūtu vairs nekādu atmiņu par šo pasākumu. Kas bijis, bijis.

Kāpēc tā?

Viss pasākums izgāzās mana ideālisma dēļ. Tagad skatos reāli. Nekāds ideālisms Latvijā nemaz vairs nav iespējams. Kad iesākām festivālu, domājām, tas apvienos, uzmundrinās un cilvēki spēlēs sev par prieku. Izrādās, tas nav iespējams, jo spēlēt sev – tas neatmaksājas. Nerunāju par darbu un līdzekļiem, ko pats desmit gadus esmu ieguldījis. Bet, lai festivālu uzturētu, kaut kas arī jānopelna. Lai varētu iesaistīt cilvēkus, kas palīdz. Sākumā bija liels entuziasms, bet tagad vaicā: kas man par to būs? Kapitālisms neglābjami novedis pie šī jautājuma. Nekas nebūs? Neviens nemaksās? Nu tad – es nepiedalos… paskatīšos, kā jums viss saies dēlī… Starp citu, nākamajām varas vēlēšanām es arī lēnām pāreju tādās pašās pozīcijās – paskatīšos, jo neko jau nevar mainīt. Panākt apziņu, ka cilvēks ir lupata, mēģināts jau gadiem. Padomju laikā mēģinājums izgāzās, tagad esam pārgājuši uz citu sistēmu, un turpinās tas pats. Klapkalnciems izmirst. Vecie pārdod īpašumus, iegūst zārka naudu, attīstības nekādas. Te bija klubs. Blakus. Bija bibliotēka. Likvidēja, iznīcināja. Pasts bija blakus. Nojauca. Vietā uzcēla villu. Tuvākā skola ir Engurē un Lapmežciemā. Autobuss pāris, piecus bērneļus vadā turpu, šurpu. Viens mans paziņa strādā Tallinā un reizēm atbrauc pie ģimenes. Otrs – Londonā. Ne nu strādā, bet mēģina tīri labi izdzīvot no karalienes pabalstiem. Krievu jaunbagātnieki iebrauc, pērk zemes gabalus ekskluzīvā vietā pie jūras. Klapkalnciems, viens no nabadzīgākajiem un latviskākajiem ciemiem, lēnām izplēn. Runāju kā lokālpatriots, jo esmu ciema iedzīvotājs apmēram trīsdesmit gadu. Te atbraucot bija nožēlojama būdiņa, un, ja godīgi, mēs tajā jutāmies vislabāk. Ar Gustavu grābām sienu, kaltējām, likām šķūņaugšā un gulējām smaržīgajā pantā.

Kāpēc mājām nosaukums “Krūmi”?

Iepriekšējo saimnieku divstāvu māja kara laikā bija sašauta un nojaukta, palikusi vien būdiņa un krūmi visapkārt.

Pirms teātra režijas studijām konservatorijā mācījāties kordiriģentos. Kādēļ pēkšņi pavērsiens uz teātri?

Mācībām konservatorijā pa vidu pinos ar Ligera pantomīmas studiju. Spēlējām etīdes, iestudējām Raiņa “Krauklīti” un es, protams, jau no paša sākuma spēlēju Svešzemnieku, neko citu jau nevarētu. Ligers mani atrādīja Smiļģim. Dižais režisors uzņēma Dailē kā statistu 1958. gadā. Bet Svešzemnieks vēlāk Dailē savā ziņā “iemiesojās” Moriartijā. Jā, kā Moriartijs (A. Konana-Doila lugā “Šerloks Holms”; 1979. g. – V. K.) biju gatavs, jau Svešzemnieku spēlējot, tur nekas nav mainījies.

1993. gadā iznāca jūsu grāmata “Ir tas, kas nav. Nerakstnieka kopotie raksti”. Strādājat pie nākamās?

Nē, nē. Nepārtraukti gan biksta – raksti grāmatu. Bet nav iespējams. Kaut vai pārlasot saglabājušos pierakstus par Dailes teātri… Tik briesmīgi par cilvēkiem Mākslas padomēs. Būtu nožēlojami rakstīt par viņiem, kas visi sen jau miruši, kam uzcelti pieminekļi. Nav jēgas. Turklāt katrs cilvēks var uzrakstīt tikai vienu grāmatu, otrai vajag piecas, desmit reizes vairāk spēka un materiāla, lai pārspētu pirmo un nevis tikai turpinātu. Paskatieties, kas notiek ar seriāliem. Pirms pāris gadiem filmējos Turcijā. Pirmā sērija – grandioza, 26 miljoni skatītāju. Otro uzņemot, iemīlējos Stambulā – ak Dievs, cik tur bija brīnišķīgi un skaisti! Bet par šo sēriju pat dzirdējis neesmu, kaut piedalījās visslavenākie turku komiķi.

Viens no jūsu mīļākajiem autoriem Hermanis Hese teicis – iegūt kaut ko, it kā nekas nebūtu iegūts, atteikties, it kā tā nebūtu nekāda atteikšanās…

Hesem ir brīnišķīgs noveļu krājums “Eiropieši”, sarakstīts 20. gadsimteņa sākumā. Tikko savās grāmatās atradu vienu vācu valodā, kas norāda uz patriarhālās Eiropas skaistumu un sabrukumu, par ko Hese runāja jau 1911. gadā. Eiropu kopā saturējušais kristiānisms sabrucis. Vietā nekā. Valda ideja krāt naudu, saraust aizvien vairāk. Rausēji varēja kā palīdzēt nabadziņiem, bet… nekad to nedarīs. Esmu gājis ar karogiem pret oligarhiem, jo nevaru saprast: ja dzīve tik īsa – kāpēc raust tik neiedomājami daudz? Pat skaistā Zeme var nebūt, jo dabu ar mazām zagļu rociņām būsim iznīcinājuši. Uz priekšu nav vērts lūkoties, jādzīvo šodienai. Arī Latvijai nekādas sevišķās perspektīvas vairs nav. Skatieties vēsturiski vai citādi, ar mums ir cauri. Ja neattapsimies!
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.