×
Mobilā versija
Brīdinājums +29.1°C
Aleksis, Alekss, Aleksejs
Otrdiena, 17. jūlijs, 2018
1. februāris, 2018
Drukāt

Apsūdzētais: Vienmēr mirst labākie, bet nelieši dzīvo (30)

Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

Ilustratīvs attēls

Sergejs Smoļenkovs, 51 gadu vecais inženieris, pirms pieciem gadiem, 2012. gada 30. decembrī pulksten 13.58, pie raksta portālā “ves.lv” pierakstīja komentāru krievu valodā: “Horošij latiš – mjortvij latiš!” (“Labs latvietis – miris latvietis!”). Jau pēc stundas un divdesmit minūtēm, pulksten 15.18, portāla administrators šo komentāru dzēsa, taču to jau bija izlasījis kāds cits lasītājs, kas par minēto faktu uzrakstīja ziņojumu policijai. Kaut arī Smoļenkovs bija parakstījies ar segvārdu, policija viņu atrada pēc datora IP adreses un ierosināja kriminālprocesu par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa 2016. gada 17. martā piesprieda Smoļenkovam divu gadu cietumsodu nosacīti. Bet izrādījās, ka nebija ievērota kāda formāla procesuālā darbība, tāpēc rajona tiesa šo lietu skatīja no jauna un pagājušā gada 11. maijā sodu mīkstināja (arī sakarā ar ilgo tiesvedību) līdz sešiem mēnešiem cietumsoda nosacīti. Smoļenkovs šo lietu pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā, kas šonedēļ pirmās instances spriedumu atstāja spēkā.

Kas tad tik ļoti satrauca Smoļenkovu? Rakstā portālā “ves.lv” bija citēta un atstāstīta Saeimas deputāte Vineta Poriņa (“Visu Latvijai”/TB/LNNK), kura bija sašutusi par ekspremjera Māra Gaiļa teikto, ka visiem latviešiem jāzina krievu valoda, ka ar krievu medijiem latviešu politiķi runā krieviski, ka nevajadzētu pieļaut krievu valodas ietekmi uz pamatnāciju.

Tiesā Smoļenkovs stāstīja, ka komentāru rakstījis, bet nav gribējis nosūtīt, gluži otrādi – vēlējies to izdzēst, taču sajaucis datora pogas, kas atrodas līdzās. Kad sapratis, ko izdarījis, pēc 10 – 20 minūtēm esot vēlējies portālā komentāru izdzēst vai arī to paskaidrot. Taču redzējis, ka viņa komentārs ir jau pazudis, un licies mierā.

Prokurore Kristīne Petrovska lūdza apsūdzētajam pateikt, kā tad viņš būtu uzrakstīto paskaidrojis, ja komentārs būtu palicis portālā.

“Vienmēr mirst labākie, arī jauni, bet nelieši dzīvo. Man ir daudz piemēru no draugu loka, tostarp latviešu, kas agri miruši, kaut gan bijuši lieliski cilvēki. Piemēram, Rainis taču bija labs cilvēks, to neviens nenoliegs, taču viņš ir miris. Die’s pasarg, es neaicināju ne uz kādu naida kurināšanu! Mana izglītība – augstākā – neļāva uzrakstīt šo frāzi tādā kontekstā, kādā man to inkriminē. Es zinu, kā var atrast datoru, no kura sūta komentārus. Apzināti kaut ko tādu darīt no manas puses būtu idiotisma kalngals,” atbildēja Smoļenkovs.

Apsūdzētais kritizēja valodas ekspertes Ilonas Kronbergas vērtējumu viņa komentāram, kas turklāt, pārtulkots latviešu valodā, viņaprāt, mainot kontekstu. Ekspertes viedoklis esot subjektīvs.

 

Nesaka taisnību

Prokurore tiesā gan uzreiz uzsvēra, ka Smoļenkova rakstītā frāze ir stilistiski pabeigta, ar izsaukuma zīmi kā teikumu pabeidzošu zīmi. Tā nosūtīta ar segvārdu, kas norāda uz rīcības apzinātību. Apsūdzētais neesot arī nosūtījis nākamo komentāru ar atvainošanos. Turklāt pirmajās liecībās Smoļenkovs nav norādījis, ka komentāru nosūtījis nejauši, – šī versija parādījusies tikai vēlāk. Tāpat viņš nesakot taisnību par to, kad komentārs izdzēsts: nevis pēc 10 – 20 minūtēm, bet gan pēc stundas un divdesmit minūtēm.

“Jāņem vērā, ka Smoļenkovs komentāru izteicis pie jūtīga raksta, paužot atbalstu vardarbības aktiem un latviešu tautības cilvēku nonāvēšanai, ar ko pilnīgi pietiek, lai viņu sauktu pie atbildības. Viņa darbībām nav nekāda attaisnojuma,” sacīja prokurore un lūdza tiesu atstāt spēkā pirmās instances spriedumu.

