“Viens likums, viena taisnība visiem? Mēs zinām, ka tā Latvijā nav!” Liepiņa, Jaunups un Ilsteris asi kritizē tiesiskumu valstī 0
Latvijas tiesiskuma sistēmas lielākās problēmas ir lēnums, pārmērīga birokrātija un tendence reizēm koncentrēties uz likuma burtu, pazaudējot paša regulējuma jēgu. Tā uzskata partijas “Latvijas attīstībai” valdes loceklis Edgars Jaunups un izsakās TV24 raidījumā “Runāsim atklāti”.
“Es esmu kritisks. Personiski esmu kritisks. Diemžēl uzskatu, ka Latvijā tiesiskums, pirmkārt, ir lēns – šausmīgi lēns,” saka Jaunups.
Viņš norāda, ka tiesvedību un citu ar tiesiskumu saistītu procesu būtiska paātrināšana, viņaprāt, līdz šim nav izdevusies tādā apjomā, kā būtu nepieciešams.
“Ļoti būtisku sadaļu, kad runājam par tiesiskumu, nav izdevies nozīmīgi paātrināt. Cerams, ka tas izdosies nākotnē,” viņš saka.
Otra problēma, Jaunupa vērtējumā, ir pārlieku birokrātiska pieeja. Viņaprāt, tā skar ne tikai tiesas, bet plašāk arī tiesībsargājošās institūcijas.
“Pieeja principā ir ļoti birokrātiska. Arī tiesībsargājošās institūcijas bieži pazaudē lietas būtību un noslīkst birokrātijā,” uzskata Jaunups.
Tomēr par visnepatīkamāko tendenci viņš sauc to, ko pats raksturo kā “burta kalpību” – situāciju, kurā formāla prasību ievērošana kļūst svarīgāka par jautājuma būtību, mērķi un taisnīgu rezultātu.
“Burta kalpība, pazaudējot garu un jēgu. Es nesaku, ka simtprocentīgi tā ir vienmēr un bez izņēmumiem, bet ļoti bieži. Un tas, manuprāt, met lielu ēnu,” saka Jaunups.
Vienlaikus viņš uzsver, ka nevēlas izteikt nepamatotus apgalvojumus par korupciju tiesībsargājošajās institūcijās, jo šādu jautājumu izvērtēšana esot kompetento iestāžu, tostarp Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, uzdevums.
“Par korupciju un tādām lietām es nevaru runāt – neesmu tik kompetents un nezinu. Lai par to runā KNAB un citas institūcijas,” viņš norāda.
Jaunupa ieskatā problēma drīzāk meklējama sistēmas darbības kultūrā – procesi mēdz būt gari, sarežģīti un formāli, savukārt cilvēkam, kurš nonācis saskarē ar tiesībsargājošo sistēmu, būtiskākais jautājums nereti ir pavisam vienkāršs: vai rezultāts būs ne tikai juridiski korekts, bet arī savlaicīgs un pēc būtības taisnīgs.
Viņaprāt, tiesiskuma kvalitāti nevar vērtēt tikai pēc tā, vai ir ievērotas visas procedūras. Tikpat svarīgi ir tas, cik ilgi cilvēkam jāgaida uz rezultātu un vai procesa gaitā netiek pazaudēta pati lietas būtība.
Savukārt partijas “Mēs mainām noteikumus” biedrs, bijušais prokurors Jānis Ilsteris uzskata, ka Latvijas tiesiskajā vidē pārāk bieži priekšplānā izvirzās formāla likuma burta ievērošana, bet otrajā plānā paliek tas, kāda vispār ir likuma jēga un ko konkrētais regulējums cenšas panākt.
“Mēs ierokamies šajā burta tulkošanā, bet aizmirstam likuma jēgu,” saka Ilsteris.
Viņaprāt, viena no šīs pieejas sekām ir sarežģīta un smagnēja juridiskā valoda, kuru cilvēkam bez juridiskas izglītības bieži vien ir grūti saprast.
“Tad veidojas šie juristu sagatavotie garie palagi, kur parasts cilvēks nemaz nesaprot, kas tur ir uzrakstīts,” viņš norāda.
