Var būt arī daudz sliktāk! Ukrainā karojušā latvieša brīdinājums pirms Saeimas vēlēšanām 7
Pirms trīs gadiem “Latvijas Avīze” publicēja interviju ar latviešu puisi Andri (vārds mainīts), kurš toreiz bija nupat atgriezies no karošanas Austrumukrainā, brīvprātīgo bataljona sastāvā. Tagad viņš dzīvo un strādā Latvijā, bet joprojām uztur kontaktus ar saviem cīņu biedriem Ukrainā un ik pa laikam dodas turp ar humānās palīdzības sūtījumiem. Cieši sekojot šodienas un nesenās pagātnes notikumiem Ukrainā, viņš saskatījis ne vienu vien biedējošu līdzību ar Latviju. Tādēļ priekšvēlēšanu nedēļā viņš sazinājās ar redakciju, lai dalītos savos novērojumos un prognozēs.
Lai ierakumos sēžot neaizmigtu, Andris ar ukraiņiem daudz runājis. Kopā ar viņu bataljonā bijuši vairāki pilsoniski aktīvi cilvēki, kas piedalījās Maidanā un jau pirms tam aktīvi sekoja politiskajiem procesiem valstī.
No viņu stāstītā un saviem novērojumiem latvietis secinājis – Ukrainu līdz šodienas problēmām noveda politiskā pasivitāte un iedzīvotāju tuvredzība.
Pēc 2004. gada Oranžās revolūcijas sabiedrībā iestājās zināma apātija un vilšanās valstī pastāvošās korupcijas un oligarhu savstarpējo cīniņu dēļ. Tādēļ 2010. gadā liela daļa rietumnieciski un nacionāli noskaņoto ukraiņu gluži vienkārši neaizgāja uz vēlēšanām. Savukārt prokrieviski orientētie vēlētāji bija mobilizēti, un par prezidentu kļuva Reģionu partijas līderis Viktors Janukovičs, kurš valsti bīdīja arvien dziļāk Krievijas ietekmē. Šos plānus izjauca Maidana protesti, sasniedzot negaidītus apmērus un ievadot neprognozējamu notikumu virkni, kas noveda pie tā, ka Krievija ieguva Krimu un sāka karu Austrumukrainā.
Vai, tavuprāt, līdzīgs scenārijs varētu atkārtoties Latvijā?
Līdzīgi mēģinājumi noteikti tiek īstenoti pie mums, protams, ar savām īpatnībām. Krievijas starptautiskais stāvoklis pasliktinājies, un ekonomika stagnē un var pieaugt iekšējā neapmierinātība.
Tādēļ Kremlim savu pozīciju stiprināšanai šobrīd ļoti nepieciešama kāda ārpolitiska uzvara.
Mierīga NATO valsts paņemšana savos apskāvienos var būtiski pacelt Putina reitingus. “Saskaņu” jau dažādi cilvēki ilgstoši mēģinājuši iedabūt valdībā, tostarp Zatlera Reformu partija, kur šo domu bīdīja pašreizējais “Saskaņas” premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis, bet toreiz, par laimi, šī iecere izgāzās. Konflikts Ukrainā lika šādu retoriku pieklusināt 2014. gadā. Taču tagad atkal esam kritiskā situācijā. Ir radusies populistiska protesta partija “KPV LV”, kas gatava sadarboties ar “Saskaņu”. Un vēl vairākas partijas it kā ir pret “Saskaņu”, bet ar savu darbību tikai veicina to, lai cita koalīcija nemaz nebūtu iespējama. Piemēram, savelk sarkanās līnijas pret ZZS, kas pēc tam varēs paziņot – redz latviskās partijas negrib strādāt, tādēļ mums nav citas iespējas kā iet kopā ar “Saskaņu”.
Arī latviešu vēlētāju vidū pastāv viedoklis, ka tas nemaz nebūtu tik slikti. Varbūt patiešām sabiedrībai jāļauj izslimot populisma vīruss un reālajā dzīvē pārliecināties, ka šīs partijas nespēj izpildīt dotos solījumus un nākamajās vēlēšanās jāizdara prātīgāka izvēle?