Smoļenkova advokāte Vita Tanasi teica, ka komentārs pats par sevi nevarot būt pamats apsūdzībai – tikai komplektā ar motīvu un mērķtiecīgu darbību. Advokāte ticot, ka viņas klients komentāru nosūtījis netīši, viņš nekad iepriekš nav bijis naidīgi noskaņots pret cittautiešiem, tajā skaitā latviešiem, ukraiņiem, baltkrieviem, kādi esot viņa draugu lokā. Ja Smoļenkovs patiešām būtu gribējis izraisīt naidu starp cittautiešiem, viņš būtu rakstījis vairākus komentārus, sacīja advokāte, kas lūdza savu klientu pilnībā attaisnot.

 

Tiesa spriedumu nemaina

Pēdējā vārdā Smoļenkovs atļāvās apšaubīt prokurores K. Petrovskas domāšanas spējas, par ko saņēma tiesneses Smaidas Gļazeres aizrādījumu. Apsūdzētais uzskatīja, ka par izdarīto būtu pelnījis aizrādījumu un kriminālprocess būtu piemērojams tikai pēc atkārtota tāda gadījuma. Smoļenkovs izteica cerību, ka dzīvojot tiesiskā valstī un attiecīgs būšot arī spriedums.

Tomēr Rīgas apgabaltiesa lēma atstāt spēkā sešu mēnešu cietumsodu nosacīti. Spriedumu var pārsūdzēt Augstākajā tiesā. Smoļenkovu neglāba arī sadabūtais psihologa slēdziens, ka viņam nepiemītot īpašības, kas raksturīgas cilvēkiem, kas kurina rasu naidu vai naidu pret cittautiešiem. Bet, starp citu, psihologa atzinumā ir arī piebilde, ka šīs īpašības, piemēram, cinisms, drūmums, agresivitāte, tendences uz noziedzību, aizspriedumainība, neesot obligāti piemītošas cilvēkam, kas kurina naidu starp tautām.

 

Komentāri atkārtojas

Jāpiebilst, ka par naidīgiem komentāriem ar līdzīgu frāzi pirms desmit gadiem sodīta arī cita interneta komentētāja. Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka 2008. gada janvārī apsūdzētajai Viktorijai M. par rupju un nacionālo naidu kurinošu komentāru ievietošanu internetā piemērots sods – 120 stundas piespiedu darba. Komentētāja savu vainu bija atzinusi, tāpēc apsūdzētā un prokurore Ieva Garanča panāca vienošanos par sodu, kuru apstiprināja Rīgas apgabaltiesa. Prokurore žurnālistiem toreiz atzina, ka tas bijis pirmais gadījums, kad par šādu nodarījumu tiek piespriests piespiedu darbs. Citos gadījumos apsūdzētais ticis attaisnots vai arī piespriests naudas sods. “Šajā gadījumā naudas sodu piespriest apsūdzētajai nevarēja, jo viņa ir bezdarbniece, un sods ar brīvības atņemšanu būtu pārāk bargs, kādu šajā lietā varētu piespriest,” teica prokurore.

Pēc aģentūras LETA rīcībā esošās informācijas, Viktorija M. 2007. gada 16. martā portālā “Delfi” pievienojusi trīs komentārus rakstam “Leģionāri nodevuši stafeti”, paužot savu viedokli kategoriskā formā, izmantojot rupjus vārdus un krievu valodas nenormatīvo leksiku. Viņa portālā ievietojusi tādus komentārus: “Mildu uzspridzināt! Bet latviešus visus apšaut un uz Sibīriju! Vienmēr spļāvu un spļaušu uz viņu [Brīvības pieminekli]. Starp latviešiem nav krietnu cilvēku, visi latvieši ir nacionālisti; visi latvieši ir draņķi; labs latvietis ir beigts latvietis, bet pārējie ir sūda bērni; latviešiem ir jādeg ellē.” Uzrakstot un publicējot internetā trīs līdzīga satura komentārus, sieviete veikusi sistemātiskas darbības, kas varētu būt vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu starp latviešiem un citu tautu pārstāvjiem. Juridiski šādas darbības nav vērtējamas kā vārda un uzskatu brīvības paušana, teikts apsūdzībā. Toreiz tiesas pieaicinātais eksperts pēc tiesas sēdes žurnālistiem norādīja, ka beidzot policija un prokuratūra ir apzinājusies nacionālā naida kurināšanas nozīmi. Arī agrāk šādu gadījumu nav bijis mazums, tomēr tie parasti tikuši attaisnoti ar vārda brīvības principu, nemaz nenonākot līdz tiesai.

Dati liecina, ka no 2007. līdz 2015. gadam Latvijā par nacionālā un rasu naida izraisīšanu sākti kopumā 111 kriminālprocesi.

 

Krimināllikuma 78. pants. Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana

1) Par darbību, kas vērsta uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

2) Par tādu pašu darbību, ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks vai ja tā izdarīta, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

3) Par šā panta pirmajā daļā paredzēto darbību, ja tā saistīta ar vardarbību vai draudiem vai ja to izdarījusi organizēta grupa, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.