Ilsteris kritiski vērtē arī ieradumu juridiskajos dokumentos nepārtraukti atsaukties uz normatīvajiem aktiem un tiesu spriedumiem, ne vienmēr skaidri izstāstot paša jautājuma būtību.
“Jurists, rakstot dokumentu, visu laiku atsaucas uz likumu vai tiesas spriedumu, un pazūd cilvēciskums, pazūd likuma jēga,” saka bijušais prokurors.
Viņš šo tendenci raksturo kā vienu no Latvijas tiesiskās sistēmas “slimībām” – pārlieku burtisku pieeju, kurā forma reizēm sāk dominēt pār saturu.
Ilstera ieskatā juridiska dokumenta kvalitāti nevajadzētu mērīt pēc tā, cik daudz tajā ir atsauču un sarežģītu formulējumu. Tikpat svarīgi esot tas, vai cilvēks spēj saprast, kāds lēmums pieņemts, kāpēc tas pieņemts un kā tas viņu ietekmē.
Viņa teiktais sasaucas ar plašāku diskusiju par to, cik saprotamai sabiedrībai jābūt valsts pārvaldes un tieslietu sistēmas valodai. Ja cilvēkam, lai saprastu vienkāršu valsts iestādes lēmumu, nepieciešams jurists, rodas jautājums, vai sistēma patiešām kalpo cilvēkam tik skaidri, kā tai vajadzētu.
Ilsteris uzskata, ka nepieciešams atgriezties pie būtības – likums nav radīts tikai tādēļ, lai to formāli citētu. Tā uzdevums ir regulēt konkrētas attiecības un panākt saprotamu, taisnīgu rezultātu.
“Viens likums, viena taisnība visiem – un mēs zinām, ka tā nav,” diskusijā iesaistās 14. Saeimas Juridiskās komisijas deputāte Linda Liepiņa (LPV).
Viņas ieskatā sabiedrībā tiesiskums nereti tiek uztverts kā vēlama, taču praksē līdz galam nesasniedzama vērtība.
“Es domāju, ja tu pajautātu 90% Latvijas iedzīvotāju, viņi pateiktu, ka tas ir kaut kas tāds, kā Latvijā nav, bet kam vajadzētu būt,” spriež deputāte. Šis skaitlis ir Liepiņas pausts vērtējums, nevis atsauce uz konkrētu sabiedriskās domas pētījumu.
Viņa atzīst, ka pats vārds “tiesiskums” cilvēkiem var šķist pārāk abstrakts, taču sev tā būtību formulē pavisam vienkārši.
“Ja tu man prasītu, ar ko man asociējas tiesiskums, droši vien ar devīzi – viens likums, viena taisnība visiem,” saka Liepiņa. Taču tieši šajā vietā, viņasprāt, rodas lielākā problēma. “Un mēs zinām, ka tas tā nav,” viņa piebilst.
Liepiņa uzskata, ka iespējams ilgi analizēt iemeslus, kādēļ sabiedrībā veidojusies šāda sajūta – vai tā saistīta ar atšķirīgu likumu piemērošanu, ilgiem tiesvedības procesiem, valsts institūciju darbu vai cilvēku personīgo pieredzi. Tomēr gala rezultāts, viņas vērtējumā, ir neuzticēšanās principam, ka likums pret visiem darbojas vienādi.
“Mēs, protams, varam meklēt iemeslus, kādēļ tā ir un kādēļ tā notiek, bet līdz tam vēl ir ejams tāls ceļš, diemžēl,” saka deputāte.
Vienlaikus Liepiņa uzskata, ka problēma nav tajā, ka Latvijā nebūtu zināms, kā tiesiskumu stiprināt. “Es domāju, ka mēs zinām, kas būtu jādara,” viņa norāda. Viņas sacītais iezīmē vienu no būtiskākajiem jautājumiem diskusijā par tiesiskumu – nepietiek vien ar kvalitatīvi uzrakstītiem likumiem. Cilvēkiem ir arī jājūt, ka šie likumi tiek piemēroti konsekventi, saprotami un vienādi neatkarīgi no personas amata, ietekmes vai statusa.
Tieši tādēļ devīze “viens likums, viena taisnība visiem” Liepiņas skatījumā nav tikai skaists sauklis. Tas ir kritērijs, pēc kura sabiedrība vērtē, vai tiesiska valsts darbojas arī praksē.
