Kultūra
Teātris un kino

Afterpost pēc Indrāniem 16


Andris Keišs Vīlera lomu nospēlē izcili: piecdesmitgadnieka apnikumu, vārdu plūdus, aizskalojot no sevis negribētu jaunu informāciju, instinktīvu iemirdzēšanos sievietes skaistuma priekšā. Minnijas tēlā iejutusies Grieta Aminata Diarra.
Andris Keišs Vīlera lomu nospēlē izcili: piecdesmitgadnieka apnikumu, vārdu plūdus, aizskalojot no sevis negribētu jaunu informāciju, instinktīvu iemirdzēšanos sievietes skaistuma priekšā. Minnijas tēlā iejutusies Grieta Aminata Diarra.
Publicitātes (Jānis Deinats) foto

Baltā rakstīšana ir tad, kad piesēdies pie datora un laid no pirkstiem ārā plūst visam, kas iešaujas prātā. Un parasti no tā nekas nesanāk! – jūtūbes vietnē noskatāmajā videorullītī skaidro amerikāņu aktieris, režisors, dramaturgs Treisijs Letss par lugas “Linda Vista” tapšanu. Taču “Linda Vista” sākusies tieši tā – ar autora paša piecdesmitgadnieka vīrieša – iekšēju monologu, no kura pārsteidzošā kārtā izlobījās stāsts.

Režisors Alvis Hermanis pēc konceptuālās “Marķīzes de Sadas”, kas atklāja iepriekšējo Jaunā Rīgas teātra sezonu, šīs sezonas atklāšanai radījis pārsteidzoši tradicionālu, uz tekstu un aktierspēli balstītu izrādi. Ja burtiski jāpastāsta, kas notiek jauntapušajā izrādē – te scenogrāfijas līdz minimumam samazinātā spēles laukumā, priecīgas krāsas mēbelēs cilvēki sarunājas. Treisijs Letss saka, ka “Linda Vista” varētu būt viņam pašam tuvākā izrāde, jo Vīlera iekšējais monologs pa druskai ir viņš pats. Vai ko līdzīgu, izvēloties lugu, juta režisors Alvis Hermanis? Andris Keišs?

Izrāde sākas un arī noslēdzas ar “Alphaville” dziesmu “Forever Young”. Sintezatora zīmētais saldais plašums kaitinoši iemet mani padsmitgadnieka mūzikas gaumē, taču tagad es labāk zinu angļu valodu, ieklausos arī vārdos – “vai kāds gribētu dzīvot mūžīgi”? Piesakot šo izrādi, Hermanis intervijās runāja par to, ka šolaiku Blaumaņa Indrānu paaudze braukā pa festivāliem, pārtika, dzīvesveids, medicīna uzdāvinājusi aktīvai dzīvošanai gadus divdesmit, taču šī ir arī pirmā paaudze, kas saskaras ar problēmu – ko iesākt ar uzdāvināto laiku? Patiesību sakot, šai dāvanai ir traģiska pieskaņa, kā klimata izraisītai globālai sasilšanai. Pienenes uzzied rudenī, un arī zemnieciskajā dzīvesveidā iegājusies cilvēka dzīves kārtība ir izjaukta. Diezgan bieži cilvēks četrdesmit piecdesmit gadu vecumā ir šķīries un viens – gluži kā Andra Keiša izrādē “Linda Vista” atveidotais Vīlers – un viņam dzīve jāsāk no nulles. Jāsāk ar to, ka jāsameklē, kur dzīvot. Izrādes nosaukums “Linda Vista” latviešu valodā raisa noteiktas asociācijas, taču tulkojumā no spāņu valodas šī frāze nozīmē “skaists skats” – šāds nosaukums dots Sandjego rajonam Kalifornijā, kur ir daudzdzīvokļu mājas, vienā no tām iemitinās Vīlers. Izrādē daudz tiek runāts par paaudžu atšķirībām, taču, manuprāt, Vīlera problēmu komplekts varētu piemist jebkuram daudzdzīvokļu mājas iemītniekam. Šajā gadījumā tas ir vīrietis, kurš ir izkritis no dzīves komplekta “iestādīt koku, uzaudzināt dēlu”, no saistībām pret dzimtu, savu zemi. Vīleram jārada jauns pamats dzīvei un tikai no tā, kas viņā pašā ir.

Andris Keišs šo lomu nospēlē izcili: piecdesmitgadnieka apnikumu, vārdu plūdus, aizskalojot no sevis negribētu jaunu informāciju, instinktīvu iemirdzēšanos sievietes skaistuma priekšā. Viņam pretim – Jānis Skutelis, Vīlera skolasbiedrs, kura ģimenes dzīve ir šķietami izdevusies. Skutelim lomā piekrīt runāt “pareizos” tek­stus, šai gadījumā veiksmīgs ir aktiera līdzšinējais komiķa tēls un prasme, kas pagrūž meklēt šajos tekstos paradoksus, ironiju.