Pievienot komentāru

Komentāri (30)

  1. ja tam ontunam pielektu, ka vajag 3-4 iisaaku to pentereejumu, tad varb. kaads arii izlasiitu

  2. Manuprāt, būtu jāņem vērā arī padomju – lielkrievu šovinista, okupanta, kolonizatora – kolonista, rusifikatora psiholoģija un tas, cik tādiem cilvēkiem grūti turēties rāmjos, liekuļot, izlikties un nepūst ārā to, kas patiesībā ir uz sirds. Un visās bijušajās PSRS kolonijās, viņiem tagad ir psoholoģisks diskomforts, kas šad tad izraujas ārā. Un Kremļa propaganda nemitīgi viņus kūda, lai viņiem tas viss nāk ārā lielākās porcijās.

  3. Kremļa greizā tiesa Atbildēt

    Hmm, vai jāsaprot, ka vairs nebūs jālasa tie briesmīgie kremlinu komentāri, ka visus letiņus atkal lopu vagonos, ka visus viņu jāizšauj un vēl briesmīgākus? Ja dzīvojam tiesiskā valstī, tad varbūt BEIDZOT tiks tiesāti arī šie atsaldēto komentāru autori? Nebeidzu brīnīties par mūsu portāliem, kas tādus nedzēš, toties dzēš komentus, kas uzraksta kādu aizstāvošu komentāru. Būtu jātiesā arī paši šie portāli, kas pieļauj šo pretlatvisko naida kurināšanu. Iespējams, ka tā notiesātā koments bija atbilde uz kādu līdzīga satura komentāru, kas vērsts pret latviešiem savā zemē, ar kādiem mudž visi krievu portāli un arī latviskajos tādi nelieši ielien ar savām okupantu stila naida runām!

  4. Kāpēc to pieciešam? Atbildēt

    okupantiem okupantu loģika

  5. Vai jāsaprot, ka vairs nebūs jālasa tie briesīgie letiņu komentāri, ka visus krievus lopu vagonos, ka visus krievvalodīgos jāizšauj un vēl briesīgākus? Ja dzīvojam tiesiskā valstī, tad varbūt BEIDZOT tiks tiesāti arī šie atsaldēto komentāru autori? Nebeidzu brīnīties par portāliem, kas tādus nedzēš, toties dzēš komentus, kas uzraksta kādu aizstāvošu komentāru. Būtu jātiesā arī tie portāli, kas pieļauj šo naida kurināšanu. Iespējams, ka tā notiesātā koments bija atbilde uz kādu līdzīga satura komentāru, kas vērsts uz krieviem, ar kādiem mudž visi portāli.

