Ukraina: pusotrs gads kara pārbaudījumos. Ata Klimoviča reportāža 0
Šodien, 14. oktobrī, Ukrainā svin Tēvzemes aizstāvju dienu. Pērn Ukrainas prezidents Petro Porošenko izdeva rīkojumu par šādas svinamās dienas ieviešanu 14. oktobrī “ar mērķi godināt Ukrainas neatkarības un teritoriālās vienotības aizstāvju vīrišķību un varonību, militārās tradīcijas un Ukrainas tautas uzvaras, veicinot turpmāku patriotiskā gara nostiprināšanu sabiedrībā un sabiedriskuma iniciatīvas”, vienlaikus svītrojot no oficiāli atzīmējamo dienu saraksta 23. februāri. “Karam beigas, tas arī viss. Vairāk nebūs spēka to turpināt. Noguruši ir gan vieni, gan otri. Kas būs tālāk? Apmēram tas pats, kas norisinās tagad. Dažādi izlēcieni, klusi reidi, snaiperu šāvieni, bet liela karadarbība vairs neatjaunosies,” domā Ukrainas brīvprātīgo bataljona “Aidar” karavīrs Vadims Pelihs, bijušais Luhanskas uzņēmējs. Bet par ko cīnījās 24 gadus vecais, arhitektūras studijas pabeigušais kijevietis Vladimirs Nazarenko? “Mēs aizsargājam savas tiesības uz neatkarīgu Ukrainu!” viņš atbild. Ko par ilgstošo konfliktu Ukrainā domā ukraiņi, kas piedalījušies karā, kā dzīve rit Donbasā, lasiet Ata Klimoviča reportāžā.
Rīga–Ļvova–Kijeva–Sčastje–Kijeva–Rīga
“Karam beigas, tas arī viss. Vairāk nebūs spēka to turpināt. Noguruši ir gan vieni, gan otri. Kas būs tālāk? Apmēram tas pats, kas norisinās tagad. Dažādi izlēcieni, klusi reidi, snaiperu šāvieni, bet liela karadarbība vairs neatjaunosies,” satiekoties Kijevas centra krodziņā, saka nedaudz vairāk par gadu karā pavadījušais Ukrainas brīvprātīgo bataljona “Aidar” karavīrs Vadims Pelihs, bijušais Luhanskas uzņēmējs. Par notikumiem savā bijušajā pilsētā viņš ir labi informēts, jo regulāri sarunājas pa telefonu ar paziņām, kas palikuši Krievijas atbalstīto separātistu kontrolētajā pilsētā. Tur valdot drūma atmosfēra, jo gaidīto labumu vietā saņemta smaga cīņa par izdzīvošanu. Pēc Vadima domām, notikumi varējuši risināties tik kritiski (atbalsts separātismam), pateicoties daudzu Donbasa iedzīvotāju lētticībai un pat muļķībai. Tā saucamās krievu pasaules atnākšana daudzu personu uztverē saistījusies ar cerībām uz zemākām cenām, pat dažādām bezmaksas dāvanām. Kāda proukrainiski orientēta sieviete no Luhanskas pastāstījusi Vadimam par šādu atgadījumu: “Dārzeņu rindā kārta iepirkties pienākusi kādai večiņai. Viņa vēlējusies nopirkt piecus kartupeļus, taču pietrūcis naudas. Sieviete vērsusies pie citiem pircējiem ar lūgumu iedot trūkstošo naudu. Vēlēšanās palīdzēt nevienam neesot bijis, un Vadima paziņa esot nodomājusi – tā tev arī vajag! Bija jādomā tad, kad gāji uz referendumu par Luhanskas republikas izveidošanu!”
“Kaujas laikā man ir naids uz ienaidnieku, es pat vēlos viņu nogalināt. Tas pāriet, un vēlāk, kad šaušana jau ir beigusies, pārņem citas sajūtas. Sāku domāt, ka viņš ir muļķis, kas atnācis karot naudas dēļ, varbūt arī slimīgas romantikas vadīts. Tad vairs nav naida. Varu teikt godīgi, ka būtu gatavs pats savām rokām nošaut tikai tos, kas vainīgi šā kara sākšanā,” saka Vadims. Tagad viņš jau paspējis iekārtoties Kijevā un par atgriešanos Luhanskā nedomā nemaz. Tā esot teritorija, kas būs līdzīga Piedņestrai – tāds pats noziedzības perēklis.
