“Man ir daudz sāpju – gan personiskas, gan profesionālas dabas, kā arī par mūsu valsts ekonomisko situāciju. Sāp tas, ka nespēju meitai apmaksāt augstāko izglītību, jo tolaik mana pensija bija 12 lati mēnesī. Ļoti liela sāpe ir par to, ka Latvijā šobrīd nav nodrošināta dizaina pāraugšana produktā, ir radies pārrāvums attīstībā.

Lasītākie

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 27

Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcību saistībā ar Ukrainu 5

TV24

“Jāklausās, ka esam šmaukušies.” Par netaisnību un piemaksām tiem pensionāriem, kuri strādājuši padomju laikā 189

Lasīt citas ziņas

Un par to, ka neesmu izmantots kā dizainers jau 22 gadus,” min Ilmārs Krūss, viens no pirmajiem profesionāli sagatavotajiem industriālajiem dizaineriem, kas joprojām tur rūpi par savu arodu. Jaunībā daudz un mērķtiecīgi strādājis, veicinājis tehnoloģiju attīstību un guvis spožus panākumus, tagad, 80 gadu vecumā, viņš spiests secināt: “Pensionāri Latvijā dzīvo nožēlojamu dzīvi. Vienīgais, kas spēj dot prieku ikdienā, ir cilvēciskas attiecības un ģimene.”

Ilmārs, kas ir bijis ražošanas apvienības “VEF” vadošais konstruktors, joprojām nesaprot, kāpēc tas bija jālikvidē. “”VEF” bija Baltijas valstu jaunākās tehnoloģijas, inovāciju, ekonomikas flagmanis! Tagad tur ir piecas bankas, lielveikals “Domina” un izpriecu klubs “Godvil” – tieši radiomontāžas ceha korpusā ar augsto torni un kādreiz tik cēli lepno un tumsā izgaismoto uzrakstu “VEF”. Nesaprotu, kāpēc mēs valstī necenšamies attīstīt ražošanu, bet tikai patērējam un grim­stam nabadzībā? Kāpēc ulmaņlaikos, vērtējot ekonomisko attīstību, mēs bijām Eiropas valstu pirmajā trijniekā, bet tagad esam priekšpēdējie?” viņš jautā un pats atbild: “Manuprāt, valstij trūkst stingras, tautsaimniecības attīstībā ieinteresētas vadības.”

Ceļš uz panākumiem

Viedoklis

Linda Tunte: “Es dzeru, lamājos, gāžu politiķus un eju prom no darba”

Krimināls

VID darbinieki apturējuši noziedzīgu grupējumu, kas darbojās taksometru pakalpojumu jomā

Valsts parāds arvien palielinās, strauji pieaug arī procentu maksājumu apmērs: “Latvija nevar atļauties paaugstināt valsts parādu virs 50% no IKP”

Pēc desmit gadu darba VEF un studijām Ilmārs sāka strādāt Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā, kurā piedalījās skaitļošanas tehnikas attīstībā, kā arī Salaspils kodolreaktora montāžas darbos. Nodibinot Elektronikas un skaitļošanas tehnikas in­stitūtu, viņu izraudzīja par galveno konstruktoru un dizaina sektora vadītāju, un tikai tad ambiciozajam, čaklajam kon­struktoram pa īstam pavērās ceļš uz panākumiem. 1979. gadā Ilmārs projektēja elektroniskās ierīces sporta vingrotāju tiesāšanai, tās veiksmīgi izmantoja Maskavas olimpiādē 1980. gadā. Ilmārs atceras:

“Pa dienu strādāju Zinātņu akadēmijā, pa naktīm – nodarbojos ar projektēšanu “VEF”. Kad no rīta aiznesu skices un rasējumus uz Tehniskās pētniecības nodaļas eksperimentālo cehu, pēc pāris dienām produkta mehānika jau bija gatava. Mēs izveidojām pirmos personālos datorus visā PSRS.

Guvām labas atsauksmes no Starptautiskās olimpiskās komitejas. Strādāju ar pārslodzi – reiz pēc kārtējās darba nakts palika slikti, darbā zaudēju samaņu un atjēdzos slimnīcā. Ar ātrajiem biju aizrauts uz Gaiļezeru, galīgi pārstrādājies.”

Vai mazdēls 
ies vectēva pēdās?

Jautāts, ko ģimene par to teica, viņš atbild: “Man ir laba sieva, Sarmīte mani saprata un atbalstīja. Meita Ance mums radās vēlāk. Viņa labi zīmēja, iestājās daiļamatniecības pamatskolā. Tagad ir personāldaļas vadītāja “Tele 2″. Diemžēl meitai nespēju apmaksāt augstāko izglītību, jo tolaik mana pensija bija 12 lati mēnesī.”

Kāpēc tik maz? Padomju laikā, pēc kārtējā valdības apbalvojuma saņemšanas Ilmāram solīja personālo pensiju. Kad pienāca Latvijas neatkarība, kuru pats, būdams Tautas frontē, izcīnīja, pensija bija 12 lati. Tolaik pensionāri strādāt nedrīkstēja, tomēr Ilmārs pa naktīm mazgājis grīdas kādā noliktavā un veikalā.

Tagad Ilmāra pensija ir 200, sievas Sarmītes – 150 latu. “Tātad katrs varam tērēt 175 latus – zem iztikas minimuma. Tas nav normāli!” viņš saka. “Uz teātri tiekam, ja kāds mums uzdāvina biļetes, bet grāmatas jau sen vairs nevaram nopirkt.”

Mazdēls Marks Kovals šogad sāka iet 1. klasē. “Uztraucos, ka viņš par maz lasa, bet meita teic, ka lasot labāk par pārējiem, arī sākumrēķini veicas. Un patīk strādāt ar tehniku. Līdzko virtuvē iedūcas kombains, viņš uzreiz ir klāt. Varbūt būs manī atsities? Žēl, ka ar mazdēlu satiekos tikai brīvdienās. Gribētu viņam tik daudz ko stāstīt!”

Pārrāvums attīstībā

Visstiprāk Ilmāram sāp tas, ka Latvijā šobrīd nav nodrošināta dizaina pāraugšana produktā, ir radies pārrāvums attīstībā. Tādēļ pirms diviem gadiem uzrakstījis Dizaina manifestu. Dizaina aicinājums ir kalpot sabiedrībai, radīt priekšmetisko kultūru, bet biznesa aicinājums – gūt peļņu. Iznākumu var gūt, tos abus apvienojot. Krūss atceras, ka padomju laikā aptuveni divarpus gadu starp produkta ideju, pirmo prototipu un realizāciju bija produkta attīstības stadija, kurā darbojās dizaina, izmantojamo zinātņu, ražošanas, komercijas speciālisti. Zinātņu akadēmijā bija 15 radošo pētījumu institūti! “Tagad tur gandrīz vairs nav šo lietišķo pētījumu un produkta attīstības. Sākoties neatkarīgās Latvijas laikam, tika uzskatīts, ka uzņēmēji pārņems šo jomu, diemžēl privātais sektors nevēlas produkta attīstībā ieguldīt 2,5 gadus darba un finanses. Bet, ja nav iespējas attīstīt inovatīvus produktus, nav produkcijas, neattīstās ekonomika un valsts ir trūcīga,” uzskata I. Krūss, piebilstot, ka viņa rīcības plāns, kā valstī attīstīt ekonomiku, izmantojot inovatīvo dizainprojektēšanas metodi, tā arī nav atradis dzirdīgas ausis.