Ināra Mūrniece: Valsts drošība – atbildīga izvēle, nevis spēle 0
Ināra Mūrniece, Nacionālā apvienība, Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja
Valsts drošība ir pārāk nopietna lieta, lai ar to ļautu spēlēties. Šobrīd esam pirmsvēlēšanu laikā, kad partiju balsis skan visskaļāk, tostarp, arī par valsts drošību un aizsardzību. Diemžēl demokrātijas aizsegā pieredzam arī cilvēku musināšanu un kūdīšanu.
Sava valsts – kāpēc tas ir svarīgi?
Katram, kurš ir atradis ceļu uz zemessardzi vai pieteicies valsts aizsardzības dienestam, atbilde uz jautājumu “Kāpēc ir jāaizsargā mūsu valsts?” ir pašsaprotama. Tas nozīmē: aizsargāt pašiem sevi, savus bērnus, ģimenes, tuviniekus. Neļaut viņus nogalināt, spīdzināt, izvarot, deportēt. Nepieļaut paverdzināt savu tautu. To, ko nozīmē zaudēt brīvību un neatkarību, pieredzējām 1940. gadā un vēl pusgadsimtu pēc tam.
Tikpat pašsaprotamu atbildi uz šo jautājumu ik dienas sniedz Ukraina, turot fronti pret okupantu ordām, atkarojot savu zemi, visai sabiedrībai konsekventi saliedējoties savu bruņoto spēku atbalstam.
Oleksijs Anuļa, ukraiņu karavīrs, kurš izturējis krievu gūstu un vārdos grūti aprakstāmu brutalitāti, badu, ikdienas spīdzināšanu, kādā sarunā man teica: no gūsta atgriezos dzīvs vienīgi tāpēc, ka visu laiku domāju par savu ģimeni, bērniem, un arī tāpēc, ka biju ļoti labā fiziskā formā… Redzot, cik brutāli ukraiņu karavīri tiek izvaroti un kastrēti, sievietes – spīdzinātas un izvarotas, ir skaidrs, cik mazā vērtē krievijai ir cilvēka dzīvība. Kur nu te runāt par veselību vai cieņu!
Oleksijs arī uzsvēra, ka tiem “žduniem” (jeb okupantu gaidītājiem), kuri līdz ar krievu armijas atnākšanu cer uz kādu pašlabumu vai vietiņu okupācijas pārvaldē, ir jāsaprot: krievijas okupanti nevienu nešķiros! Visi, kuri būs krievu armijas okupētajās teritorijās, neatkarīgi no tautības, tiks ieskaitīti ienaidniekos. Kā tā? Jo, piemēram, Ukrainā taču pirkuši maizi un maksājuši par to PVN, un par šo nodokļu naudu tiek uzturēti Ukrainas bruņotie spēki, turpina Oleksijs. Tāda, lūk, tur domāšana…
Pēc 2022. gada iebrukuma pārliecinošs vairākums Ukrainas krievu ātri vien saprata, ka ir Ukrainas valsts pusē. Bet noformējās arī sava 5.kolonna.
Ironiski, bet daudzi no tiem, kuri gaidīja “atbrīvošanu”, galu galā kļuva nevis par uzvarētājiem, bet par Kremļa instrumentiem – bez patiesas ietekmes un nereti arī bez jebkādas nākotnes. Daļu no kvēlākiem “zetņikiem” vienkārši izmeta politiskajā mēslainē, daļu atcēla no amatiem vai lika pazust no publikas acīm bez kādiem skaidrojumiem. Piemēram, Girkins (Strelkovs) joprojām sēž cietumā. Vēl citi atrada savu galu, kā saka, neskaidros apstākļos.
5.kolonnas “gatavināšana”
Kopš NATO skaidri pateikusi, ka krievija ir ilgtermiņa drauds, ir paveiktas vairākas lietas aizsardzības stiprināšanai austrumu flangā: uzlaboti aizsardzības plāni, palielināts skaitliskais sastāvs, tiek strādāts pie jaunām spējām un militārās rūpniecības. Tomēr tas viss joprojām ir pārāk lēni un nepietiekami iepretim krievijas bruņoto spēku attīstības tempiem.
ES austrumu flanga valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, Somija) karu izjūt visasāk, jo tas ir mums blakus. Neraugoties uz kara ietekmi un izaicinājumiem ekonomikā, Latvija kopš kara sākuma ir nepagurstoši sniegusi palīdzību Ukrainai. Atbalsts Ukrainai nozīmē mūsu drošību, tas, pirmkārt, nozīmē iespējas mūsu bērniem dzīvot miera apstākļos. Latvija kopš kara sākuma Ukrainai kopumā ir sniegusi atbalstu 0,6% apmērā no IKP. Un es apgalvošu, ka šī sniegtā palīdzība ir bijusi katra centa vērta, jo mēs Latvijā un Eiropā šo Ukrainas kara gadu laikā esam varējuši un varam dzīvot mierā. Tas ir milzīgs Ukrainas bruņoto spēku un visas sabiedrības varoņdarbs un upuris.
Tomēr kopumā starptautisks militārs un cita veida atbalsts Ukrainai diemžēl ir sniegts ar būtisku kavēšanos un nebūt ne viss, kas tika skaļi sasolīts. Pieredzam, ka Eiropas sabiedrība tikmēr sākot “nogurt no kara”. Nemēģinot šo tēmu trivializēt, jāatzīst, ka “nogurums” dažkārt izpaužas kā vilšanās par valdošo partiju mazspēju, piemēram, ļengano imigrācijas politiku, un šis “nogurums” arī vairojas krievijas informācijas operāciju iespaidā.
