Kultūra
Mūzika

Dināra Rudāne: Jauns izaicinājums – dziedāt latviski 16


Dināras Rudānes balsij pakļaujas kā operu ārijas, tā roka un popmūzikas hiti. Savam priekam viņa trenējas boksā, spēlē hokeju, sēž pie stūres auto “Ford Mustang” un brauc ar motociklu “Ducat”.
Dināras Rudānes balsij pakļaujas kā operu ārijas, tā roka un popmūzikas hiti. Savam priekam viņa trenējas boksā, spēlē hokeju, sēž pie stūres auto “Ford Mustang” un brauc ar motociklu “Ducat”.
Foto – Karīna Miezāja

Jaunnedēļ dziedātājas Dināras Rudānes vārds saistīsies ar diviem lieliem notikumiem Latvijas kultūras dzīvē – 2. jūnijā ar grandiozu koncertu tiks atklāta Dzintaru koncertzāles vasaras sezona, ieskandinot jauno “Stinway&Sons” koncertflīģeli, Raimonds Pauls ar Hariju Bašu un Latvijas Radio bigbendu izpildīs regtaima kompozīcijas un Dināra Rudāne viņiem pievienosies ar savu jauno programmu.

Savukārt 8. jūnijā Rīgas festivāla ietvaros koncertā “Ellai Ficdžeraldai –100” Rīgas Kongresu namā dziedātāja atkal muzicēs kopā ar Latvijas Radio bigbendu. Koncertā uzstāsies arī Kristīne Prauliņa, kā arī īpašā viešņa – dziedātāja no Amerikas Šeina Stīla.

Kā mūzikā satikāties ar Raimondu Paulu?

D. Rudāne: Man jau pirms televīzijas parodiju šova “Izklausies redzēts” teica, ka maestro esot ieinteresēts mani redzēt. Maestro ir fenomenāls cilvēks, esmu viņā gluži vai iemīlējusies. 2. jūnijā būs mans pirmais lielais koncerts kopā ar Raimondu Paulu, šo dzīvo leģendu, un es ļoti gaidu uzstāšanos. Manā repertuārā tagad ir astoņas maestro dziesmas, gan senākas, gan jaunākas, taču visas līdz šim tikpat kā nedzirdētas. Kopā ar maestro vilkām ārā no viņa atvilktnēm arī agrāk rakstīto, Radio bigbends veidoja jaunas aranžijas. “Kā patīk, kā izjūti šo melodiju?” – maestro ik pa brīdim pārvaicāja. Nezinu, kā pret citiem, bet pret mani kā vokālisti Pauls izturējās ārkārtīgi iejūtīgi.

Pirms tikšanās ar maestro es īpaši neklausījos latviešu un krievu mūziku, kaut arī mana mamma, protams, Paulu zināja. Bet tagad saprotu, kāpēc maestro tauta tā mīl. Ir par ko. Nu, pateicoties Paulam, man ir jauns izaicinājums – dziedāt latviski. Pēc tautības esmu tatāriete, latviešu valodā man ir akcents, un zinu, ka latvieši mēdz būt diezgan piekasīgi. Ja kādam jūt angļu akcentu, o, tas ir lieliski, bet krievu valodas pieskaņa izraisa vīpsnu – krievuška. Esmu ar to saskārusies. Bet es ļoti gaidu 2. jūnija koncertu un arī pārdzīvoju, jo diemžēl pirmo reizi mūžā man pazuda balss, joprojām neesmu īsti atguvusies pēc smagas angīnas. Laikam biju pārstrādājusies.

No kurienes jums tāda balss?

