Praktiski padomi mārtiņrožu audzētājiem. Tās ziedēs līdz pat novembrim, ja tiks atbilstoši aprūpētas 4
Pirmās ziņas par mārtiņrozēm (Dendranthema) atrodamas Ķīnas filozofa Konfūcija rakstos. Japānā tās kļuvušas par nacionālo puķi, kurai par godu oktobrī rīko īpašus svētkus. 19. gadsimta otrajā pusē mārtiņrozes atceļoja līdz Eiropas dārziem, un tagad tās audzē visā pasaulē.
Puķes izceļas ar dažāda veida ziedkopām – tās var būt lodveida, starveida, cirtainas, plakanas vai līdzīgas margrietiņu ziediem.
Pēc ziedu daudzuma augus iedala vienziedu (lielziedu) mārtiņrozēs. Audzē uz viena vai vairākiem dzinumiem, kam galā atstāj tikai centrālo pumpuru. Zieda lielums 10–25 cm. Tās vislabāk padodas audzēšanai siltumnīcā vai zem plēves.
Sīkziedu mārtiņrozes audzē krūmā ar visiem sānu pumpuriem. Zieda lielums 2–12 cm. Daļu no šīs grupas mārtiņrozēm izmanto āra apstādījumiem. Parasti tās ir neliela auguma bagātīgi ziedošas šķirnes ar noturīgiem kātiem un blīvu lapojumu. Pavasarī, kad krūms jau kupli saaudzis, bet ziedpumpuru vēl nav, tā formu var paveidot, nogriežot dzinumu galotnītes.
Augšanas prasības
Latvijas klimatiskajiem apstākļiem derīgas tikai gaismas un temperatūras mazprasīgas, agri ziedošas šķirnes. Mārtiņrozes ir tipiski īsās dienas augi, kas vasarā veido pumpurus, bet rudenī, dienai saīsinoties, uzzied.
Tās nevajadzētu stādīt pilnā saulē. Tieši pareizās vietas izvēle ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai puķes uzziedētu laikus, turklāt skaisti.
Ja mārtiņrozes būs pilnā saulē, tās tikai augs un augs, garie laksti par ziedēšanu sāks domāt tikai vēlu rudenī, kad saules kļūs mazāk. Taču normālos rudeņos ar salu tas jau var būt par vēlu un līdz ziediem nemaz netiek.
Mārtiņrozēm patīk vieta, kur saule tām tiek aptuveni astoņas stundas dienā.
Parasti mārtiņrozes uz lauka zied līdz novembrim, jo pacieš īslaicīgu temperatūras pazemināšanos līdz -4 °C.
Veselīgu augu attīstībai piemērota gaiša vieta, vislabākā ir 14–20 ºC temperatūra. Tā kā vējš var izlauzīt trauslos dzinumus, jāparūpējas, lai augi atrastos kaut nedaudz aizsegtā vietā.
Ārā labi ziemojošām (parasti agri ziedošām, gaismas un temperatūras ziņā pieticīgām) šķirnēm, piemēram, ‘Svētvakars’, ‘Pasaciņa’, ‘Ausma’, ‘Alba’, ‘Umka’, dzinumus pēc noziedēšanas nogriež 10–15 cm augstumā, augus atstāj ziemot turpat, kur tie auguši. Cerus apber ar sausu kūdru vai zāģskaidām un, salam iestājoties, papildus piesedz ar skujkoku zariem, ruberoīdu vai kādu citu materiālu, kas nelaiž cauri ūdeni. Aprīlī ziemas piesegumu pakāpeniski noņem.
Tradicionāli audzējot, vidēji agrās šķirnes uzzied oktobrī, vēlās – novembrī un decembrī, kad jau gaidāms sals un sniegs. Dienas garums būtu piemērots, bet uz lauka pietrūkst siltuma, lai tās spētu uzziedēt. Tādēļ rudeņos, salnām tuvojoties, vidēji un vēlu ziedošo šķirņu stādus izrok un pārvieto (sastāda) siltumnīcā. Šis darbs jāveic laikus, kamēr pumpuri vēl nelieli (0,5–1 cm diametrā). Pārstādot ar lielākiem ziedpumpuriem, var veidoties kropli ziedi.