  6. Gavara un Inkēna kungu līdzdalības, materiāli TV tika samontēti un paņemti uz Stabu ielas māju. Sabiedrība caur presi tika noskaņota nelabvēlīgi uz atklātību un pārkārtošanos. Tas kaitēja iepriekš izstrādātajam plānam. Katrs notikums bija jāparāda un jādod tai novērtējums. Inkēnam uzticēja veikt reportāžu par nākamajiem kalendārajiem nemieriem – 23.augustu Rīgā. To viņš veica profesionāli. Pēc vakara pārraides VDK atbildīgie darbinieki sanāca kopā un novērtēja notikušos nemierus. Gandrīz visi atzinīgi novērtēja Edvīna Inkēna sagatavoto un vakarā pārraidīto reportāžu, kurā bija intervijas ar tur sapulcējušamies ļaudīm, kuri pārsvarā nezināja 23. augusta nozīmi. Bija arī tādi, kas sarunās ar žurnālistiem pauda konkrētu attieksmi un zināšanas par šo dienu vēsturē. Atceros aktiera Jāņa Skaņa sacīto par it kā slepeno protokolu esamību. Tas tika izgriezts ārā.
    Visi šaubīgie pilsoņu izteicieni nonāca attiecīgās iestādes analītiskajā nodāļā, kur tos apstrādājot, tika uzzināts sabiedrības noskaņojums. Atsevišķi cilvēki tika aicināti uz pārrunām savos darba kolektīvos. Ja viņi neatzina savu alošanos, tad visādi tika nosodīti avīžu slejās. Šeit lielu ieguldījumu deva TV propogandas redakcija, kura cieši kontaktējās ar mūsu darbiniekiem. Un savādāk. Jau arī nevarēja.
    Protams problēmas radās vēlāk, kad Inkēna kungs pats uz savu galvu virzīja procesus. Kā vienu varētu minēt 1988.gada augustā veidoto tiešraidi par Molotova – Rībentropa pakta slepeno protokolu esamību. Šeit sarunu biedrs Edvīnam bija, tolaik LPSR kultūras ministrs, Ivars Ķezbers. Atcerēsimies, ka tolaik Oficiāli padomijā tādas lietas noliedza. Kuluāros gan paši komunisti runāja, ka pat austrum Berlīnes arhīvos esot protokolu slepenie pielikumi. Uzdot tik konkrētus jautājumus Ķezberam bija liels izaicinājums. Viņš saminstinājās, aizrunājoties par baltajiem plankumiem. Patiesībā tie bija melni. Edvīnam tika punkti no skatītājiem, kur autoritāte tika iegūta lēnām un gudri. Bet pārforsēja viņš attiecībā pret čeku. Jau tajā laikā VDK sāka dalīties pārbūves piekritējos un pretiniekos. Daži vecie virsnieki uzskatīja, ka viņš padomju idejām vairs nekalpo. Šādus uzskatus veicināja Labvakar komandas biežie braucieni uz ārvalsīm, kur tika intervēti un pēcāk parādīti TV it kā reakcionārie trimdas tautieši. Te vēlreiz jāatgādina. VDK 1. Daļa nodarbojās ar izlūkošanu, un bija saņemtas direktīvas no Maskavas iesaistīt attiecīgos žurnālistus, aktierus un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ārzemju braucienos, kur pārsvarā viņi nevis aģitēja pret padomju lietām, bet gan sagatavoja augsni un vairoja uzticību tautiešu integrācijai iespējamos repatriācijas gadījumos. Ļoti svarīgi bija panākt PBLA un ALAs vadības ticību tiem spēkiem, kas 88- 89. gadā veidoja ATMODU. To visu samērā perfekti veica uzcītīgi ļaudis, tā teikt no tautas. Tautas Frontes ārējo sakaru komiteja, atšķirībā no citām komitejām, saņēma telpas Dzirnavu ielā XXX. Smejies, tieši otrā stāvā, kur līdz tam atradās VDK 1. Daļas konspiratīvais dzīvoklis. Liktenim sagadījās ka iekšējās vēlēšanās par komitejas priekšsēdi kolēģi apstiprināja nevis Inkēnu, bet Jurkānu. Komitajā vēl darbojas: Kalniete, Vulfsons, Freimanis. Inkēns un Jurkāns, neraugoties uz kopīgiem uzdevumiem, draugiem no 1.daļas, līdzīgo – nosvērto raksturu, bieži vien ecējās. Acīmredzami abiem tolaik piemita līdera loma Atmodas kustībā. Tomēr bieži tas traucēja kopīgi izstrādātajā lietā. Abiem ir patikušas sievietes. Jurkānam pirmais brauciens no LTF uz PBLA kongresu Kalifornijā bija liktenīgs. Te viņš satikās ar Ilzi. Draudzība ieilga. Jānim vajadzēja izšķirties, ko viņš arī vēlāk izdarīja. Toties Edvīns čomiski informēja Anspaku, par Jurkāna sānsoļiem. Atgādināšu, ka J.J. bija tolaik precējies. Paldies Dievam, ka čeka tolaik tik zemi nekrita, un kopējā lieta turpinājās.
    Sevišķi svarīgi, bija PBLA pr. Gunāra Meirovica pārvilināšana mūsu pusē -Latvijā. Tāda notika 1989. rudenī, LTF 2.kongresa laikā. Edvīns izkārtoja Meirovica tikšanos ar LPSR AP priekšsēdi Anatoliju Gorbunovu. Mūsu vēlēšanās bija, lai arī vīrs kas stāvēja pie Padlatvijas atdzimšanas šūpuļa – Bruno Kalniņa – iespējām viesoties šeit un tikties ar republikas vadību. Diemžēl svītru pārvilka ne visai spožā LABVAKAR intervija ar Brunīti. Izcilais sociāldemokrāts aizrunājās pārāk tālu, bija neprecīzs vēsturisko notikumu atspoguļošanā. Tā vietā, lai ar studijas komentāru precizētu, atgādinātu patiesību, Inkēns stūrgalvīgi klusēja. Tas nepatika mūsu vadībai, bet bija jau par vēlu. Kalniņa kungs, lai arī aicināts /VULFSONS/,tomēr tā arī Latviju vairs neapmeklēja.