Izglābj sievas pirktā bruņuveste
Aleksandram Kučmam, profesionālajam autovadītājam, karot, visticamāk, vairs nenāksies, jo tikai pavisam nesen viņš atlabis pēc daudzajiem ievainojumiem. Komandējis kājnieku kaujas mašīnas, sauktas par BMP, apkalpi. Prasmīgi karojuši. Pagājušā gada nogalē bijušas smagas dienas. Vienā no tām paveikuši gluži neticamo – Aleksandra kaujas mašīna sašāvusi divus pretinieka tankus. Liktenīgā viņam izrādījusies nākamā diena – gūti daudzi ložu un šķembu ievainojumi. No nāves vismaz trīs reizes izglābusi ceturtā drošības līmeņa bruņuveste, kuras iegādei naudu iedevusi Aleksandra sieva. Arī abi pārējie Aleksandra brāļi ir karojuši, un viens no viņiem joprojām atrodas frontē. Mūsu sarunai pievienojas 24 gadus vecais, arhitektūras studijas pabeigušais kijevietis Vladimirs Nazarenko. Piedalījies smagajās šā gada sākuma kaujās pie Debaļcevas. Jaunais leitnants ar segvārdu “Saulīte” koriģējis artilērijas uguni, un tādēļ atrašanās bīstamās vietās un situācijās bijusi ierasta lieta. Tomēr pie kara rutīnas pa īstam neesot pieradis, lai gan frontē pavadījis veselu gadu. “Beidzamajā laikā frontē ieklausījos sevī un sapratu – pilnībā neesmu atbrīvojies no bailēm,” stāstīja Vladimirs. Kopā ar diviem citiem biedriem viņi trijatā kā beidzamie no savas vienības esot izgājuši no aplenkuma pie Debaļcevas. Bijis bīstami, pavisam tuvu krituši šāviņi, taču visi trīs bez vismazākās skrambas sasnieguši pārējos biedrus. Artilērijas leitnants uzskata, ka kauja pie Debaļcevas tikusi neprasmīgi vadīta. Bijuši gari frontes posmi, kur faktiski neesot bijis ukraiņu karavīru un tieši tādēļ par aplenkuma izveidošanu neesot ko brīnīties. Vaicāju, par ko viņš cīnījies? “Par to pašu mērķi, kādu vēlējušies sasniegt kazaki jau pirms diviem trijiem simtiem gadu. Mūs nepārtraukti cenšas apspiest Krievija, un arī tagad tā ir mūsu aizstāvēšanās cīņa. Mēs aizsargājam savas tiesības uz neatkarīgu Ukrainu,” teica Vladimirs.
28 dienas bez kara
Arī frontes pilsētas Sčastjes centrālais laukums līdzīgi daudzām citām Ukrainas pilsētām palicis bez Ļeņina. Tagad redzams tikai apjomīgs postaments, bet uz tā ukraiņu valodā grafiti rokrakstā uzrakstīts: “Vse bude dobre, Aidar!” (Viss būs labi, Aidar!) Ir sestdiena, un vietējā pilsētas padomē uz reģistrāciju ieradušies divi laimīgi jaunlaulāto pāri. Priecīgos kāzu viesus ar savu telefonu nofotografē Latvijas vēstniece Argita Daudze, ar kuru kopā esam devušies divu dienu vizītē Donbasā. “Jāņem vērā, ka atrodamies tikai aptuveni pāris kilometru attālumā no separātistiem, bet te redzam pilnīgi normālu dzīvi,” norāda vēstniece. Nedaudz vēlāk par savām izjūtām viņai pastāsta kāda neliela veikaliņa pārdevēja. “Mūsu lielākais prieks ir tas, ka nešauj. Klusums valda jau divdesmit astoņas dienas. Bet kā mums klājās ziemā! Atskan zalve, un gaidi, kur nokritīs bumba. Tepat aiz stūra kafejnīcā trāpīja “Grad” šāviņš un trīs mūsu paziņas viesmīles vienā mirklī bija beigtas,” stāstīja pārdevēja.
No Sčastjes dodamies uz Ņižņijtjoplojes ciemu, arī tas atrodas pie pašas frontes līnijas, tikai trīs kilometru attālumā no separātistu kontrolētās teritorijas. Ir ciema svētku diena, dzied bērni, pirmajās rindās viņos apmierinātas noraugās vecmāmiņas. Grūti noticēt, ka vēl pavisam nesen šeit bijuši dzirdami šāvieni un daži lādiņi nokrituši tiešā tuvumā – trāpīts bērnudārzā. Stanicaluhanskas rajona vadītājs Jurijs Zolkins pie mikrofona aicina Latvijas vēstnieci: “Man ir liels prieks būt pie jums un sveikt šajos svētkos! Arī redzēt jūsu apņēmību un spēku, un es esmu pārliecināta, ka jūs spēsiet visu izdarīt!”
