Akadēmiķa Stradiņa ierosinājumi Nacionālās attīstības plānam 0
Nacionālā attīstības plāna apspriežamā sākotnējā redakcija šķiet labi strukturēts dokuments, kas pamatvilcienos, varbūt gan pārāk abstrakti un dažos aspektos vienpusīgi, iezīmē Latvijas attīstības vadlīnijas globalizētajā Eiropā un pasaulē tuvākajiem gadiem.
Lai gan atsevišķās sadaļas ornamentē vairāk vai mazāk trāpīgi izvēlēti latviešu klasiķu citāti, taču dokumentā, manuprāt, nav pietiekami un adekvāti izcelta Latvijas nacionālās identitātes saglabāšana un reāla attīstīšana mūsdienu pasaulē. Ne tikai etniskajā, tautiskajā aspektā vien, bet gan vispārīguma – Latvijai raksturīgo īpatnību, tradicionālo ainavu, dažāda veida kultūras mantojuma u. tml. – saglabāšanā, lai Latvija pasaulē tiktu uztverta savā vienreizīgumā kā Latvija.
Sadaļā “Cilvēka sadarbība un kultūra” nacionālā identitāte tiek prezentēta vairāk emocionāli, nevis intelektuāli. Nav pat pieminēts, ka Latvijas īpatnības, tās pagātne un nākotnei iezīmējamie ceļi būtu jāpēta arī zinātniski, ka mums pašiem ir jāizvērtē gan pozitīvie aspekti, gan neapšaubāmās negācijas un traucēkļi, kas hroniski kavē mūsu valsts attīstību.
Katrā ziņā identitātes problēmas, manuprāt, nav jāatstāj tikai Kultūras ministrijas ziņā un jārisina tās spēkiem vien (arī piesaistot sabiedrību), tās noteikti jāiekļauj arī Izglītības un zinātnes ministrijas, universitāšu un Zinātņu akadēmijas rūpju lokā. Šis Latvijas izpētes aspekts ar attiecīgo finansējumu obligāti (!) jāatspoguļo arī NAP, lai tas patiešām būtu tiesīgs saukties par Nacionālo attīstības plānu.
Jo tas ir dokuments, kas domāts ne tikai starptautiskajiem finansētājiem, bet arī Latvijas tautas zināšanai.
Daži ierosinājumi, kas nebūt neaptver visu nepateikto.NAP [191] paragrāfu izsacīt šādā redakcijā: “Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var pilnvērtīgi pastāvēt un attīstīties latviešu nācija un kultūra. Valoda un kultūra reizē ir arī Latvijas sabiedrības vienojošais pamats, tāpēc sabiedrības, kā arī valsts mērķis ir kopt valodu un gādāt par nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un sabiedrības integrācijas vērtībām ilgtermiņā, veicināt zinātniskus pētījumus par latviešu valodu un kultūru, Latvijas vēsturi, demogrāfiju, popularizēt Latviju pasaulē.”
Līdz ar to rīcības virzienā ietveramajos veicamajos uzdevumos kā atbildīgo institūciju līdzās Kultūras ministrijai un pašvaldībām noteikt arī Izglītības un zinātnes ministriju un [214] paragrāfā dot šādu uzdevuma formulējumu: “Atbalsts nacionālo identitāti veidojošas mūsdienīgas mākslas, tautas mākslas un literatūras radīšanai, zinātniskiem pētījumiem par Latvijas vēsturi, kultūru, valodu, demogrāfiju un gūto atziņu popularizēšanai Latvijā un ārzemēs, uz kultūras un izglītības pamata veidojot sadarbību dažādu nacionālu grupu, īpaši jauniešu starpā.”
Baltijas valstu un sabiedrību vienošanai ļoti vēlams būtu papildināt arī [219] paragrāfu ar tēzi: “… kas stiprina Baltijas valstu un tajā mītošo nāciju savstarpējās saites un starpvalstu solidaritāti.”
