Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
4. decembris, 2012
Drukāt

Aleksandrs Čubarjans – akadēmiķis ar diplomāta “krampi”

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijas–Krievijas divpusējās vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētājs akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans ir zinošs vēsturnieks, ļoti pieredzējis administrators, kā arī veikls diplomāts. 1931. gadā dzimušais zinātnieks nepieder impēriski noskaņotajiem vēstures “vanagiem”. Bet velti arī gaidīt, lai Čubarjans ignorētu savas valsts politisko kursu un vajadzības. 


 

Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta direktors, vēstures zinātņu doktors kā līdzpriekšsēdētājs vada divpusējās vēsturnieku komisijas ne tikai ar Latviju, bet arī Lietuvu, Vāciju un Ukrainu. Čubarjanu ļoti ciena Krievijas akadēmiskajās aprindās. Viņu uzskata par lielāko autoritāti 19. un 20. gadsimta Krievijas un Eiropas attiecību jautājumos. Lielākoties par šo laika posmu ir runa ap 300 zinātniskajos darbos un astoņās monogrāfijās, ko sarakstījis Čubarjans. Lai uzskaitītu visus akadēmiķa ieņemamos amatus un zinātniskos pienākumus, vajadzētu krietni daudz vietas. Maskavā reta būs tā ar vēstures politiku saistīta valstiskas nozīmes sanāksme, kurā nebūs bijis klāt Aleksandrs Čubarjans. Droši vien nebūs pārspīlēti sacīt, ka viņš ir viens no Krievijas vēstures politikas veidotājiem, jebkurā gadījumā – tās ietekmētājiem. “Visas Latvijas vēstures mācību grāmatas caurvij uzbāzīgā okupācijas ideja,” viņš novembra vidū izteicās kādā Krievijas Federācijas padomes komitejas sēdē.

Čubarjans nepieder 1939./1940. gada padomju politikas Baltijā un visa tam sekojošā apoloģētiem, taču jēdzienu “okupācija” lietot izvairās. Kā vairākums kolēģu Krievijā viņš priekšroku dod “inkorporācijai”. Tādu terminu notikumu brīdī esot lietojis arī britu ārpolitiskais dienests.

“Diplomātisks, nedzird to, ko negrib dzirdēt,” neoficiāli par savu sarunu partneri spriež latviešu vēsturnieki. Par šīm īpašībām pārliecinājos arī īsās intervijas laikā, kas notika novembra beigās, kad Aleksandrs Čubarjans uzturējās Rīgā kopā ar citiem divpusējā vēsturnieku komisijā ietilpstošajiem Krievijas vēsturniekiem.

– Sekojot Krievijas masu informācijas līdzekļiem, radies iespaids, ka interese par Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju ir tikai Latvijas žurnālistiem.

– Nē, Krievijā par šo komisiju interese ir. Dažādos iedzīvotāju slāņos. Mūs atbalsta arī Krievijas valsts vadība. Pirms braukšanas uz Rīgu man bija saruna ar [Krievijas] Ārlietu ministrijas vadītājiem. Viņi ļoti seko tam līdzi un uzskata komisiju par derīgu lietu. Tāpat uzskata Krievijas Zinātņu akadēmijā, universitātēs. Par mums ir interese arī sabiedrībā. Kā jūs droši vien labi zināt, ir mums arī tādi cilvēki, kas pret Krievijas un Latvijas vēstures sakariem izturas kritiski. Viņu interese ir negatīvas dabas.

– Laikrakstā “Parlamentskaja gazeta” 19. novembrī izsakāties, ka pēcpadomju telpas valstīs Krievijas impērijas un PSRS sastāvā pavadītais laiks tiekot raksturots kā “koloniālais periods”. Neesmu ievērojis, ka Latvijā to kāds tā sauktu…

– Kā NVS valstu vēstures institūtu starptautiskās asociācijas prezidents varu teikt, ka tur tā to arī sauc. Uzbekistānā, Gruzijā, tagad arī Moldovā to laiku dēvē par “koloniālo”. Es nesaku par Latviju, bet tur, NVS valstīs, šī ideja patlaban ir ļoti populāra. Viņi mācību grāmatās impērijas laiku tā arī nodala – “Koloniālais periods”.