    Maza atkāpe. Tajā laikā, kad citur Padomju savienībā notika nemieri, lija nevainīgu cilvēku asinis, un ļaudis nezināja uz kuru paļauties /kā juku laikos/, VDK, vismaz Latvijā, bija svarīgi procesus kontrolēt un virzīt mierīgā gultnē. Mēs specdienestos strādājošie apzinājāmies, kādas sekas var būt ārkārtējā stāvokļa ieviešana, kā 1989.gada aprīļa notikumos Tbilisi. Tieši tāpēc jau notika daudzu helsinkiešu un citu aktīvistu izraidīšana, ja jums tā patīk labāk, no valsts. Būtībā daudzi, no viņiem aizbrauca ar prieku un aizmirsa par nacionālo jautājumu. Daži /vārdā nenosaukšu/ aizbrauca ar mūsu gādību un centās kā nu mācēja kalpot. Varbūt tieši tāpēc ir tik grūti pieņemt pienākošos Trīszvaigžņu ordeni? Nu ko. Lai vai kā, bet toreiz vismaz pirmajai daļai bija svarīgi mest tiltu uz pretējo krastu, lai trimdas latvieši saprastu un galvenais noticētu pārbūves procesa neatgriezeniskumam. Atcerēsimies Maskavā panākto vienošanos 1986. gadā starp Gorbačovu un Bušu. Viens no poligoniem, kur pārbaudīt atklātību bija Baltijas reģions.
    Un tomēr, mēs centāmies, lai procesus virzītu tādi pazīstami cilvēki, kuri vadīja Tautas Fronti. Mums var pārmest nacionāļi, ka savās aktivitātēs tie tikuši ierobežoti. Bet velti. Godīgi runājot – melno darbu jau paveica tieši LNNK un VAK. Tieši idejiskā ziņā. Tautas Fronte vienmēr ir gājusi LNNK astē. Vienīgi, runājot par līderiem, mēs panācām, ka partijas funkcionāri un arīdzan godīgie komunisti saņem tautas uzticību. Un te nu jāsaka paldies personīgi Inkēnam un Labvakaram par pilsoņu ideoloģisko apstrādi. Nav iespējams tik īsā laikā mainīt imidžu pašam, bez masu informācijas līdzekļu palīdzības. Šī ir daudzu postkomunisma valstu lielākā problēma. Ko darīt ar līderiem? Mēs labi atceramies Čaušesku likteni Rumānijā, Austrumvācijas līdera Honekera bēdīgo iznākumu. Lai ari VDK valdīja vairāki uzskati, dominējušais bija: tie cilvēki, kas ir izglītoti un tautai pieņemami, ir jāsagatavo jaunam lēcienam vai pārejai citā kvalitātē. Un galvenais, lai lielākais vairums ārvalstīs mītošie tautieši pieņemtu ari līdzšinējos līderus. TF ārlietu komiteja to veica profesionāli. Kas to apšauba, lai atbild sev uz vairākiem jautājumiem. Kā var izskaidrot to fenomenu, ka tikpat kā neviens trimdas tautietis neiebilda /izņemot Juri Kažu, Ģērmani, Sluci/ pret lielo kompartijas biedru skaitu TF rindās. Pat pirmajā TF kongresa pārtraukumā, politnama mazajā zālē pulcējās komunisti, lai izteiktu /nez kāpēc?/ neuzticību Augustam Vosam Maskavā/Bišera k-ga ideja/un LKP 1.sekretāru Jāni Vagri, kas neko tautai ļaunu nav darījis, nomainītu citēju: ar rakstnieku un komunistu Jāni Peteru. Zinu, ka daudzus materiālus veikli LNNK darboņi paslepus sūtīja uz ārzemēm, bet tas uz prāta apgaismību trimdiniekus neuzvedināja. Kāpēc viens no galvenajiem PBLA darboņiem piekrita tikties un vēlāk pat balotēties vienā sarakstā ar kādreizējo kompartijas ideologu A. Gorbunovu? Uz to gan tolaik fiziski slimais Linards Lukss /PBLA pr./. Lai cik arī tas neliktos dīvaini, bet trimdas latviešu vadība bija mūsu tīklos jau ar 1989 gadu. Ar šo uzdevumu perfekti galā tika gaspoģins / kā nereti viņu dēvēja VDK stādājošie krievi/ Inkēns. Pretēji Latvijā TF paustajai domai par ekonomisko neatkarību un soli pa solim, ko parasti deklarēja Jurkāns, jau nepilnu mēnesi pēc LTF 1 kongresa, tautas ārējā fronte Kalifornijā atklāti dziedāja par brīvu Latviju. Un tautieši tur to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi mīļos sūtņus no tēvzemes uzņēma ar visu sirds mīļumu, ziedoja naudu, kameras. Izvadāja pa letiņu centriem visā Amerikā. Labvakarieši uzņēma simtiem stundu unikālu materiālu, daļu no kuriem mēs dabūjām savā pārziņā. Jo tādi bija spēles noteikumi.
    Vienīgais, ko VDK neparedzēja un nevarēja ietekmēt ir. Pirmais: līdzekļu plūsma bija tik liela, ka tā aizgāja pašplūsmā. Sakaru uzturētāji vēl pirms 4.maija Latvijas bija izveidojuši kontus rietumu bankās, kur ar tiem rīkojās pēc saviem ieskatiem. Otrs; nevarējām pilnīgi kontrolēt rietumu specdienestu interesi un ari kontaktēšanos ar mūsu sūtņiem. Daži no mūsu vadības uzskatīja ka spēle notiek uz abām pusēm, lai ari reāli pierādījumi nesekoja.
    Cieta ari pats Edvīns Inkēns. Domāju, tīri fiziskā plāksnē. Tā manās piezīmēs ir saglabājies konkrēts datums – 1988.gada 6.septembrī. Viesnīcas Rīgas restorānā, Inkēna kungs pusdienoja ar vienu jauku dāmu, kuru vārdā neminēsim. Pienāca trīs vīri baltos kreklos, šlipsēs un vējakās. Sakot, ka vēlas parunāt par 40-to gadu puiši vēlējās apsēsties, uz ko Edvīns iebilda. Kā ne, bet izcēlās roku palaišana no svešo puses. Edvīna degunu ķēra dūre. Zālē sēdošie palika nesapratnē. Palīdzēt šeit bija lieki; cik ātri trijotne ieradās, tik pat ātri nosvīda. Jāteic, ka Edvīns neizraisīja kautiņu un ari neaizstāvējās. Savam draugam Robertam pat lūdza neko neuzsākt, lai atrastu vainīgos. No šodienas viedokļa spriežot, incidents sekoja tikai kādu nedēļu pēc Edvīna un Ķezbera tiešraides TV, un to var ari saistīt kā atmaksu par neērti nostādīto Ivaru būtiska jautājuma priekšā. Bet te var būt ari citi iemesli. Līdzīgs gadījums vienā publiskā pasākumā notika 1989. gadā, kad Edvīns devās nokārtoties, notika līdzīgs uzbrukums. Te jāuzsver Edvīna pacietība un māksla pārestību neiznest uz āru. Ne visi to spēj.
    Šie divi augstāk aprakstītie gadījumi varētu būt atbilde un personīga nepatika. Iemesls,- daži VDK virsnieki paziņoja par Edvīna Inkēna sakariem ar specdienestiem ārzemēs. Maskavas kolēģi to gan pa saviem kanāliem pārbaudīja, bet neko konkrētu neatrada. Tas gan nemazināja dažu čekistu naidu pret minēto personu. Jo kā jau sākumā uzsvēru, tad Edvīns samērā ātri uzdienēja no 2.daļas /pretizlūkošanas/ uz l.daļu /izlūkošanas/. Pirmā daļa bija tieši pakļauta Maskavai. Un te nu atskaitēs vajadzēja visādi līferēt. Man ļoti patīk Ulda Ģērmaņa teiciens par apmaušanu.