Dziedātāju manā dzimtā nav. Visi ārsti, filologi. Es vienīgā tāda muļķīte (pasmaida). Ģimenē ir interesanta leģenda. Mana vecmāmiņa tatāriete, augusi vienpadsmit bērnu ģimenē kā jaunākā, absolūta musulmaniete, agrā jaunībā mīlas karstumā ar krievu puisi aizmuka no mājām… Mana mamma padomju gados atbrauca uz Daugavpili, kur satika manu tēti, kam dzīslās pārsvarā baltkrievu asinis. Tur arī piedzimu. Kopš bērnības esmu jutusi, ka vēlos tikai un vienīgi dziedāt. Jau Nīcgales pamatskolā piedalījos dažādos konkursos un pēc tam – ceļš uz Mediņiem un Mūzikas akadēmiju, kur ieguvu maģistra grādu operdziedāšanā. Augstskolā manu balsi slīpēja profesors Bruno Egle. Bet Operā esmu dziedājusi tikai koncertos un vēl mana balss skanējusi ierakstā “Mazajā burvju flautā”.

Toties Dainis Kalns uz Siguldas Opermūzikas svētkiem, ja nemaldos, šogad jūs aicinās jau astoto reizi?

Jā, Dainis Kalns ir manas balss atklājējs operas žanrā, viņam nav stereotipu. Operas bizness ir pavisam citāds nekā rokmūzikā un citos populārās mūzikas žanros. Tā ir pavisam sevišķa mūzikas stihija. Šovbizness kā organizācija ir sarežģīts, bet mūzikā brīvības daudz vairāk nekā operā, kur dziedātājs ielikts režisora redzējuma rāmī. Izklaides žanrā galvenais ir kreatīvisms. Kāds var vēlēties redzēt mani pusizģērbtu, bet no tā varu atteikties. Bet tavā liktenī operas mākslā negatīvu lomu var nospēlēt jebkas. Valda daždažādi stereotipi. Par vokālista izskatu, darba stilu… Man ir ļoti daudz citu interešu, un arī tas varbūt mazliet nesakrīt ar operā pieņemtajiem noteikumiem. Arī tas, ka dziedu moderno mūziku, protams, nedeva plusus.

Latvijā tā īsti slavena kļuvāt pēc uzvaras televīzijas šovā “Izklausies redzēts”. Kura parodija bija pašai visvairāk pie sirds?

Fināla dziesma, kurā parodēju amerikāņu dziedātāju Vitniju Hjūstoni, brīnišķīgu dziedātāju ar skaistu, fantastisku balsi, kura ir tikpat fenomenāls cilvēks kā Maikls Džeksons. Ne visai man patika, ka vienā parodijā nācās vilkt mugurā šortus, laikam ierunājās musulmaņu asinis (iesmejas). Agrāk tas nebūtu nekas, bet laikam kaut kas manī ir mainījies. Pēc tās parodijas saņēmu visvairāk vēstuļu nevis par to, kā dziedāju, bet cik seksīgi esmu izskatījusies.

Esat piedalījusies Eirovīzijas nacionālajā atlasē Markus Rivas pavadošās grupas sastāvā. Kā jums šķiet, kādēļ kopš Marijas Naumovas uzvaras Eirovīzijā mūsējiem šajā konkursā diez kā neveicas?

Eirovīzijas publika ik gadu gaida kultūršoku, tādu kā ar Končitu. Uzvaru var nest tikai divi varianti – vai nu reāli “kreizī” šovs ar akcentu uz seksapīlu, vai fenomenāli lieliska balss. Tāda, kāda bija šā gada uzvarētājam, apbrīnojams vokāls un dvēselisks izpildījums. Agnesei Rakovskai un “Triānas parkam” bija labs, kvalitatīvs šovs, bet līdzīgs daudziem.

Ja būtu jāparodē jūs…

Visu laiku vajadzētu smieties.

Un kas var sadusmot vai arī likt palikt nopietnai?