Ar ko jārēķinās
Pēc iestādīšanas augsni uztur mitru (lej retāk, bet pamatīgāk), taču augus nerasina. Kad mārtiņrozes noziedējušas, stublājus nogriež. Siltumnīcā augi arī bez pieseguma pārziemo krietni labāk nekā uz lauka. Pavasarī mārtiņrozes stāda dārzā. Tā kā siltumnīca jāatbrīvo diezgan agri, naktis vēl ir vēsas un augus nepieciešams piesegt.
Lai skaisti ziedētu un neslimotu, vēlams katru gadu vai vismaz reizi trīs gados atjaunot. Mārtiņrozes atjauno ar spraudeņiem, nevis pārstāda vai dala cerus. Pārstādot vecos stādus, augi vairāk slimo, dzinumi nav tik spēcīgi. Arī ziedi jaunajiem augiem ir daudz lielāki nekā no vecā cera. Šādi pavasaros mārtiņrozes atjauno tie, kas šīs puķes audzē griezto ziedu ieguvei.
Pirms stādīšanas jauno vietu pamatīgi samēslo. Augsnes uzlabošanai noder sadalījušies kūtsmēsli vai dārzkopības veikalos piedāvātie dažādie gatavie substrāti, arī kūtsmēslu granulas.
Mārtiņrozēm patīk ūdens caurlaidīga mālsmilts augsne, vēlamais pH 5,5–6,5. Augšanas laikā vismaz reizi mēnesī tās papildus mēslo ar kompleksajiem minerālmēsliem. Ja augi iestādīti ļoti nabadzīgā augsnē, mēslo ik pēc divām nedēļām. Tā kā mārtiņrozes ir sāļu izturīgi augi, tās grūti pārmēslot. Jāatceras, ka vasaras sākumā vairāk ieteicams lietot slāpekli saturošu mēslojumu, bet rudenī piemērotāks būtu kāliju un fosforu bagātīgāk saturošs mēslojums.
Augiem jānodrošina pietiekams mitruma režīms. Sausās vasarās droši var laistīt gan auga lapas, gan ziedu pumpurus. Rudenī augus nepieciešamības gadījumā laista pie saknēm. Augus var mulčēt ar koku mizām, zāģu skaidām vai kūdru.
Svarīgi rudenī
Mārtiņrozes pacieš īslaicīgu mīnus grādu temperatūru, tāpēc rudens salnas nav tām pārāk bīstamas, tomēr rasa un mitrais gaiss vēlā rudenī var bojāt ziedus. Iestājoties šādiem laika apstākļiem, neizziedējušos cerus vēlams pārstādīt atbilstošā traukā un pārnest uz istabu vai siltumnīcu.
Rudenī atlikušos stublājus nogriež. Cerus ieziemo, apberot ar sausu kūdru vai zāģu skaidām. Iestājoties salam, stādījumus papildus vēl nosedz ar skuju koku zariem. Ziemā piesegumu vēl papildinās arī sniega sega. Tuvojoties siltajam laikam, pavasarī piesegums būs pakāpeniski jānoņem
Ja mārtiņrožu nav daudz, neizziedējušos cerus var iepodot un nest istabā. Pēc noziedēšanas apgriež līdz 15 cm augstumam. Ziemošanas laikā augi šad tad jāaplaista. Februāra beigās, marta sākumā pakāpeniski pieradina pie dienas gaismas +10 °C temperatūrā. Pēc nedēļas vai divām, kad augi salapojuši, temperatūru pamazām paaugstina augus sāk laistīt un mēslot. Pēc pavasara salnām mārtiņrozes iestāda dārzā.