    Par trimdas tautiešu apmaušanu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas. Nav Atmodas laikā lielāku apmāvēju par Edvīnu Inkēnu. Lai kā ari kuram viņš patiktu vai nē, bet viņa pārliecināšanas māksla robežojas profesionālu demagoģiju. Par to šad un tad /pēc gadiem desmit/, uzzinām parunājoties ar cilvēkiem, kuri bijuši ciešāk saistīti ar Edvīnu. Palasiet cienījamā pirmās Latvijas ārlietu ministra dēla Gunāra Meirovica atmiņas 1998,g. oktobra Lauku Avīzē. Varbūt taps skaidrāka bilde. Žēl, bet aizsaulē jau, ilgus gadus Latvijas pilnvarotais vēstnieks ASV Anatols Dīnsbergs. Inkēna kunga pareizais tonis un māksla sirmo kungu paņemt uz patriotiskām jūtām ir apbrīnas vērta. Vai kāds to vispār aprakstīs?
    Mums vajadzētu atcerēties, kā īsti izveidojās labvakar fenomens, kas sasēdināja visu ģimeni pie TV ekrāniem un lika ticēt redzētajam un dzirdētajam bez ierunām. Informācija, kurai uzticamies var būt arī divejāda. Svarīgi, no kādas puses tā ir izgaismota. Tā piemēram, interfronte, kura tika parādīta Labvakar sižetos, bija groteska, lai neteiktu vairāk. Un tā jau arī bija. Vienmēr kāds kadrā pateica ko piedauzīgu, latviešu mentalitātei nepieņemamu, vai vienkārši truli skatījās objektīvā vai arīdzan rubināja degunu sēžot politizglītības namā. Pēc sižeta sekoja apsmadzeņošana mazāk uzmanīgam skatītājam. Studijā salika visu pa plauktiņiem un tautai pateica kā būs, ja nebūs.
    Turpretī, veidojot sižetus par LTF līderiem tika parādīta tautas mīlestība, aizmirstot pastāstīt par pagātni, aizkulisēm, nākotnes nodomiem. Jo tautai, jau viss nav jāzin. Kas attiecās uz neformālām kustībām, tām atvēlēja necilu vietu, rādot, ka piemēram LNNK kustībā pārsvarā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kas vienīgi proponē Latvisku Latviju, un gremdējas pirmskara nostalģijā
    Kas, attiecas uz personām, kas izcietušas sodu padomju nometnēs un cietumos, un kuras varēja daudz vairāk pastāstīt un saliedēt tautu Atmodai, tad šeit Labvakar strikti ievēroja ideoloģiskā daļas ieteikumu: Tādus labāk nerādīt. Tā arī nekad Inkēna vadītie žurnālisti nav pievērsušies nedz Astram, nedz Ziemelim, vai kādam citam citādāk domājošam. ZA tautas kinostudijā tapa režisora Z.Vidiņa filma: Četri stāsti bez epiloga, par cilvēkiem, kuri cietuši dažādu laiku represijās. To 1988. gada sākumā noskatījās virkne radošu cilvēku, starp kuriem Inkēna kungs bilda; tādu nu gan nevarot rādīt sabiedrībai. Protams aizliegtais auglis ir saldāks. To skatījās pa kaktiem, pārsūtīja uz ārvalstīm, pavairoja, tādejādi ceļot ažiotāžu, kuru normāli, varēja parādīt Latvijas Televīzijā tolaik.
    Protams, vienmēr būs cilvēki, kuri baidīsies. Bet propagandas redakcija toreiz varēja būt drosmīgāka un sabiedrības izsalkumam pretimnākošāka. Tajā pašā laikā, bija situācijas, kuras izplānoja paši televīzijas vadības ļaudis. Un tas mūs patiesi tracināja, jo, lai arī sapratām motivāciju attiecīgiem rājieniem no toreizējā TV ģenerāldirektora Lejas, par to, ka neskatoties uz filmēšanas aizliegumiem pie Brīvības pieminekļa 1988.gada 25.marta deportāciju sakarā, Labvakar komanda ieradās un savu darbu veica. Acīmredzami, kādam vajadzēja labvakariešus iztaisīt par mocekļiem. Pie kam vēlāk neformālajā/ smejies/ izdevumā AUSEKLIS tika nopublicētas pavēles par rājieniem vairākiem TV ļaudīm. Arī tā var veidot mocekļa tēlu, kuru patstāvīgi vajā čekas neredzamās rokas. Tas VDK cilvēkus patiesi saniknoja, bet taisnoties būtu stulbi.
    Par neskaidriem jautājumiem Edvīns personīgi zvanīja savam šefam Robertam uz mājām, darbu, vai pat docenta Ābeltiņa dzīvokli, kur viņš apguva angļu valodu. Tas gan nenotika bieži, jo parasti Inkēna kungs zināja ko var rādīt, ko ne.
    Interesanti, ka dažreiz domas dalījās. Tā piemēram, kad 1988.gada septembrī LNNK liela grupa entuazistu talkas veidā divas dienas /sestdien un svētdien/ atbrīvoja Jāņa Čakstes kapa ansambli no soliņiem, apauguma, liepām, VDK saprotams interesēja, kas ir šie cilvēki, ko viņi runā, ko domā, jo vēl partijas kongress nebija, kustība tikai auga. Viens no nelikumīgajiem koku zāģētājiem bija Raits Valters, kurš acīmredzot savas pārliecības pēc, ar kaseti no notikuma vietas devās uz televīziju, lai parādītu talku kapos. Labvakar gan paņēmis kaseti, bet, nav rādījis. Tādas kļūdas atkārtojās arī vēlāk. Mūsu cilvēkus interesēja ari rezonanse sabiedrībā. Bija svarīgi kontrolējot brīvdomības garu, atļaut cilvēkiem pašiem domāt un darīt. Ari Čakstes koku izciršanas gadījumā neviens necieta. Tieši otrādi. Cilvēki kļuva pārliecinātāki, ka Atmoda ir neatgriezeniska. Arī kapos norīkotajam milicim zaļajā koka būdiņā bija vieglāk pārraudzīt Čakstes ģimenes kapu ansambli.
    Te jāsaprot ir viena lieta. Kopumā VDK nevēlējās līdzīgu situācijas attīstību, kā Kalnu Karabahā, Piedņestrā vai Gruzijā.
    Bijušais VDK l.daļas operatīvais darbinieks ROZE. 1998.g.oktobrī.