– Vienā no Krievijas interneta portāliem reiz sastapos ar retorisku lasītāja jautājumu: “Kā gan nākas, ka mūsdienās visas Krievijas robežvalstis Padomju Savienībā un Krievijā vēsturiski redz tikai agresoru un okupantu?”

– Nu, tā nav tiesa. Piemēram, Polija mūs par okupantiem neuzskata. Ziniet, ja es jums tagad sākšu uzskaitīt, cik daudzos Krievijas interneta portālos mani kritizē par pārāk maigu izturēšanos pret Latviju… Tādām lietām nevajag pievērst uzmanību.

– Šobrīd Krievijā virzāt ideju par īpašu mācību grāmatu Lielā Tēvijas kara (1941 – 1945) jautājumos, jo mācību līdzekļi esot jāpadara patriotiskāki. Tomēr PSRS dalību karā iezīmēja ne tikai varonība. Bija lietas, par kurām nāktos kaunēties…

– Es šo mācību grāmatu attiecinu uz NVS valstīm, uz tām padomju republikām, kas kopā karoja Lielā Tēvijas kara gados. Protams, ka nekā skaista karā nebija. Karš bija nežēlīgs un briesmīgs. Mums nupat kopā ar baltkrievu un ukraiņu vēsturniekiem iznāca kopīgs divsējumu darbs “1941: zeme ugunī” par kara sākumu. Turpināsim ar 1942. un 1943. gadu.

Lielais Tēvijas karš ir kopīgs temats visām NVS valstīm. Latvijai, Lietuvai un Igaunijai par to laiku ir savs skatījums. Nu, tā ir jūsu darīšana. Moldovā arī daļa vēsturnieku uzskata, ka viņu zeme kā valsts Otrajā pasaules karā nav piedalījusies.

– Bet kā ir ar “neērtajiem” jautājumiem par sarkanās armijas darbību? Cik daudz jūsu jaunatne uzzinās par tiem?

– Mēs taču visu studējam! Gan par represijām, gan par sprostvienībām frontē un kara laika “gulagu”. Visu! Pat ar vāciešiem mēs rakstām kopīgu mācību līdzekli. Tur vācieši tā arī atzīst, ka Staļingrada tiem ir sakāves, bet krieviem – uzvaras simbols.

– Es domāju par to, ko sarkanarmieši darīja Vācijas teritorijā…

– Un ko tad viņi tur tādu darīja?! Un ko vācieši darīja Padomju Savienības teritorijā? Nu ko jūs..!

– Es runāju par sieviešu izvarošanām.

– Nu, bija tādi gadījumi. Kurš tad zina, cik?

– Paši vācieši saka – divi miljoni.

– Taču nē! Tās ir tādas muļķības…! Ziniet, tas ir tik amorāli.

Tagad tiem cilvēkiem [kas cieta] ir pa septiņdesmit astoņdesmit gadu. Viņiem ir bērni. Viņi nemaz nevēlēsies, lai viņu uzvārdi tiktu nosaukti. Protams, tādas lietas bija. Mēs kopā ar austriešiem izdevām grāmatu “Sarkanā armija Austrijā”. Tur ir visi fakti. Ja bija iesniegumi, vainīgos tiesāja. Bija spriedumi. Es nenoliedzu, ka tā bija lietas traģiskā puse.

– Jautājums, vai par to tiek stāstīts Krievijas publikai, vai arī tā dzīvo tikai varonības priekšstatos.

– Varbūt tautā par tādām epizodēm tiešām zina mazāk.

– Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas kopējais dokumentu krājums tiek plānots 2014. gadam. Ja ņem vērā, ka Lietuvas–Krievijas komisijas dokumentu otrais sējums uzskatu atšķirību dēļ kavējas jau trīs gadus, vai nav par optimistisku?

– Cerēsim, ka viss būs labi. Ar Lietuvu bija sarežģīta lieta. Saskaņošana ritēji grūti. Bet tā nav ne mana, ne mūsu [Krievijas] vaina. Sējums jau pusgadu kā pabeigts un stāv pie lietuviešiem. Martā visu saskaņojām. Bet viņiem nebija naudas izdošanai. Tikai tagad komisijas līdzpriekšsēdētājs Alvīds Nikžentaitis man piezvanīja un pateica, ka nauda esot, jo tajā lietā iejaucās Lietuvas Ārlietu ministrija, un lietas aizgāja.

