Anda Līce: Viss nesākas ar tevi 3
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mainās valdības, likumi, cilvēku paaudzes, un, lai kā gribētos kādiem būt pirmajiem un vienīgajiem, viņi turpina kādus iepriekšējos. Ar savu nozīmīgumu pārņemtajiem ir diezgan grūti to pieņemt, tāpēc, piemēram, pirms katrām Saeimas vēlēšanām skan tādi apsolījumi, ka šķiet, it kā viss notiktu pirmoreiz, un dzīve, bet kādi domā – arī vēsture tūlīt sāksies no baltas lapas. Taču arī viņi ir kāda teikuma turpinājums, tikai šoreiz nākamajā lappusē.
Cilvēkus bieži salīdzina ar kokiem. Par dabas un cilvēka dzīves paralēlēm, mūsu sakņu zarojumu, dzimtas devumu vispārībai nācās domāt, piedaloties 3. septembrī Cesvaines pilī Skrides fonda sarūpētās mākslas izstādes “Skrides cauri gadsimtiem” atklāšanā un Laimoņa Skrides grāmatas “Piezīmes par manu dzīves staigājumu. 1949 – 1959” prezentācijā. No Skrides dzimtas četru gleznotāju redzējuma katra skatītāju paaudze šodien var izvēlēties sev tuvāko. Laimoņa Skrides dienasgrāmata ir pārtapusi grāmatā, pateicoties viņa brāļa Imanta mazdēlam – Skrides fonda dibinātājam, medicīnas doktoram, kardiologam un Rīgas Stradiņa universitātes asociētajam profesoram Andrim Skridem.
Lasot šo padomju nometnēs rakstīto dienasgrāmatu, L. Skrides vēstules bērnības draudzenei Ernai Sāpei (savai vēlākajai sievai) un apsūdzības lietas fragmentus, nevar nepamanīt – izdzīvot necilvēcīgos apstākļos palīdzēja saikne ar dzimteni, gleznošana un spēja redzēt dabas skaistumu pat Kolimā. Ieslodzīto nometnē tapuši arī gleznotāja Kurta Fridrihsona daudzie akvareļi un vēstules sievai. Tādā vai citā veidā ar dzimteni uzturētās saites deva ticību un cerību, viņi nesalūza un atgriezās. Smags fiziskais darbs, aukstums, izsalkums, pazemojumi un pēkšņi kādā L. Skrides vēstulē “no baltā klusuma” var lasīt šādus vārdus: “Slikti, ka te nekur nevar sagramstīt lielā Kanta “Tīrā prāta kritiku” un “Apziņas un zemapziņas filozofiju”. (..) Bet gan jau kādreiz; dzīve ir gara.” Viņš patiešām nodzīvoja garu un piepildītu mūžu, nekad nezaudēja dzīvesprieku un ticību, ka pēdējais vārds piederēs patiesībai.
Padomju Savienības mantiniece Krievija tagad atkārto savu lielāko vēsturisko kļūdu – par katru cenu cenšas atjaunot impēriju. Tāds jēdziens kā “cena” Krievijas valdniekiem vienmēr ir bijis svešs. Vara, kas samaļ miljoniem likteņu un dzīvību, izraisa pretošanos visas cilvēces domājošajā daļā. Ar impēriju atjaunotājiem ir jārunā viņiem saprotamā valodā, šoreiz tā ir ieroču valoda. Ar dažādām dīvainām idejām apmātie ir vienmēr un visur, tādus var sastapt pat provincē. Tā kā mēs neviens sevi nepazīstam tik labi, lai būtu par sevi simtprocentīgi droši, nākas šad tad sev atgādināt: “Viss nesākas ar tevi.”
