Vienas ģimenes portrets 0
Kopš novembra vidus ISSP Galerijā skatāma Diānas Tamanes izstāde “Pasūtījums”, kas gluži antropoloģiskām pētniecības metodēm pievēršas viņas pašas ģimenei, paverot iespēju domāt par daudz plašākām sabiedriskām izpausmēm kultūras un sociālo norišu ietvarā.
Personīgais un ģimene aizvien bijuši vieni no centrālajiem inspirācijas avotiem Tamanes darbos, šoreiz stāstu vijot caur teju vai sadzīviski humorīgu parādību: zinot Diānas nodarbošanos – foto māksliniece – , kāds no ģimenes locekļiem ik pa laikam lūdz uztaisīt vai iedot kādu bildi, lai varētu izrotāt savu mājvietu.
Lūgums loģisks un saprotams, bet ne vienmēr šādās reizēs izdevies savienot savas un radinieku estētiskās prasības izpratnē par fotogrāfiju kā mākslas darbu. Beidzot, realizējot šos lūgumus, tapusi izstāde, kurā varam apskatīt bildes, kas uzņemtas mammai, brālēnam, tētim, tantei un vecmāmiņai.
Savukārt, paplašinot stāstu, māksliniece galerijas telpā izveidojusi kolāžu – attēlu sienu no dažādām fotogrāfijām, glezniņām un priekšmetiem –, kas atvesti uz galeriju no viņas ģimenes locekļu mājvietām. Šeit ir fotogrāfijas ar ģimenes personāžiem dažādos kontekstos, portreti, grupu bildes, arī kāda Renuāra ainavas un van Goga īrisu reprodukcija, kā arī dažādas citas peizāžas un ziedu kompozīcijas, arī pašas Tamanes fotogrāfijas, kas tapušas dažādos periodos un, glīti ierāmētas, nonākušas ģimenes locekļu mājās.
Daudzo attēlu mozaīka ir visas tās mīļlietiņas un smukumlietiņas, kas kādā veidā ieskauj dzīves telpu; kas tiek krātas, gan lai atcerētos dzīves notikumus, gan kolekcionētu atmiņas par tiem. Pārskatot tos, aizvien varam vērot sevi un savus tuviniekus, novērot sevi no bērnības līdz vecumdienām. Skatoties plašākā kontekstā, attēli apliecina kādas personas gaumi, interesi un sabiedrisko statusu.
Ģimenes ikdienas atspulgi
Aizkustinoša stāsta daļa šī vārda patiesā nozīmē ir izstādes kuratores Evitas Gozes uzdotie pieci jautājumi Tamanes tētim, vecmāmiņai, mammai un citiem radiem par iesaisti viņas līdzšinējos mākslas projektos, jautājot par viņu personīgajiem estētiskajiem kritērijiem un galu galā arī, par ko Diāna vēlējās kļūt, kad bija maziņa.
Atbildes lasāmas izstādes bukletā, un tās aizved pie atklājumiem un ļauj gan tuvāk iepazīt pašu mākslinieci un viņas ģimeni, gan paplašina skatījumu uz kopējo izstādes vēstījumu. Uzzinām, ka Diānas vecāki ir šķīrušies, ka Diānas mamma ir tālbraucēja un it bieži pārvadā no valsts uz valsti Diānas darbus.
Vecmāmiņa stāsta, ka Diāna agrāk mācījusies spēlēt flautu, basģitāru un klavieres, savukārt tante Inga, atklājot labas fotogrāfijas īpašības, saka: “Ar labu fotogrāfiju ir tāpat kā ar labu gleznu – ieraudzīji, un pēc tam tā vēl ilgi stāv acu priekšā.”
Šīs un citas sentences, it kā nenozīmīgi ģimenes ikdienas atspulgi, iegūst daudzslāņainu vēstījumu, skatīti kopā ar attēlu sienu un izpildītajām “pasūtījuma bildēm”. Skatītājam atklājas tās vērtības un savstarpējie attiecību slāņi, kas gan saista šo ģimeni un veido Tamanes individuālās attiecības ar katru, gan paver skatu uz sociālo norišu fonu, kas veido sabiedrību kopumā un individuālos likteņus.
Drosmīgi izceltajam ģimenes portretējumam piemīt spēja norādīt uz tām parādībām, kas ļauj salīdzināt dažādus aspektus arī ar saviem tuviniekiem. Izceltie jautājumi ir universāli, tomēr izstādes kontekstā tiem piemīt patiesuma vērtība, kas ļauj viegli identificēties ar personāžiem un viņu pārdomām par dzīvi.
Viena attēla informācijas ietilpība
Izstāde ir unikāla tās neaptverami plašā konteksta dēļ. Šeit apskatāmās fotogrāfijas un attēli ļauj domāt par tik daudzām un atšķirīgām sabiedriskajām norisēm, ka viena raksta ietvaros gandrīz nav iespējams aptvert to materiāla kompleksitāti, ko māksliniece pavērusi izstādes apmeklētājam – no populārās kultūras parādībām līdz lietām, kas definē mūsu identitāti.
Tādēļ šeit izvēlos būt abstrakta šo sociālo un kultūras parādību uzskaitījumā, bet norādīt tikai uz Tamanes izvēlēto “metodoloģiju” izstādes kopējā naratīva konstruēšanai. Proti, priekšplānā izvirzītā fotogrāfija tās visdažādākajās formās un kontekstos ļauj mums domāt par to, cik patiesībā daudz var pastāstīt viens attēls un kādu informāciju sniedz vairāki attēli, “lasīti” kopā. Tie stāsta ne tikai par to, kas tajos vizuāli tieši redzams, bet arī par to, ko konkrētās realitātes liecības ietver, simbolizē vai ar ko asociējas tagadnes un vēstures kontekstos.
Tamane meistarīgi manipulē ar fotogrāfiju un tās “spējām” stāstīt stāstu, uzdodot jautājumu par foto-grāfijas būtību, kas, šķiet, arī kļuvis aktuāls viņas radošajā praksē. Viņa gluži kā Rolāns Barts savā “Camera lucida. Piezīmes par fotogrāfiju” fotogrāfijas priekšā vēlas stāvēt kā “mežonis”, ko nebūtu apgrūtinājusi uzkrātās kultūras bagāža un zināšanas par to. Līdzīgi kā teorētiķis arī Tamane, lai atrastu atbildes uz to, kas ir fotogrāfija, pievēršas sev un savām izjūtām un, šķiet, apjautusi, ka ne jau patika vai nepatika ir tās kodols, bet gan personīgās attiecības ar to.