Jau vēlāk pie saviesīgā svētku galda rajona vadītājs pastāsta, kā pusotra gada laikā kopš Krievijas agresijas sākuma mainījusies daudzu cilvēku uztvere. “2008. gadā bija grūti saprast, kas notika Gruzijā. It kā bija divas patiesības – krievu un gruzīnu. Taču tagad, kad līdzīgs liktenis skāra mūs, viss nostājās savās patiesajās vietās, un atklājām, ka arī tā bija Krievijas agresija. Tagad arī sapratām, kas notika Baltijā 1940. gadā. Atvērās acis, ka tas bija okupācijas sākums,” teica J. Zolkins. Kāds ASV Valsts departamenta pārstāvis vaicājis viņam, kāda palīdzība ukraiņiem Donbasā nepieciešama vispirms. “Teicu, ka vajag palīdzēt noslāpēt Krievijas TV kanālus un nodrošināt ukraiņu televīziju uztveršanu šajā teritorijā. Kad cilvēkiem galvā valda putra, nav nozīmes uzlabot viņu dzīves apstākļus – viņi vienalga slavēs Putinu,” teica rajona vadītājs. Situācija bieži ir pilnīgi absurda. “Cilvēks redz, ka lādiņi tikuši izšauti no Krievijas teritorijas, bet no rīta noklausās Krievijas TV, ka šāvuši ukraiņi, un atkārto dzirdēto! Ko jūs domājat – netic paši savām acīm un klausa krievu televīzijai!” A. Daudzei teica Stanicaluhanskas rajona vadītājs.
Tanku remonta bāzē Artemivskā
“Kāds ir karš?” vaicāju pieredzējušajam pulkvedim Aleksandram Seridko, kas padomju laikā Latvijā nodienējis deviņus gadus, tādēļ zina daudzus latviešu vārdus. “Sākumā neviens nezināja, ko tas nozīmē. Puišiem bija uztraukums, taču tad viss nostājās savās vietās. Kad viņi ieraudzīja pirmos ievainotos, tad kaut kā saprata, ka tas ir ļoti pa īstam,” atbildēja pulkvedis, “jūs vaicājat par pašiem smagākajiem brīžiem. Tādu nav trūcis. Reiz jau astoņas dienas bija pazudis kāds mūsu biedrs. Un tad viņu atradām – viss bija tārpu saēsts.” Sarunai pievienojas Latvijas draugs, Čerņigovas apgabala padomes priekšsēdētājs Mikola Zverevs, kas aktīvi piedalījies Maidana revolūcijā, daudz palīdzējis sava apgabala brīvprātīgo bataljonu nodrošināšanā. Kara karstākajās dienās saticis kādu ķirurgu, kas pastāstījis, ka esot izrādījies spējīgs operēt trīs diennaktis pēc kārtas. Ja kāds to apgalvotu pirms kara, nebūtu noticējis. “Tagad var atkārtot to pašu veco, taču patieso teicienu: “Gribi mieru, gatavojies karam!” Putinam nav spēka norīt Ukrainu, taču viņš vēlas turpināt uzbrukumu. Viņš vēl nav gatavs, tādēļ gaidīs īsto brīdi. Domāju, ka viņam nepietiks spēka. Tikai tāpēc, ka te aiz katra muguras ir sieva, bērni, mājas, bet tur, Krievijā, ir tikai viena cilvēka (Putina) ideja,” teica M. Zverevs.
Jāņa Lupika mājās
Diemžēl ar Jāni Lupiku mums neizdevās satikties, jo viņa dzīve aprāvās kaujā pagājušā gada 17. novembrī. Pagaidām viņš ir vienīgais zināmais latvietis, kas kritis šajā karā. Satiekamies ar viņa ģimeni Čerņigovas apgabala Grigoroivanovkas ciemā. Izskatās, ka laiks ir atstājis saudzējošu iespaidu – Jāņa atraitne Viktorija ir spējusi atrast sevī spēku tālākai dzīvei. “Kas tad man atliek? Paskaties uz šiem abiem diviem (norāda uz četrus gadus veco Janu un piecgadīgo Svjatoslavu), vai tad es varu nolaist rokas! Man ir mērķis un skaidrība, kā labā lai dzīvoju. Protams, karš atstāj ļoti smagus nospiedumus. Mūsu ciemā vairāki citi vīri atšķirībā no Jāņa atgriezās no kara. Vieni dzīvo normāli, bet daži nekādi vairs nespēj iejusties šajā dzīvē.” Jānis bijis kaislīgs makšķernieks un mednieks. Iespējams, tādēļ armijā kļuvis par snaiperi. Liktenīgajā 17. novembrī devies uzdevumā, kādā viņam nemaz neesot bijis pienākums piedalīties. “Viņš bija patriotiski noskaņots. Un tā arī teica – ka mums jāiet karā. Kas tad to darīs, ja atteiksies tādi vienkārši cilvēki kā mēs!” teica Viktorija, kas vietējos ciema kapos jau uzlikusi piemiņas plāksni Jānim.