Šo “nogurumu” cenšas “gatavināt” arī Latvijā. Pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā dažas partijas savā valstij nedraudzīgajā retorikā pierāvās. Tomēr tas neapmierināja to vēlētājus, un “Saskaņa” neiekļuva 14. Saeimā. Šo “nesadzirdēto” vēlētāju jeb 5.kolonnas resursu šobrīd cenšas pārņemt konkrētas partijas, tādas kā “Suverēnā vara/Jaunlatvieši” un “Stabilitātei!”. Pa kādam līdzīgas ideoloģijas pārstāvim iefiltrējies arī citu partiju sarakstos.
Ko gan viņi saka?
“Stabilitātei!” politiķis Rosļikovs, kurš slēpjas baltkrievijā, solījis atgriezties “Baltijā, Latvijā”, lai valsti “atdotu atpakaļ ļaudīm”, atvērtu robežas un atjaunotu attiecības ar krieviju un baltkrieviju. Pēc viņa domām, priekšā esot “lielas ģeopolitiskas pārmaiņas”, kas palīdzēšot šādus mērķus īstenot…
Tikām viņa kolēģe Čulkova visiem spēkiem cenšas izvairīties no jebkādām debatēm par Ukrainu, bet rosina uz tirdzniecību ar krieviju un baltkrieviju, noraida finansiālu un militāru atbalstu Ukrainai un joprojām “nezina”, kam pieder Krima.
Stepaņenko no “Suverēnā vara” arī iebilst atbalstam Ukrainai un aicina ārpolitikas problēmas un konfliktus risināt ar diplomātiju un sarunām. Blakusminot, medijos izskan, ka viņa it kā no krievijā dzīvojošā tēva saņēmusi dāvinājumus 419 598 eiro apmērā un atsakās izskaidrot līdzekļu izcelsmi.
Kopumā šā virziena politiķi vārdos aicina vairāk rūpēties par savas valsts iedzīvotājiem, nevis tērēties palīdzībai ārvalstīm. “Miera baložu” vēstījumi izskan arī starptautiskās konferencēs. Vaimanājot, cik slikts ir karš un cik ļoti vajadzīgs miers, atbildību par karadarbību viņi mēģina pārlikt uz Ukrainu. Tad nākas atgādināt, ka krievija karu var izbeigt, pārtraucot apšaudes un izvedot karaspēku no okupētajām teritorijām.
Palīdzība Ukrainai kā viltus dilemma
Šādi “neitralitātes sludinātāji” Latvijā izmanto tādu paņēmienu kā viltus dilemma, proti, cenšoties pārliecināt, ka pastāvot tikai divas savstarpēji izslēdzošas izvēles: vai nu viens, vai nu otrs, it kā nebūtu iespējas šīs abas lietas apvienot! Tiek malts, ka palīdzības sniegšana Ukrainai it kā atņemot palīdzību Latvijas ļaudīm, tiek valkāta tēze: vai nu palīdzam Ukrainai, vai atbalstu sniedzam tikai Latvijas iedzīvotājiem…
Tā apzināti tiek konstruēta viltus dilemma. Patiesībā abiem šiem virzieniem jāiet vienlaicīgi un roku rokā. Sniedzot atbalstu Ukrainai, novājinām krieviju un samazinām iespēju, ka krievija varētu uzbrukt mums, Eiropai. Katrs cents, ko sniedzam Ukrainas atbalstam, ir investīcija, lai Latvijā varam baudīt mieru. Mūsu valsts nevar būt neitrāla, jo blakus ir krievija, vai arī būs jāzaudē sava brīvība un drošība. To skaidri mums apliecina vēsture: neitralitātes pasludināšana 1938. gadā, padomju okupācija 1940. gadā.
Maldīgi ir arī domāt, ka Krievija mums neuzbruks, ja būsim pazemīgi, visādi ar to tirgosimies un vispār nelēksim acīs. Jebkāda tirgošanās ar krieviju stiprina tās ekonomiku un krievijas kara mašīnu. Jo stiprāka būs krievija, jo lielākas būs tās ambīcijas eskalēt situāciju un gatavot neproporcionālas un asimetriskas atbildes Rietumiem.
Atbalstot Ukrainu, mēs stiprinām paši sevi. Šobrīd Ukrainai ir armija, kas rūdīta reālā kara darbībā. Ukraiņi māca ne tikai Eiropas valstu armijas, – Ukrainas kara ekspertīzi un dronus lūdz ASV un Tuvo austrumu valstis. Spilgts piemērs ir pērn Igaunijā rīkotās NATO mācības “Ezis 2025”, kur neliela Ukrainas dronu operatoru grupa sakāva vairāku tūkstošu NATO karavīru mehanizēto kaujas grupu, kura bija devusies uzbrukumā. Ukrainas dronu operatori ar savu reālo frontes pieredzi spēja veiksmīgi neitralizēt alianses bataljonus, sniedzot NATO virsniekiem unikālu mācību stundu par mūsdienu karu.
Prokrievisko politiķu aktivitātes Latvijā pirms Saeimas vēlēšanām liek kļūt ļoti uzmanīgiem. Redzam, ka viltus dilemmu taktika tiek izmantota, lai šķeltu mūsu sabiedrību un vājinātu valsts drošību. Laikā, kad krievija īsteno hibrīdkara operācijas un gatavo terora aktus ES iekšienē, nedrīkstam pieļaut 5.kolonnas rāpšanos uz valsts varas centriem. Bet tiem, kas pašieskaitījušies 5.kolonnā, der atcerēties, kas Ukrainā notika ar “žduniem”.