  7. vajadzeetu smoljenkovu kopaa ar visaam instances tiesneseem un pieseedeetaajaam aizsuutiit uz svingeru klubu vai ielikt pirtii-lai noperas .izsvingojas,pabuchojas-iedod viens otram pieci un nodziedot ,,nevis slinkojot un puustot,,doties draudziigi pie briiviibas piemineklja,kailiem,kaa jau tagad pienjemts-
    iedot buchinjas viens otram,nofochiities,,na pamjatj,,un pa maajaam…

  8. Vienpusēji traktēts, kāpēc neraksta par tiem gadījumiem, kad latvieši krievus apsaukā par okupantiem un visādos citos vārdos ???

    • Māri, vārds okupants objektīvi norāda uz dalību okupācijā un nesatur kritiku. Tie, kuri pārcēlās uz Latviju pēc padomijas iebrukuma, lai šeit ar savu darbību celtu padomju Latviju, vadītu un darbotos tās struktūrās, kalpotu okupācijas armijā vai valdošajā noziedzīgajā partijā, tie terminoloģiski pareizi bija bija padomju okupanti un aneksijas īstenotāji. Pa vidu padomijas varai bija tāda pat, tikai humānāka, Lielvācijas vara – vācieši nav sūdzējušies, ka tālaika viņu tautiešus, kas bija ienākuši Latvijā, kāds saucis par vācu okupantiem – jo tieši to tālaika vācieši darīja.

