Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. jūnijs, 2014
Drukāt

Aldis Alliks: Atvadu vēstule Andrim Grūtupam (18)

Foto - LETAFoto - LETA

Lai cik dīvaini tas šķistu, nebiju pārāk izbrīnīts, uzzinot par Tavu izvēli…

Šī Tava pēdējā lēmuma sakarā atcerējos, piemēram, sprādzienu uz biroja palodzes, ko sarūpēja ar “Pareksu” saistīti cilvēki. Pirmais, ko darīji pēc tam, kad policija savu darbu bija pabeigusi, – liki tūdaļ visu sakopt, izsaukt strādniekus, kas saremontē, aizšpaktelē, nokrāso, liki nopirkt un uzstādīt jaunas žalūzijas sabojāto vietā, jaunu kopējamo aparātu sašķaidītā vietā. Un tie, kas ienāca birojā vēl labu laiku pirms dienas vidus, vairs nevarēja pamanīt, kur tieši un ka vispār ir bijis tas sprādziens. Klientiem nav jāredz mūs izsistus no sliedēm un skauģiem un nelabvēļiem nevajag dot iespēju tīksmināties – apmēram tā Tu teici. Pat tādā ārkārtas situācijā neapjuki, nezaudēji prāta asumu, spēju lemt un attiecīgi rīkoties.

“Spēj pats sev palīdzēt”. Tā bija viena no mērauklām, ar ko mērīji sevi un citus. Tā bija arī latiņa, kam pāri netiekošus, zem kuras lienošus nelaidi sev tuvāk. Arī tos, kas nāca pēc Tavas profesionālās palīdzības.

Kā jau teicu – es nebiju pārāk izbrīnīts… Es nekad un nekādi nespētu iedomāties Tevi vārgu, nevarīgu, citu cilvēku aprūpētu, no citu palīdzības, atbalsta, žēlastības atkarīgu. Tu nekad nezaudēji kontroli pār sevi, pār savu dzīvi.

Pēdējie gadi – tā bija cīņa. Tu nepadevies. (“Neatkāpties, nepadoties!” – tāds bija Tavs moto, ko uzzināju tālajā 1993. gadā, atverot pirmo no Tava biroja skapja paņemto grāmatu, Tevis sarakstīto “Kā atgūt nolaupīto”, un ieraudzīju tajā zīmognospiedumu ar šādu tekstu.) Tā bija nežēlīga cīņa. Tu paturēji tiesības pašam izvēlēties tās iznākumu.

Dižciltīgas – krievu cara armijas virsnieka – asinis ritēja Tavās dzīslās. No tām lepnums, spīts, skarbums. Raksturs. Un reizē – Tu biji un paliksi latvietis. Latviešu leģionāra dēls. Ar plašām, dziļām, vēstures zinātņu doktora cienīgām zinībām par latviešu tautas un zemes vēsturi. Kultūru. Mūziku. Mākslu.

Pagājušās vasaras nogalē teicu, ka no Tavās intervijās lasāmā var izveidot rokasgrāmatu par lietām, kas darāmas, lai turpinātu un attīstītu latviešu valsti. Ideju par interviju apkopošanu grāmatā Tu pieņēmi. Vien teici, ka tām jābūt viens pret viens, proti, nerediģētām un nesaīsinātām, jo katra tapusi konkrētā laikā un situācijā un “katram jāļauj pašam domāt un spriest” (vēl viena ne reizi vien no Tevis dzirdēta frāze, kas lieliski raksturo Tevi pašu, bet diemžēl ne lielāko daļu mūsu sabiedrības). Es biju jau “gatavs zemajam startam”, bet Tu teici, ka jāatgūstas un ka dosi ziņu, kad jutīsi vairāk spēka un enerģijas…

Nu uz mūsu zemes pilsoņu kartes vēl par vienu kalnu mazāk… Laikam ritot, Latvija kļūst arvien lēzenāka un līdzenāka… Bet nedrīkstam atkāpties un padoties! Jārada jauni seismiski grūdieni mūsu tautas genofondā! Visupirms – katram pašam sevi “jāgrūž”. Regulāri, sistemātiski, mērķtiecīgi, neatlaidīgi. Kā to darīji Tu. Visu Tev atvēlēto un Tevis paša izvēlēto laiku. Labā ziņa: tiem tautiešiem, kas to vēlēsies, vienmēr būs iespējams no Tevis mācīties. Tavas grāmatas, Tavas intervijas – jā, tur Tu vienmēr būsi atrodams un pieejams. Arī man.

