Skatoties režisora Toma Treiņa jauno izrādi “Rinda”, rodas pārdomas ne vien par to, kas ir rinda, bet arī par aktuālo tēmu – cilvēka un sistēmas attiecības. Priekšplānā (no kreisās) aktieri Ģirts Rāviņš, Diāna Krista Stafecka un Eduards Johansons.
Skatoties režisora Toma Treiņa jauno izrādi “Rinda”, rodas pārdomas ne vien par to, kas ir rinda, bet arī par aktuālo tēmu – cilvēka un sistēmas attiecības. Priekšplānā (no kreisās) aktieri Ģirts Rāviņš, Diāna Krista Stafecka un Eduards Johansons.
Publicitātes (Litas Milleres) foto

Valmiera bez teātra nevar! Ko varam sagaidīt no jaunās sezonas? 2

Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kura no sejām jums šķiet vispievilcīgākā? Atbildē slēpjas jūsu partnera ideāls
Vēstures atkārtošanās ir neizbēgama! Peskovs atklāj, uz kuru Eiropas galvaspilsētu Krievija mērķēs savas raķetes 3
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 160
Lasīt citas ziņas

Jau septīto vasaru ikgadējais Valmieras vasaras teātra festivāls pārvērš pilsētas parastās vietas par teatrālām skatuvēm, pulcējot aktierus, režisorus, žanra māksliniekus un publiku, kas ceļo no vienas izrādes uz otru.

Laika ziņā tas ilgst tikai dažas dienas, pēc tam pilsēta atgriežas savā ritmā un šķietami nekas neliecina par notikušo. Tomēr Valmiera bez teātra nevar, skatītāji ik gadus piepilda vietas, kur citkārt par teātra spēlēšanu pat iedomāties nevarētu, vai tas būtu parka stūris, stāvkrasts pie Gaujas, autostāvvieta, dārzs, pamests pagalms vai industriālas telpas. Pēdējos gados festivāla plašākie notikumi aizpilda arī Valmieras pilsētas estrādi ar pārsteidzoši lielu un demokrātiski raibu interesentu skaitu.

Jauni vārdi, jauni iestudējumi

CITI ŠOBRĪD LASA

Līdzīgi āboliem augusta sākumā, kas naski briest pilsētas dārzos, solot, ka augļi būs, kļūst acīmredzami, ka arī teātra procesi kopumā bez šī tradicionālā Valmieras vasaras notikuma nevar, tie nebūtu tādi, kādi ir. Festivāla kā procesa uzturētāja nozīmi rāda ne vien saņemto kultūras nozares balvu skaits, ne vien “Spēlmaņu nakts” žūrijas apbalvojumi izcilām izrādēm, kā “Uzvara ir mirklis” (2021), “Pagalms atdzīvojas” (2020) u.c., bet arī noturīgais mākslinieciskās programmas fokuss uz jauniem, eksperimentāliem meklējumiem. Būtiski arī, ka vasaras formāts ļāvis tam ritmiski stabili notikt, par spīti pandēmijas ierobežojumiem, kas ik pa brīdim pārtrauca visu teātru darbību divu pēdējo sezonu laikā.

Jauni vārdi, jaunas idejas

Procesi, kas rodas šeit, turpinās, vai tie būtu mazas formas oriģinālas performances kā, piemēram, An­dra Kalnozola “Traktopera” (2016) būvlaukumā, kur pirmo reizi sevi pieteica aktieri Matīss Budovskis, Rihards Zeļezņevs un Rūdolfs Apse, vai pārbaudāmu ideju uzlādēti eksperimenti, bez kuriem, iespējams, nebūtu veiksmīgu izrāžu lielajos Valmieras un Rīgas teātros. Visuzskatāmāk festivāla ietekmi rāda Valmieras teātra repertuāra izrādes, kas atceļo no vasaras eksperimentiem, kā “Meža meitas” (2018), “Leitnants no Inišmoras” (2019), “Cilts” (2021) u.c.

