– Bet parunāsim vairāk par jūsu pāriešanu islāmā. Kad jūs to sākāt apdomāt? 12
– Tas bija Otrā Čečenijas kara laikā – laika posmā no 1999. gada līdz 2002. gadam. Čečenus uzskatu par ļoti spēcīgiem musulmaņiem, bet viņi ciena pārējo reliģiju pārstāvjus, nav pret tiem noraidoši. Kad biju Afganistānā, par manu pāriešanu islāmā runāju ar sev pietuvināto “Taliban” komandieri. Agrāk biju ateists, taču pakāpeniski sapratu, ka Dievs pastāv, un sāku respektēt islāmu. Tas bija dabisks iznākums manai darbībai Tuvajos Austrumos un Čečenijā. Manī cieņu izraisīja tas, ka Čečenijā cilvēki ir stipri – viņi nesūdzas par savām raizēm, ja viņi mirst, tad mirst, bet tajā pašā laikā mīl dzīvi. Atceros, kā 1999. gadā filmēju Čečenijā un Krievijas spēki sāka apšaudīt ciemu, kurā atrados. Biju ciema vidū, mazliet apjucis. Tur bija māja, ap kuru bija augstas sētas, tad atvērās vārti un vīri mani aizsūtīja patvērumā pagrabā, kur atradās arī sievietes un bērni. Viņi mani pat nepazina, bet redzēja, ka esmu apdraudēts, un nolēma pasargāt. Tas mani ļoti iespaidoja.
Man islāms nozīmē attiecības ar Dievu, kā es rūpējos par sevi – es nedzeru, nesmēķēju, nelietoju narkotikas, ievēroju Ramadānu. Trešais elements ir attiecības ar citiem cilvēkiem, ka viņi jāciena, jārūpējas par nabadzīgajiem un vecākiem cilvēkiem.
– Kā jūsu pievēršanos islāmam uztvēra dzimtajā Norvēģijā?
– Ir cilvēki, kas Norvēģijā ienīst musulmaņus kā svešu grupu. Bija indīgi anonīmi interneta komentāri. Kopumā Norvēģijas sabiedrība ir toleranta. Tomēr, ja es būtu mazs un melns, nevis garš un zilām acīm, cilvēki nevarētu pieņemt lietas, par kurām runāju. Šādā kontekstā mūsu sabiedrību var uzskatīt par rasistiem “skapī”, jo tolerance neattiecas uz tiem, kas neizskatās kā norvēģi.
– Vai tas, ka esat islāmticīgs, palīdzēja jums arī sazināties ar jūsu pēdējās filmas “Poga” (“Dugma” – arābu val.) varoņiem?
– Nedomāju, ka tam ir īpašas priekšrocības žurnālista darbā. Domāju, ka iespēja doties pie “Al Nusra” kaujiniekiem Sīrijā ir saistīts ar manu iepriekšējo filmu par “Taliban”.