Autors Aldis Alliks ir jurists, sabiedrisks darbinieks.

Pievienot komentāru

Komentāri (18)

  1. Pateicoties tādiem kadriem kā A. Grūtups, es esmu zaudējis ticību Latvijas valstij.

  2. Skaisti jau viss pateikts, tikai nav neviena vārda par “AveLat”, par Šķēli, par Latvenergo 3 milijoniem, par tiesāšanos ķēķi, par asarās noslīcināto latviešu tautu.

  3. krustēva skolnieks ar veltījumu “skolotājam”?

    • Kāds skaudīgs, nenovīdīgs, ļauns cilvēks. Droši vien pats dzīvē neko nav sasniedzis, un pie tā citi vainīgi – paša māte, tēvs, apstākļi, Saeima, valdība, Grūtups…

      Esmu parakājies pa internetā pieejamo informāciju – ja Alliku var uzskatīt par Grūtupa skolnieku (jā, redzams, ka ir bijis Grūtupa advokāta palīgs, to norāda arī šī atvadu vēstule), tad katrā ziņā ir no viņa apguvis pašu labāko, gaišāko, kas Grūtupa neapšaubāmi pretrunīgajai personībai piemitis. Esmu dzirdējis, ka viņš no tā biroja ir aizgājis tieši tāpēc, ka nav varējis ilgstoši samierināties ar tumšo pusi…

  4. “Es nekad un nekādi nespētu iedomāties Tevi vārgu, nevarīgu, citu cilvēku aprūpētu, no citu palīdzības, atbalsta, žēlastības atkarīgu.” Gluži manas domas par Andri Grūtupu, tāpēc viņa izvēle ir tik saprotama.

  5. Aldi, kāds ir teicis, ka dienu vērtē vakarā, bet dzīvi beigās. Tu , atvadu vēstulē Grūtupam, esi devis vērtējumu pēc sirdsapziņas.

  6. ВОт так все.люди которые творили при жизни мерзости. Из за которых страдали другие кончают жизнь. Не делай зла другим, и тебе будет хорошо

  7. es ari ar interesi izlasīju…
    visu cieņu stipram cilvēkam un paldies autoram par attieksmi 🙂

  8. Paldies, Aldi, par šo sirds vēstuli draugam. Man tā palika sirdī.

  9. Nebūt vājam – tās ir bailes,augstprātība.Tas ir smags pārbaudījums,bet cilvēks nav perfekts un perfekcionisti to agri vai vēlu,bet izjūt,kad vairs nespēj turēt to,ko uzskata par paceļamu un noturamu ikvienam.Jāmācās bija iecietība,pazemība,ko var izdarīt nebūt ne zaudējot pašcieņu.

  10. No sirds – uz sirdi..

  11. Paldies Aldim Allikam par šo aizgājušajam veltīto nekrologu !
    Pēc šīs skumjās ziņas visu dienu bija sajūta, ka kaut ko tādu vajag pateikt.
    Esam zaudējuši vērtīgu personību.
    Taču viņš ir atstājis paliekošas pēdas sabiedrībā, arī manī.

  12. Ļoti labi uzrakstīts!
    Nekrologi un jebkādi citi teksti par nupat mirušu personu ir ļoti slidena lieta. Cik nu esmu tos lasījis, vienmēr tur iezogas kaut kas no salkanuma un neīstuma.
    Bet Allika teksts ir lieliski izlīdzsvarots, nekā lieka, nekā par daudz. Un spēcīgs vēstījums. Grūtupam patiktu.

  13. pateikts!Pašam domāt un spriest,domāt patstāvīgi….Nebūt atkarīgam bezpalīdzīgam,,,Un mācīties no viņa..Labāk par aizgājušo personību gandrīz nevar pateikt.

  14. Var ļoti dažādi vērtēt Grūtupa personību , bet personība viņš bija . Tagad visi tādi remdenie. Nav cilveka,kas varētu uzrunāt un vest aiz sevis cilvēkus. Bet ļoti vajadzētu

    • Paldies Aldim Allikam – līdz sirds dziļumiem saviļņoja. Bija stipra personība, kura darbi tautā dzīvos. Lai vieglas smiltis un līdzjūtība tuviniekiem.

Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Tu nonāksi ellē!

Šonedēļ Latvijā ļoti mainīgi laika apstākļi, kad sals mijas ar atkusni un sniegs ar lietu.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (44)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+