    • Ja bija okupācija, kolonizācija, rusifikācija, tad loģiski bija arī okupanti – iekarotāji, kolonizatori – kolonisti un rusifikatori… Un ja deokupācija, dekolonizācija, derusifikācija nav notikusi, tad loģiski, ka tā visa postošās sekas arī turpinās. Kas tev tur ir nesaprotams?

    • Reāls notikumu atstāsts, man tas likās interesanti.

  9. Par naida kurināšanu -visbargāko sodu un nav ko auklēties ! Tā tik trūka,lai te vēl otru Ukrainu uzrīkotu !

  10. kapec netiesa tos kuri aprej krievus un ganas visadam metodem vai ta neskaitas naida kurinasana jums tikai labi kad jus goda cel nozelojamie latviesi

  11. vai tā ir apzināta" tiesnešu idiotisma izpausme Atbildēt

    un vēl , – par “neapzinīgo” tiesnešu idiotismu. … no šiem gadījumiem var redzēt, ka negodīgums, neizglītotība, stulbums ir norma Latvijā tiesnešu vidē … tiesnešu nespēja pieprasīt nodarījuma tulkojumus (daudzus!) no abām pusēm un tos gudri izanalizēt, ir liecība par neizglītotību. Latvijas tiesnešu neprasme (idiotisms), nesprotot filosofijas, socioloģijas, psiholoģijas kopaskarības ir izcila! Neizglītotība!

  12. vai tā ir apzināta" tiesnešu idiotisma izpausme Atbildēt

    Ak tad juristi atraduši nevainīgu apzīmējumu “nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana”. Tas ir idiotisms! Kā – fiziskas izrēķināšanās draudus tīmeklī – var nosaukt par naida kurināšanu? … viss sākas ar skatupunktu. Šis tiesnešu idiotisms atļauj krievu okupācijas ideoloģijai soļot uz priekšu… Kāda “neapzinīga” tiesnešu rīcība … tiesneši, jūs esat krievu krāsās nokrāsoti vilki, apsegušies ar latviešu sarkanbaltsarkanām jērādiņām. pretīgi!

  13. Esu latvietis bet neiešu melot …arī man pēdējā laikā biežāk rodas vēlēšanās izsteikt sakāpinātas emocijas vārdos kas latviešu valodă nav atrodamas …varētu izsteikties angliski bet tie kam šie vārdi adreseti .angliski vāji saprot…tad nu tiek lietota vecā labā krievu valoda

  14. Ja neatšķiras inženiera, krieva, ar augstāko izglītību komentārs no naida piesātinātas neveiksmnieces, krievietes, komentāra, tad nav izprotams integrētāju viedoklis, ka šos var civilizēt.

  15. /sodu mīkstināja (arī sakarā ar ilgo tiesvedību)/ Savādi mums tie likumi.
    Kā var teikt, ka cilvēks nemaz tā nav gribējis rakstīt, kā ir uzrakstījis, jo tā nedomā ?
    Tas saucas “galva nezina, ko rokas dara”, un tā jau ir diagnoze.

    • Jocīgs esi? Tas viss ir farss. Skaidrs, ka viņš to domāja, domā un arī turpmāk domās… tas, ka viņš pasaka, ka kļūdījies un nejauši uzrakstījis un nejauši nosūtījis, tādas pasakas tikai muļķi var apēst… Pareizi darīja, ka atstāja sodu spēkā. Es prokurores vietā būtu pieprasījis reālu brīvības atņemšanu kaut var par to, ka apsūdzētais un viņa advokāts tiesu, tiesnesi un pārējos uzskata par stulbeņiem; ir bezatbildīgi, jo esot pieķerti noziegumā (apstiprināts fakts) cenšas “izlavierēt” un atbrīvoties no atbildības.

  16. Pažēlosim viņus – tā audzināti.
    Latviešu tautas dziesma:
    Laba mana māmuliņa,
    Labi mani audzināja –
    Ne sunīša kājām spert,
    Ne guntiņas pagalītes.
    Dzejnieks Edvards Virza:
    Lai zemei sēpes nav,
    Kad manas kājas to min.
    Sovokiiem to nesaprast.

  17. Dīvaina tauta. Neieredz visus, kas nav krievi, taču paši Krievijā negrib dzīvot.

  18. Bez vainas vainīgais Atbildēt

    Protams ka gribēja šo komentāru nosūtīt tieši tādu un ar tieši tādu pašu domu un kontekstu. Ticu ka viņš varbūt tā arī nedomāja un protams pēc tam vēlējās kaut nebūtu sūtījis (tagad jau točna), bet tas nepataisa to visu mazāk aizskarošu. Nu ko, septiņreiz nomērī pirms griezt…

  19. Nu ja magadās uzrakstīt komentāru ko nevēlos publicēt. Man sanāk visu lapu aiztaisīt ar to krustiņu lapas augšējā stūrī.

Draugiem Facebook Twitter Google+