Pirms 90 gadiem Rīgā un Latvijā sabiedrībā jautās bažas, ka vietējie komunisti varētu sarīkot provokācijas saistībā ar lielinieku Oktobra apvērsuma desmito gadadienu, ko Maskavā atzīmēja ar plašu vērienu. Ielās novēroja pastiprinātu policijas un pat karaspēka patruļu klātbūtni. Latvijas pareizticīgo arhibīskaps Jānis Pommers “svētku” priekšvakarā pareizticīgo katedrālē Brīvības ielā noturēja aizlūgumu par komunistu upuriem. “Plašais dievnams bija galīgi pārpildīts no to piederīgajiem, kas nogalināti vai citādi gājuši bojā zem Krievijas lieliniecisma 10 gadu varas. Kad dievkalpojuma beigās nāca svinīgā lūgšana ar mūžīgās piemiņas novēlējumu komunistu upuriem, dievlūdzēju klusās asaras pārgāja skaļās raudās,” rakstīja “Jaunākās Ziņas”. Lielākie Latvijas preses izdevumi, kaut atzīmēja piemiņas dievkalpojuma faktu, vairījās citēt tur teikto, jo PSRS sūtniecība bija iesniegusi protestu kā pret dievkalpojumu, tā pret tā saturu. Pommers, būdams arī deputāts, vēlāk no Saeimas tribīnes pārmeta tādas situācijas pieļaušanu kreisajai Marģera Skujenieka valdībai. Pēdējā acīmredzot nevēlējās bojāt attiecības ar Maskavu nesen noslēgtā Latvijas–PSRS tirdzniecības līguma dēļ. Savukārt 7. novembra rītā izrādījās, ka Rīgas nomalēs telefona stabos 12 vietās izkārti sarkanie karogi ar uzrakstiem latviešu, krievu valodā un jidišā. To uzskatīja par vietējo komunistu nedarbu.