Koncentrēšanās. Darbā esmu nopietna, tāpat – pie stūres, boksā, tad mainās pat mana sejas izteiksme. Decembrī bija jānotiek cīņai, bet nepaguvu, jo bija jāgatavojas šovam. Protams, boksā var salauzt degunu, var nākties čurāt asinis, tāpēc jāmācās aizstāvēties. Ir bokseri, kuri var neizdarīt nevienu sitienu, bet uzvarēt otru, visu laiku viņu nokausējot. Arī senos laikos bijušas sievietes amazones – ar cīņas garu. Mūsdienās temperamentu vislabāk varu izlikt boksā, hokejā, pie auto un moča stūres. Manam vectēvam bija mocis “Iž”, bet es nu braucu ar “Ducat”. Starp citu, sākumā biju nolūkojusi “Suzuki”, bet šā moča motora skaņa man likās gluži vai histēriska. Esmu piecas reizes kritusi, divas nopietni, trīs mācoties. Bet tālākais brauciens ir bijis Kauņa–Daugavpils–Rīga.

Kas no Latvijā dzirdētā sagādā jums prieku?

Saistītie raksti

Mani aizrauj grupa “Colt”, kuru vada Harijs Zariņš, “Opus Pro” ģitārists, kas sacerējis zināmās dziesmas “Rozā lietus”, “Tu un es”… Sadarbojos arī ar Kristapu Krievkalnu, meiteņu rokgrupu “Rock 5” un citām grupām. Bet “Opus Pro” patiešām ir pasaules līmenī. Viņi uz to apzināti virzījušies, un viņu mērķis nav bijis būt tikai mazliet labākiem par citiem latviešu mūziķiem. Latvijā bremzē viens raksturīgs moments – attieksme, ka priekš Latvijas būs jau labi… Man šķiet, ka mums jādomā nevis par to, ka, piemēram, Āfrikā nav ūdens, bet ka arī mums ir iespējas dzīvot kā Dubaijā lielajā mājā. Vairāk jāstrādā un jābūt profesionālākiem. Esmu divdesmitpiecgadīgus cilvēkus dzirdējusi žēlojamies, ka viņiem viss jau garām… Bet, ja esi profesionālis, tevi izvēlēsies arī četrdesmit gados.

Dubaijā jums ir arī personiska pieredze.

Jā, pirms sešiem gadiem tur dziedāju vidēja līmeņa klubā. Divdesmit deviņi koncerti mēnesī. Laba prakse. Ja zaudēsi līmeni, tevi tūlīt var aizsūtīt mājās. Atbrauc dejotājas, viena resnāka nekā iesūtītajā bildē, un viņai tūdaļ pasaka – vai nu divu nedēļu laikā notievē, vai dodies mājās. Ikvienā darbā tevi momentā var aizstāt. Pie mums diemžēl tā nav. Tikko mazliet esi pārkāpis kādu noteiktu kvalitātes slieksni, drusciņ pabāzis galvu virs ūdens, jau jūties kā ģēnijs. Pirms sešiem gadiem, kad uz divām sezonām noslēdzu līgumu Dubaijā, Latvijā īsti nevarēju sevi īstenot, jo dziedāju ārzemju populārākos hitus, kas te nebija pieprasīti. Kad Latvijā veidoja savu šovu, biju retā, kura dejo un dzied, mēģināju tuvoties ārzemju līmenim. Bet balsij vēl nebija tik laba kvalitāte, arī dejojot aizelsos. Vajadzīgs sports! Neteiktu, ka pēc diviem Dubaijā nostrādātajiem gadiem būtu atgriezusies stāvus bagāta. Baltkrievu mūziķu komandu Dubaijas klubā vispār slauca pa lēto, jo zināja situāciju Baltkrievijā. Arābi zina visu, tāpēc arī pelna. Taču mums bija ēdiens, dzīvesvieta un sajūta, ka esi pieprasīta. Latvijā mēģināji pateikt – es varu! –, bet nevienam tas īsti neinteresēja. Tagad, protams, situācija krietni mainījusies uz labo pusi.

LA.lv