Andra Keiša varonis iepazīstas ar dzīves kouču Žilu (Baiba Broka). Jau pati šī situācija ir smieklīga – ka vispār nepieciešama tāda profesija – koučs, kas trenē iespējami ilgi izvairīties no pusmūžam raksturīgā īgnuma un dzīves apnikuma, māca sadzīvot ar to kā kādu slimību. Taču Baibas Brokas zīmētajā Žilas tēlā ir kas vairāk – dzīves nopietnība, sauciens pēc pašcieņas, savas patības apzināta veidošana, un tas paliek skanam ausīs kā neatrisināta lugas līnija, ko izrādes raitajā darbībā aizskalo nākamā aina.

“Linda Vista” scenogrāfija (Artūrs Virtmanis) vizuāli man nepatīk, taču kāda režisora ieceri papildinoša jēga tajā ir. Skatuves dibensienu veido apzīmētas plāksnes, kas mainās, pieskaņojoties noskaņai un krāsām. Skatuves pārbūve notiek gaismā, mūsu acu priekšā, neslēpjot, ka viss ir tikai teātris, spēle. Mīlēšanās ainas tas padara sevišķi smieklīgas. Sākotnēji zīmējumu saturs atgādina grafiti, kur zīmējumu būtība ir publiski paust savu dzīves kredo, vērtības. Vēlāk zīmējumi līdzinās fotogrāfijām, kurās stilizētu komiksu vai filmu varoņu estētikā atpazīstam uz skatuves spēlējošos aktierus. Vai scenogrāfa vēstījums ir, ka mēs domājam klišejās un savu esamību uz šīs planētas mūsdienās spējam apsmadzeņot, tikai sevi ievietojot tajās? Ka filmu scenāriji aizstājuši lielos tekstus – reliģiju, filozofiju? Sevis samērošana ar kino tēliem cilvēku dara tik brīvu kā vēl nekad, taču vienlaikus atņem dzīvei nopietnību un smagumu.

Vīlers savas dzīves piesaisti izvēlas atbilstoši tā brīža kaislībai. Baibas Brokas varoni nomaina Grieta Aminata Diarra Minnijas tēlā, kas pārliecina ne tik daudz ar aktierspēli, cik eksotisku plastiku, kas labi saderas ar lomas leģendu, ka Vīlers gultā piedzīvo nebijušu kaisli. Seko Sandras Kļaviņas māsīgā blakus būšana. Vēl šajā izrādē svinama ir Guntara Āboliņa atgriešanās nelielā lomiņā, kurā viņš ar pāris vilcieniem – filmiņu pārtīšanu bikšupriekšas augstumā, gļēvu balsi – iespēj sevi parādīt īsti derdzīgu un tā beidzot pagrūž līdzīgā situācijā esošo Vīleru pieņemt jelkādu lēmumu. Izrāde beidzas rozā gaismā, ar vēl pāris mirkļiem galvenā varoņa labsajūtas, pirms atkal sākas nedrošība par savas dzīves pamatu.

“Linda Vista” ir izcili uzrakstīta luga, zālē bieži atskan smiekli. Pēc izrādes uzklausītie viedokļi dalījās galēji pretējos. Vieni slavēja režisoru Alvi Hermani par spēju viegli pasniegt sarežģītas dzīves situācijas, filozofiski apsmadzeņojamus jautājumus, apstiprinot JRT sezonas sākumā sludināto stratēģiju. Otri uzskatīja, ka pieminētās problēmas pārāk ātri aizšūpinātas, ainai nomainot ainu popmūzikas ritmā, neļaujot tās piefiksēt, izjust kā problēmas, par katarsi nemaz nerunājot.

Man šķiet, ka “Linda Vista” savā veidā turpina “Latviešu stāstu” aizsākto JRT kursu. Skatītāju zālē ir kas līdzīgs klubiņa sajūtai – mēs esam laikabiedri, tā ir mūsu kopīga pieredze. JRT lielākais trumpis joprojām ir izcili aktieri, viņu spēles dēļ vien uz šo izrādi pilnīgi noteikti ir vērts nākt. Un tomēr kā pēcgarša paliek sajūta, ka vēlmē varoņus padarīt simpātiskus, piešķirt izrādei vieglumu, maznozīmīga padarīta lugā ierakstītā traģika. Piemēram, mani turpina urdīt jautājums, kas notiks ar Vīlera pusauga dēlu. Dabiskās saiknes cilvēku starpā, sarautas un izkropļotas, kļūst divtik ciešas un traģiskas.

 

 

Treisijs Letss, “Linda Vista”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē

Režisors Alvis Hermanis, scenogrāfs Artūrs Virtmanis, kostīmu māksliniece Jana Čivžele.

Lomās: Andris Keišs, Jānis Skutelis, Baiba Broka, Elita Kļaviņa, Grieta Aminata Diarra, Gundars Āboliņš, Sandra Kļaviņa.

Nākamās izrādes: 14., 15., 16. septembrī.

 

Vārds skatītājiem

Vintra Vilcāne: “Trīs stundas pilnas ar tīru smieklu esenci. Keiša enerģija spridzinoša. Asprātīgi, pašironiski, absolūti lieliski.”

Raivis: “Kārtējā lieliskā izrāde, kuru gribas nosaukt par vislabāko. Plaša emociju gamma no smiekliem līdz pārdomu klusumam.”

twitter, jrt.lv.

LA.lv