Ukraina mostas realitātei. 2022. gads bija uzvaras gads. 2023. – krievi krietni mācījušies no kļūdām, ekonomika atgūstas 200
Ukraina uzvarēja 2022. gada karā. Tas bija Ukrainas uzvaras gads. Putina karaspēkam bija jāatkāpjas no Kijivas un Hersonas, un viņi aizbēga no Harkivas. Taču 2023. gads nav bijis tik labs. Krievu ģenerāļi ir mācījušies no savām kļūdām, un tas viņiem ir padevies labi, par to izvērsti raksta The Hill.
Visu laiku, iesaistot Ukrainu asiņainās, iznīcinošās cīņās pie Bahmutas, Krievija tikmēr dienvidos uzcēlusi nepārraujamu aizsardzību. Viņi izveidojuši mīnu laukus. Nevis mīnu lauku, bet mīnu laukus — simtiem kilometru garus.
Turklāt Krievija apmānīja satelītus. Ukrainas dienvidos būtībā ir stepe, ko šķērso meža joslas, kas iestādītas, lai novērstu eroziju. Tos sauc tieši tā: ļesopolosa, “meža josla”.
Tagad katru meža joslu Krievija ir nocietinājusi. Ierakumi zem tiem, pildīti ar karaspēku un cietokšņiem.
Ukraiņi, paļaujoties uz gaidāmo kaujas lauka digitālo caurspīdīgumu, sagatavošanās darbus nokavēja.
Ukrainas karaspēks gan arī virzījās uz priekšu. Viņi izveidoja placdarmu, izsitās cauri pirmajai Krievijas aizsardzības līnijai un noslēdzās galvenajā Tokmakas dzelzceļa mezglā. Krievi attiecīgi devās pretuzbrukumā, cenšoties atgūt pozīcijas. Tādas cīņas Ukraina visa kara laikā nebija redzējusi – tā bija cīņa vienam pret otru ierakumos, ar milzīgiem zaudējumiem Krievijai un visām taktiskajām priekšrocībām Ukrainas pusē.
Taču krievu uzbrukumi arī nebija veltīgi: kamēr Putins šeit tērēja savus labākos spēkus, aizmugurē tika veidotas jaunas, milzīgas aizsardzības līnijas, tika sēti jauni mīnu lauki.
Pašreizējais uzbrukums Avdijivkai notiek pēc tāda paša modeļa; tas noved pie neticamiem Krievijas zaudējumiem, taču tas aptur arī ukraiņu cerības ieņemt Tokmaku.
Krievija sākusi pareizi izmantot elektroniskos pretpasākumus un jaunus precīzos “Lancet” dronus. To palaidēji no Krievijas puses tagad atrodas ārpus Ukrainas pretgaisa aizsardzības diapazona, izmantojot slavenās Izraēlas Spike NLOS (non-line of sight) raķetes analogu ar deviņu jūdžu darbības rādiusu.
Putinam ir milzīgs krājums novecojušu nevadāmu gaisa bumbu. Tās pavisam nesen skaitījās bezjēdzīgas. Nu vairs ne — mūsdienās šīs bumbas ir aprīkotas ar primitīvām vadības sistēmām,
lidmašīnas tās palaiž no droša attāluma. Tas ir lēts un primitīvs, bet karā, ja tas darbojas un ir vienkārši, tas ir labākais risinājums.
Karš šobrīd ir asiņains strupceļš, kuru diez vai var novērst, raksta izdevums. Ja Putins gūtu zināmus panākumus, to nekavējoties novērstu ar jaunu ASV ieroču piedāgi. Ja ukraiņi ievērojami virzītos uz priekšu, Putins mobilizētu vairāk karaspēka.
Karš nav tikai frontes līnija – situācija ir daudz nopietnāka
Rietumu sankcijas neiznīcināja Krievijas ekonomiku, bet gan mainīja tās pozīciju. Nafta, kas kādreiz tika pārdota Eiropai, tagad nonāk Ķīnā un Indijā, izmantojot “spoku tankkuģu” floti.
Septembrī Krievija ieguva 18 miljardus dolāru no naftas ieņēmumiem. Putins 2024. gadā plāno tērēt karam aptuveni 110 miljardus dolāru, un tā ir tikai budžeta atvērtā daļa. Ukrainai paveiksies, ja tā saņems 60 miljardus dolāru no visiem sabiedrotajiem kopā.
Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka Krievijas ekonomika atgūstas. Rietumnieciski orientētā radošā šķira lielajās pilsētās ir stabila.
Nabadzīgie cilvēki no trūcīgajiem Krievijas reģioniem pirmo reizi nopelna labu naudu, iesaistoties dienestā. Algas militārajās rūpnīcās pieaug, un arī parastās algas pieaug
darbaspēka trūkuma dēļ. Tas ir sava veida militārais keinsiānisms.
Tikmēr pašā Ukrainā viss nav tik spoži
Sākotnējais entuziasms ir mazinājies, to aizstājušas parastās tranšeju šausmas. Cilvēki slēpjas no iesaukšanas, ASV uzstāj uz Ukrainas armijas lieluma palielināšanu, bet Kijiva protestē, pieprasot modernus ieročus, kas ļautu samazināt militāro spēku.
Karavīri meklē, ko vainot, un parastais grēkāzis ir korupcija. Prezidents Volodomirs Zelenskis kļūst arvien mesiāniskāks.
Savā septembra runā ANO viņš kritizēja Ukrainas stingrāko Eiropas sabiedroto Poliju, pat ejot tik tālu, ka lika domāt, ka viņi “nodrošina pamatu Maskavai”.
Kā komentē izdevums, nebija prātīgi apsūdzēt valsti, kas netaupīja pūles, nesavtīgi palīdzot Ukrainai ar ieročiem un bēgļiem, arī komerciālajā strīdā par graudu importu Polijas vēlēšanu priekšvakarā. Kad bijušais Eiropas Komisijas prezidents teica, ka Ukraina ir korumpēta visos sabiedrības līmeņos, Zelenskis viņu vainoja “krievu naratīvu” izplatīšanā.
No Ukrainas nāk arvien nacionālistiskāka retorika. “Krievi ir aziāti,” paziņoja Ukrainas Drošības padomes vadītājs Aleksejs Daņilovs.
“Mēs atšķiramies no viņiem. Mūsu galvenā atšķirība ir mūsu cilvēcība. Var rasties jautājums, vai šie izteikumi bija pareizi, lai nodrošinātu Krimas atgūšanai nepieciešamos ieročus.
Galu galā, lai gan Krima juridiski ir daļa no Ukrainas, to pārsvarā apdzīvo etniskie krievi.”
Ukrainā turklāt tuvojas politiskā izrēķināšanās par neveiksmīgo vasaras ofensīvu. Ukrainas virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs tikko atzina, ka karš ir strupceļā.
Oleksijs Arestovičs — bijušais prezidenta padomnieks, izcils un ekscentrisks, kuram kara pirmajos mēnešos bija gandrīz maģiska ietekme uz cilvēku pūļiem.
Nupat Arestovičs uzsācis savu prezidenta kampaņu ar līdz šim tabu izteiktu ierosinājumu, ka Ukraina var atteikties no okupētajām teritorijām apmaiņā pret iestāšanos NATO.
Tieši šī rindu šķiršanās pamudināja Zelenska izmisīgo runu par “šķelšanās manipulācijām”.
Kamēr ievainotā un traumētā Ukrainas demokrātija pamazām mostas pie nepatīkamās patiesības, Krievijas diktators dzīvo alternatīvā realitātē, kurā viņš cīnās pasaules karā pret Ameriku un uzvar.