Ja “Saskaņa” nokļūs pie varas, tad demokrātiskā ceļā no viņiem tikt vaļā vairs nebūs iespējams. Līdz nākamajām vēlēšanām ar likumu grozījumiem tiks ierobežotas citu partiju iespējas piedalīties vēlēšanās, piemēram, nosakot vēl lielākas prasības attiecībā pret biedru skaitu. Netiks smādēta arī rezultātu viltošana. Notiks savu cilvēku ieplūdināšana Centrālās vēlēšanu komisijas vadībā, valsts iestādēs un drošības struktūrās. Sabiedrisko mediju vadībā nonāks pietuvināti cilvēki, bet privāto mediju saturu kontrolēs draudzīgi uzņēmēji, kā jau tagad redzam “Dienas Biznesā”.
Nekādi radikāli lēmumi, kā, piemēram, izstāšanos no ES vai NATO, tik drīz netiks pieņemti. Formāli tiks saglabāta valsts valoda, karogs un citi simboli. Taču vienlaikus tiks atvieglota pilsonības iegūšana, lai palielinātu savu atbalstītāju skaitu, izglītības reformas, protams, tiks atceltas, ar jaunu sparu atsāksies uzturēšanās atļauju tirdzniecība. Nedomāju, ka tiek plānots inkorporēt mūs Krievijas sastāvā vai kādā mistiskā savienībā. Drīzāk ir vēlme izveidot šeit tādu Piedņestras variantu.
Bet diez vai potenciālajiem koalīcijas partneriem šāda rīcība būtu pieņemama. Turklāt vēl ir arī politiskā opozīcija. Un galu galā pilsoniskā sabiedrība ar šādu scenāriju rīkos Rīgā savu Maidanu.
Saprotiet taču, ka “Saskaņa” nav tradicionāla partija, bet gan Krievijas ietekmes instruments un attiecīgi tā neievēro spēles noteikumus. Ja tai būs nepieciešami kādi latviski koalīcijas partneri, tad tie būs maznozīmīgs satelīts, līdzīgi kā šobrīd Rīgas domē partija “Gods kalpot Rīgai”.
Opozīcijai tiks ļauts pastāvēt dekoratīvos nolūkos, bet tā tiks kontrolēta, lai nekļūtu par reālu draudu. Pārlieku aktīviem opozicionāriem, sabiedriskajiem darbiniekiem, režīma kritiķiem, žurnālistiem, ja viņus nevarēs nopirkt, ikdienas dzīve un karjera tiks padarīta nepanesama, būs tiesāšanās, atlaišanas. Galu galā vieglākais risinājums būs aizbraukt uz Rietumiem.
Uzņēmējus, kas negribēs “dalīties” ar varu, bet mēģinās finansēt opozīciju vai citādi vērsties pret valdošo eliti, gaida Hodorkovska liktenis.
Ja vēl neliksies mierā, tad kādam var uzkrist ķieģelis uz galvas vai polonijs tējā vai “novičoks” uz durvīm.
Liela daļa sabiedrības, pat ja sapratīs notiekošo, būs gatava uz to pievērt acis, jo vismaz sākotnēji tiks radīts iespaids par ekonomikas izaugsmi un labklājības šķietamu pieaugumu. Pieaugs tranzīts un investīcijas no Krievijas, samazināta akcīze nodrošinās lētāku alkoholu un cigaretes, tiks palielināti šādi tādi pabalsti. Šāda “piebarošana” turpināsies vismaz tik ilgi, kamēr tiks nostiprināta varas vertikāle.
Un kāds būtu risinājums, lai no šāda drūma scenārija izvairītos?
Ir noteikti jāpiedalās vēlēšanās un ļoti rūpīgi jāpārdomā sava izvēle un riski, kas ar to saistās. Daudz dzirdēts viedoklis, ka nav jēgas piedalīties vēlēšanās, jo sliktāk jau vairs nevar būt. Vai arī jāieriebj valdošajiem, balsojot par kādiem agresīviem populistiem, kuri sola visus atlaist. Ar šādu slinkošanu vai protesta balsojumu mēs sodīsim nevis valdošos politiķus, bet paši sevi. Līdzīgs noskaņojums bija arī daudziem ukraiņiem 2010. gadā, kad Janukovičs nāca pie varas. Sak’ – sliktāk kā līdz šim taču nevar būt. Izrādījās, ka var gan būt sliktāk. Daudz sliktāk! Šobrīd ne viens vien man pazīstams ukrainis sēž ierakumos un kož pats sev elkoņos aiz dusmām par to, ka 2010. gada vēlēšanu dienā palika mājās. Mums vajadzētu no viņu kļūdām mācīties.
