Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
31. jūlijs, 2013
Drukāt

Andris Smirnovs: “Komandā jūtos kā brīvais spēlētājs”

foto - Linards Veidefoto - Linards Veide

Nedēļas nogalē Latvijas vadošā šosejas riteņbraukšanas komanda „Rietumu – Delfin” uzsāks Gvadelupas daudzdienu velobraucienu. Pirms šīm sacensībām komandas preses dienests uz sarunu aicinājis vienu komandas pieredzējušākajiem sportistiem Andri Smirnovu, kurš šis sezonas vidū atgriezās “Rietumu-Delfin” komandā. 

Atšķirības no pērnās sezonas ir manāmas. Jāsaka, ka jūtos daudz brīvāk. Joprojām komandā uzsvars tiek likts uz U23 vecuma grupu, kas vairs nav mans lauciņš. Komandā vairāk jūtos kā brīvais spēlētājs, jo pagaidām nekādi lielie plāni nav kalti un braucu pēc iespējām, izmantojot to, ko varu. Pērn bija lielāks spiediens un jutos vairāk atbildīgs par savu rezultātu. Iespējams, spiedienu radīju sev pats, jo gribēju daudz izdarīt, bet tā arī pie lielāka panākuma netiku. Šogad cenšos gūt vairāk prieka no tā ko daru,” sacījis Andris Smirnovs.

– Vienas no pirmajām sacensībām pēc atgriešanās „Rietumu – Delfin” sastāvā tev bija Latvijas čempionāts. Kā vērtē savu sniegumu individuālajā un grupas braucienā?

– Individuālais brauciens nav īsti mana specialitāte, tāpēc neko no tā negaidīju. Nobraucu labāk, kā pērn, ko vērtēju pozitīvi. Par grupas braucienu varu teikt, ka darbojos komandas interesēs. Visu dienu pavadīju atrāvienā un beigās centos, lai atrāviens tiek līdz pilsētas apļiem. Tad jau biju diezgan izlādējies un man par zeltu vairs spēka cīnīties nepietika. Baigā grozīšanās sanāca. Katrā ziņā biju apmierināts.

– Nesen kā esi atgriezies no 13 dienu daudzdienu velobrauciena Ķīnā, kur liela daļa etapu bija jāveic augstkalnē. Kādi kopumā bija tur esošie apstākļi?

– Lai veiksmīgi startētu šajās sacensībās, ir ilgstoši jādzīvo augstkalnes apstākļos. Pirmā nedēļa nebija mana, jo tur visi etapi bija pa kalniem, kas man nav stiprākā puse jau Eiropā. Augstkalnē pēc 3500 metriem virs jūras līmeņa ir tiešām grūti ēst un dzert, kur nu vēl braukt. Otrajā nedēļā jau nobraucām zemāk, un līdzenumu etapos centos parādīt, ka spēju konkurēt ar lielajām komandām. Rezultātus jau var redzēt, jo vairākkārt finišēju labāko desmitniekā. Uzskatu, ka nebija nereāli pacīnīties ar viņiem, un domāju, ka to arī parādīju.

– Kas bija lielākie izaicinājumi, ko nācās pārvarēt startējot šajā sacensībās?

– Laikam jau kalni un laika apstākļi. Kalnos tiešām gāja smagi. Etapos, kad šķērsojām virsotnes , gaisa temperatūra bija tikai +4 grādi – lietus un migla. Vienā etapā grupa pat apstājās un sāka protestēt pret laika apstākļiem, jo bija liels aukstums.

– Kādi ir tavi iespaidi par sacensību organizatorisko līmeni?

– Viss bija noorganizēts pietiekami labi, jo salīdzinot ar zemākas kategorijas sacensībām, varēja just, ka piedalāmies 2HC velobraucienā.

– Pēdējos etapos tu cīnījies ar citiem sprinteriem par uzvaru līdzenumu posmos. Kā pats vērtē savu sniegumu šajos posmos?

– Uzskatu, ka principā izdarīju visu, ko spēju. Dažos etapos gan varēju pat vēl labāk finišēt. Ļoti daudz finiša spurtos atkarīgs no pozīcijas. Jāatzīst, ka ne vienmēr biju priekšā, lai pacīnītos par pjedestālu. Katrai lielajai komandai bija savs vagons, un man sanāca cīnīties par viņu „kaļosu”. Un ne es vienīgais biju tāds.

– Kādi bija „Rietumu – Delfin” komandas uzdevumi velobraucienā, ņemot vērā, ka dalībnieku vidū bija vairākas Pro kontinentālās vienības, viņu vidū „Lampre – Merida”?

– Uzdevums bija vienkāršs – skaties un brauc. Jāsaprot, ka tempu mēs nenosakām. Mūsu riteņbraucējam Peržē bija paredzēts cīnīties pa kopvērtējumu, bet man pa līdzenuma sprintiem. Pārējie brauca iespēju robežās, palīdzot man un Peržē, vai cenšas pievienoties dienas atrāvienam. Tas arī viss.

– Komandas sastāvā uz šīm sacensībām pievienojās arī divi francūži. Kā vērtē viņu sniegumu, un vai sajuti atbalstu no viņiem kādā no etapiem?

– Viņi ir normāli „frukti”. Cik iepazinu abus braucējus, varu teikt, ka Matjē tiešām izskatās pēc pērnā gada profesionāļa. Līdzenuma etapos viņš arī man palīdzēja, bet otrs francūzis ir vidējs peletona braucējs.

– Vai pirmo reizi startēji HC kategorijas sacensībās? Un ar ko tās atšķīrās no UCI 2.2 un 2.1 daudzdienu velobraucieniem?

– Jā, startēju pirmo reizi. Atšķirība laikam jau nosaukumā. Domāju, ka viss atkarīgs no tā, kādi sportisti un komandas piedalās, un kurā valstī tās notiek. Arī organizatoriskais līmenis atšķiras no kategorijas un vietas, kur norisinās sacensības. Dzirdot par to, kā bija jādzīvo šogad Alžīrijā, tad nevar pat salīdzināt.

– Kādi ir tavi turpmākie mērķi un tuvākās sacensības šai sezonai?

– Tuvākās sacensības būs tālajā Gvadelupē , bet pēc tam vēlos būt labā formā uz Baltijas daudzdienu velobraucienu. Septembrī ceru startēt Pasaules čempionāta grupas braucienā, bet tas vēl nav zināms, jo tur tomēr jāskatās pēc nāciju punktiem.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+