– Pie jums bija Komisija pretdarbībai vēstures falsifikācijām par sliktu Krievijas interesēm…

– Tagad tādas vairs nav. Vienkārši nav.

– Cik saprotu, vietā atjaunoja cara laiku Krievijas Vēsturisko biedrību.

– Nu, nerunājiet par lietām, kuras jūs nezināt! Falsifikācijas komisiju likvidēja. Krievijas Vēsturiskā biedrība ir 1917. gadā atlaistās Imperatoriskās krievu vēstures biedrības turpinājums. Darboties pret vēstures faktu izkropļošanas gadījumiem ir tikai viens no tās uzdevumiem. Biedrības darba apjoms ir milzīgs, bet cīņa pret falsifikācijām tikai sīka tās uzdevumu daļa. Bet man, tā kā es arī biju falsifikāciju apkarošanas komisijas loceklis, jāteic, ka tā komisija neviena darbos nejaucās. Tā izdeva savas grāmatas, bet pati plašākā komisijas sēde tika veltīta arhīvu pieejamības atvieglošanai.

Nu ko mēs runāsim par komisiju, kuras vairs nav! Labi, ir cilvēki, kuri jēdzienu “vēstures falsifikācijas” vēl lieto, bet es kā Krievijas Vēsturiskās biedrības līdzpriekšsēdētājs to nelietoju un biedrības priekšsēdētājs Nariškins (Krievijas Valsts domes priekšsēdētājs Sergejs Nariškins) arī to nelieto.

– Kas ir tie vēstures jautājumi, kas šobrīd aizrauj Krievijas iedzīvotājus?

– Tādu ir daudz. Pie mums iznāk milzīgs daudzums vēstures beletristikas, un man tas patīk. Cilvēki meklē vēsturē atbildes uz šodienas problēmām. Analoģijas. Patlaban ir liels pieprasījums pēc Krievijas 18. – 19. gadsimtā. Interesē reformas, kas tajā laikā tika veiktas. PSRS runāt gan par tām, gan krievu inteliģenci, gan imperatoriem taču nedrīkstēja, jo tie bija “ienaidnieki”. Vēl ir liela interese par seno laiku vēsturi un viduslaikiem. Un ne tikai attiecībā uz Krieviju. Mums kā vēstures profesionāļiem pats grūtākais jautājums tomēr ir, ko rakstīt par pēdējiem Krievijas vēstures 20 gadiem. Kad tik daudz viedokļu, grūti rakstīt. Mao Dzeduna līdzgaitnieks Džou Enlajs savulaik paziņoja, ka vēl nav pienācis laiks rakstīt par Lielo franču revolūciju, jo pagājuši “tikai” 150 gadi.

– Vai jūsu vēlmi iekļaut Pirmo pasaules karu divpusējās vēsturnieku komisijas redzeslokā arī var attiecināt uz lielo Krievijas publikas interesi par šo jautājumu?

– Intereses uzliesmojums par Pirmo pasaules karu patlaban ir ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. Gaidot kara sākuma simtgadi, Anglijas valdība pat nozīmējusi īpašu pārstāvi. Arī Vācijā ir interese.

Krievijai tas ir “aizmirstais karš”. Pie mums nav neviena pieminekļa Pirmā pasaules kara upuriem, kaut tāds ir teju katrā Eiropas mazpilsētā. PSRS laikā par karu aizmirsa, jo tas neatbilda padomju ideoloģiskajiem stereotipiem. Džordžs Kenans ir teicis, ka viss, kas ar Eiropu 20. gadsimtā noticis, nācis no Pirmā pasaules kara.

– Un ko jūs šajā kontekstā vēlaties no Latvijas?

– Sarīkot kopīgu konferenci! Profesors Aivars Stranga šo ideju atbalstīja un pacēla vairākus ļoti interesantus jautājumus, kas aktuāli Latvijai: pirmkārt kara bēgļi, kuru bija milzīgs skaits; otrkārt, ebreju izsūtīšana; treškārt, neatkarīgās Latvijas izveidošana. Es tādai domai pilnīgi piekrītu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+