Arī šī gada iestudējums “Rinda” – 21. gadsimta absurds, ko veidojis režisors Toms Treinis sadarbībā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, scenogrāfu Kristapu Kramiņu, kostīmu mākslinieci Martu Mielavu un kustību konsultantu Aigaru Api­ni, iekļauts teātra repertuārā. Autori atzīst, ka vērtīgs bija pats mēģinājumu process, apcere par to, kas būtībā ir “rindas” fenomens.

Skatoties uz meistarīgo kustību partitūru un līdzpārdzīvojot lieliskajai aktieru spēlei, arī publikai rodas pārdomas ne vien par to, kas ir rinda, bet arī par aktuālo tēmu – cilvēka un sistēmas attiecības. Cēloņseku ķēdīte starp redzamo un jēgpilno balansē starp ironiju un skumjām, starp sadzīvisko un vispārcilvēcisko, ļaujot katram no mums paskatīties no malas uz sevi kā rindā ierindoto, pārdomāt, vai esmu upuris vai sistēmas uzturētājs.

Mirkļu poētika

2022. gada festivāla iestudējums “Tuvie tālie” – veltījums mājām un mītnēm, ko piesaka autori un dalībnieki – Elīza Dombrovska, Kirils Ēcis, Anna Klišāne, Ivars Krasts, Gerds Lapoška, Jurģis Lūsis, – atklāj pašatklāsmes un radošas pašizziņas ceļu ar fragmentētām poētiskām, muzikālām, vizuālām etīdēm.

Performance ir iespēja katram māk­sliniekam parādīt savu individuālo tehnisko varēšanu, oriģinalitāti un vienlaikus uzdot būtiskus dzīves esības jautājumus. Iestudējums pārliecina ar atklātiem spēles noteikumiem, tie paver iespējas konstruktīvām un arī destruktīvām improvizācijām ar tekstu, telpu, publiku. Autori neslēpj atvērto procesu un ļaujas mirkļa unikālajam brīdim, tāda performances atmosfēra saasina ne vien aktieru, bet arī skatītāju eksistenciālās maņas.

Reklāma
Reklāma

Mirkļa neatkārtojamā vienreizība ieņem būtisku vietu arī dejas izrādē “Plaušas”, kas nosaukta par dvēseles nemieru. Režisore Inese Mičule piešķir vietai Gaujmalas Sajūtu parkā simbolisku nozīmi. Dabas harmonizējoša saplūsme ar kustību un mūziku cita citu papildina, paspilgtina, liekot izpildītājiem un skatītājiem ieklausīties sevī, garīgi noskaņoties. Radošā dialogā dejotāja Liene Stepena un čella mūziķis komponists Staņislavs Judins risina cilvēku un viņa attiecību meklējumus jutekliski piesātinātā veidā.

Nejaušībai ir nozīme

Kultūrvēsturiska nozīme ir mūziķa Jēkaba Nīmaņa iecerei par to, kā dot pienācīgu vietu 90. gadu “underground” mūzikai lielkoncertā “Citu dziesmu svētki”.
Publicitātes (Litas Milleres) foto

Divas ilgi lolotas oriģinālas idejas programmā ieņem īpašu vietu. Kultūrvēsturiska nozīme ir mūziķa Jēkaba Nīmaņa iecerei par to, kā dot pienācīgu vietu 90. gadu underground mūzikai. Ideja īstenojas plašā komponistu Jēkaba Nīmaņa, Oskara Herliņa, Platona Buravicka, Edgara Mākena, Sabīnes Ķezberes un Emīla Zilberta muzikālo aranžējumu atskaņojuma lielkoncertā “Citu dziesmu svētki”, ko izpilda orķestris “Rīga”, diriģents Valdis Butāns, kā arī apvienotie kori kormeistara Rūdolfa Bērtiņa vadībā un Latvijas Kultūras akadēmijas studenti ar aktieri Sandi Rungi solo lomā. Iestudējuma režisors Mārtiņš Meiers un horeogrāfe Linda Mīļā papildina muzikālo scenāriju ar artistiskām mizanscēnām, simboliska nozīme ir scenogrāfes Pamelas Butānes skatuves iekārtojumam, kur pieturvietas plāksne “Dikļi” ceļo no rokas rokā, meklējot īsto vietu.

