Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
11. jūnijs, 2013
Drukāt

Aktuāli – būtības meklējumi


Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Teātra sezonai tuvojoties nobeigumam, būtiski ir atskatīties un izvērtēt tajā piedzīvoto, izdarot secinājumus, kā tas varētu ietekmēt Latvijas teātra ainu ilgtermiņā.

 

Līdzīgi kā 90. gados, kad sevi pieteica virkne postmodernās režijas pārstāvju (Dž. Dž. Džilindžers, Alvis Hermanis, Viesturs Kairišs, Regnārs Vaivars u. c.), arī šobrīd Latvijas teātrī (ne tikai jauno, bet arī pieredzējušo režisoru darbā) notiek būtiski mākslinieciski meklējumi, kas saistāmi gan ar telpas un laika koncepciju, gan aktieru un skatītāju attiecību paplašināšanu.

Jaunais teātris ir daudz atvērtāks pret skatītāju, aicinot kļūt par teātra kā notikuma līdzdalībnieku – skatītājus aicina gan diskutēt, gan paust viedokli par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Piemēram, Valtera Sīļa režijā šosezon tapuši divi netradicionālas formas iestudējumi, kas veltīti būtiskiem sabiedriski politiskiem jautājumiem, – “Mār-upīte”, kas organizēta kā ekskursija pastaiga gar Mārupītes krastiem un pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, kā arī “Nacionālais attīstības plāns” – izrāde, kas organizēta kā publiska diskusija par Latvijas nākotnes ideālu.

Arī Jaunais Rīgas teātris (JRT) šajā sezonā pievērsies teju globālu jautājumu risināšanai, pētot, kā cilvēka identitāte ietekmē viņa rīcību, pieņemtos lēmumus un savstarpējās attiecības.

Gan Alvja Hermaņa “Kabalas noslēpumi”, kas pievēršas mums mazzināmas un pat eksotiskas reliģiskās kopienas – hasītu – dzīvesveida izpētei, gan Gata Šmita tandēmā ar talantīgākajiem JRT aktieriem radītā vīzija par latviskās identitātes pirmsākumiem “Pirmajos aplausos”, gan Māras Ķimeles nupat pirmizrādi piedzīvojusī izrāde “Austrumvējš rietumvējš” par Austrumu un Rietumu pasaules atšķirīgo pasaules redzējumu – visas šīs izrādes, attēlojot citu, ārēji svešu, neizprotamu pasauli, būtībā atsvešinātā formā runā par sabiedrībai aktuālām tēmām.

Līdz absurdam sakāpinātas dzīves realitātes izjūtu savos darbos piedāvā arī divi viesrežisori – Konstantīns Bogomolovs, kura Liepājas teātrī iestudētā izrāde “Stavangera” uzskatāma par Liepājas teātra sezonas galveno notikumu, apliecinot teātrī nesen ienākušā jauno aktieru kursa individuālo talantu un organisko ansambliskuma izjūtu, kā arī Aleksandrs Morfovs Dailes teātrī uzvestajā komēdijā “Finita la comedia!”, kas uz mūsdienu dzīves problēmām ļauj paskatīties no padomju komunālā dzīvokļa skaudrās realitātes skatpunkta.

Arī Valmieras teātrī šosezon tapuši trīs spilgti iestudējumi – Vara Braslas “Klaidoņa lūgšana”, Elmāra Seņkova “Raudupiete” un Vladislava Nastavševa “Makbets”.

Šīs izrādes, manuprāt, uzrāda kādu būtisku tendenci – līdzās kolektīvu sociālo tēmu risinājumam šobrīd teātrī aktuāla ir arī pievēršanās cilvēka individualitātes izpētei, meklējot iemeslus, kādēļ dzīves realitātes ietekme uz cilvēka iekšējo pasauli ir tik postoša.

Jauno režisoru darbos šī tendence atklāta vairāk ar ārēju izteiksmes līdzekļu palīdzību – “Raudupiete” tuvinās traģēdijas mērogam, ļaujot sāpīgi izjust viena cilvēka apmātības postošo spēku, bet “Makbets” kļūst par atklātu iekšējo dēmonu manifestāciju. Atšķirīga ir režisora Vara Braslas izrāde “Klaidoņa lūgšana”, kurā jaunas talanta šķautnes atklājas Mārtiņa Mei-era un Elīnas Vānes talanta robežās. Izrāde klusinātos, nepretenciozos kamertoņos soli pa solim atklāj ārējās realitātes traumatizējošo iespaidu uz cilvēka garīgo pasauli, bez didaktikas atgādinot par tādām cilvēka personības kategorijām kā pilsoniskā atbildība un līdzjūtība pret citiem neatkarīgi no rakstura, tautības, vecuma.

Pagājušajā sezonā Latvijas teātrī būtiska nozīme bijusi arī latviešu oriģināldramaturģijas iestudējumiem – par jau stabilu parādību kļuvusi izrādes dramaturģiskā materiāla radīšana, radoši sadarbojoties jaunajiem dramaturgiem, režisoriem un aktieriem (piemēram, Jānim Balodim un Valteram Sīlim). Par spilgtu sezonas notikumu var uzskatīt arī V Rūdolfa Blaumaņa teātra festivālu, kas apliecināja Blaumaņa klasisko darbu aktualitāti arī mūsdienu jaunās režijas valodas meklējumos – kā novatorisks Blaumaņa darbu interprets sevi Latvijas teātrī ir pierādījis režisors Elmārs Seņkovs.

Viena no šosezon aktuālākajām tēmām ir teātra pašrefleksija – pievēršanās paša teātra uzbūves izpētei, aplūkojot aktiera attiecības ar režisoru, skatītājiem un spēlētajām lomām. Sevišķi tas izpaužas t. s. jaunā režijas viļņa pārstāvju veidotajos iestudējumos.

Piemēram, aktiera personības nošķīrumam no mediju vai spēlēto lomu radītajām maskām pievēršas režisors Elmārs Seņkovs, kuram sadarbībā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti tapuši divi formas ziņā neparasti iestudējumi ‒ Dailes teātra izrāde “Es par Rēziju” veidota kā jaunā, talantīgā režisora un jau pieredzējušās aktrises Rēzijas Kalniņas tikšanās skatuves telpā. Savukārt nupat Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojusī izrāde “Meitenes” daudz konsekventāk pievēršas aktiera spēlēto lomu ietekmei uz dzīvi, velkot paralēles starp attēlotā varoņa pārdzīvojumu nospiedumiem paša aktiera dzīvē.

Neskatoties uz dažādajiem formas un satura eksperimentiem, šī sezona Latvijas teātrī apliecina pievēršanos dziļākiem – gan kolektīvās, gan individuālās – būtības meklējumiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+