Kad finālā uz skatuves, aplausu un gaviļu pavadītas, kāpj no aizmirstības izkāpušās leģendas un mūziķi – Dambis no “Inokentija Mārpla”, “Baložu pilni pagalmi”, “Sirke”, “Bērnības milicija”, “Hospitāļu iela” u. c., ir skaidrs, ka īstā Dziesmu svētku Mežaparka estrādes atmosfēra simboliskā veidā uz brīdi ir šeit – Valmierā.

Katrīnas Neiburgas radoši piesātinātā iecere “Vēsā” par dāņu rakstnieka Jerna Rīla grāmatas “Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti” vizualizāciju ir iespaidīgākais šī gada festivāla uzvedums.
Publicitātes (Litas Milleres) foto

Savukārt Katrīnas Neiburgas radoši piesātinātā iecere par dāņu rakstnieka Jerna Rīla grāmatas “Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti” vizualizāciju ir iespaidīgākais šī gada festivāla uzvedums. Norises vietas “Kurtuve” kontrastējošais nosaukums izrādei “Vēsā” rada ko līdzīgu eksplozijai.

Tas ir audiovizuāls performatīvs rituāls bez teksta, kurā savijas eksperimentālā mūzika, dejotāju izteiksmīgie tēli, gaismas, skaņas, raisot neparastas un bagātīgas asociācijas. Radošajā komandā sadarbojas komponiste Anna Ķirse, idejas un kostīmu autore Katrīna Neiburga, kustību režisore Kristīne Brīniņa, režisors Klāvs Mellis, kostīmu māksliniece Berta Vilipsone, producente Una Rozenbauma, skaņu režisors Tālis Timrots, izpildītāji – Latvijas Radio kora mūziķi u. c., apliecinot savu varēšanu, radot jaunu sajūtu un pieredzes pasauli.

Izrāde ir atsevišķas recenzijas vērta, jo ik detaļa ir mērķtiecīga, neparasta un kopumā sintezē notikumu ap skatītāju, ko publika piedzīvo ar visām maņām. Par neparasto iestudējumu liecina vien tas, ka daļa skatītāju atrodas uz apļa, ko izrādes laikā griež četri vīri, ar rokām stumjot uz riņķi. Izrādes vajadzībām tapuši jauni instrumenti – ragu arfa, kaulu marimba, mūziku spēlē arī uz ledus klučiem. Skaņa, horeogrāfija, režija rada blīvu un impulsīvu tēlu virkni. Tas ir vizuāli spēcīgs baudījums, ko gribas piedzīvot vēlreiz, ticams, ka tas notiks, līdzīgi kā daži iestudējumi, kas atceļojuši no iepriekšējiem festivāliem un turpina savu radošo dzīvi.

Turpinājums būs

Arī programmas jauniestudējums ģimenei “Hamoka komūna”, ko piedāvā režisore Sabīne Alise Ozoliņa un kas notiek Valmiermuižas parkā, visticamāk, būs redzams vēl citiem skatītājiem. Tā ir objektu teātra izrāde, kurā viens aktieris vada, izspēlējot katra priekšmeta stāstu. Tūrisma ceļošanas piederumi itin kā atdzīvojas, atklājot savu raksturu, kuri gluži kā cilvēki vēlas justies labi, saprasties ar citiem. “Hamoka komūna” izrādē liela nozīme ir saspēlei starp skatītājiem un aktieri, ļaujoties labai kopā būšanas atmosfērai un mijiedarbībai.

Valmieras festivāla pro­gramma katru otro gadu velta uzmanību pašiem jaunākajiem skatītājiem, par kuru garšu un gaumes attīstību domā topošie profesionāļi Bērnu un jauniešu teātra institūta laboratorijā. Nākamā gada festivāls, šķiet, top jau tagad, un par to domā festivāla saimnieki mākslinieks un režisors Rei­nis Suhanovs un režisors un aktieris Jānis Znotiņš.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.