Mobilā versija
+0.5°C
Kristaps, Krists, Klinta, Kristers, Kristofers
Pirmdiena, 18. decembris, 2017
29. septembris, 2017
Drukāt

Ar latviešu vīrieti manipulē (13)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Režisora AIKA KARAPETJANA jaunā, nervus kutinošā filma “Pirmdzimtais” ieved skatītāju kādas it kā ikdienišķas laulības piņķerīgajos labirintos. Jau dažā ārzemju kinofestivālā nodēvēta par spožu, psiholoģiska trillera žanrā veidotā filma no šodienas skatāma arī kinoteātros visā Latvijā.

Pēc naksnīgas aplaupīšanas uz ielas pusmūža arhitekts, gribēdams sievai pierādīt, ka spēj rīkoties vīrišķīgi, dodas nokārtot rēķinus ar varmāku, un viņu dzīve sagriežas kājām gaisā. Piekrīti, ka Kaspara Znotiņa varonis iemieso vienu no izplatītiem “vidējā latviešu vīrieša” stereotipiem – savā ziņā padomju laiku “produkts”, neizlēmīgs tipāžs, kura izvēles manipulē Maijas Doveikas “stiprā” sieviete?

A. Karapetjans: Jā, sievietes patiešām uztver viņu kā īstu latviešu vīrieti – tāds “mīkstiņš”, īsti nevar ne to, ne šo. Bet es tieši mēģinu cīnīties pret šo uztveri. Kāpēc tāda rodas? Tāpēc, ka jūs, sievietes, mūs tā uztverat, un, ja neatbilstam jūsu priekšstatiem, tad liekat vīriešiem justies vainīgiem. Arī es dzīvoju kopā ar latviešu sievieti, un arī man parādās šī nesaprotamā sajūta. Domāju, tas ir veids, kā jūs, sievietes, manipulējat ar saviem vīriešiem. Jūs pašas viņus padarāt par pasīvām būtnēm, kuras mēģina aizbēgt no tā visa. Mūsu sievietēm jābūt paškritiskām – šī ir abpusēja problēma. Bet filma nav par latviešu vīrieti vai postpadomju problēmām. Kāds pat salīdzināja Kaspara Znotiņa varoni ar Dastina Hofmana spēlēto vīrieti 70. gadu Sema Pekinpā filmā “Salmu suņi”. Tajā konteksts ir cits – laiks, kad sieviete sāk gūt arvien vairāk tiesību – un tas ir labi –, bet reizē vīrieši kļūst ļoti pasīvi un sāk baidīties.

Pat nepazīstot Kasparu Znotiņu, “Pirmdzimtā” scenāriju rakstīji tieši viņam. Bija jābūt ļoti stiprai pārliecībai, ņemot vērā to, ka viņš tomēr ir teātra, ne kino aktieris.

Mani pat mēģināja atrunāt, sakot, ka Znotiņš ir brīnišķīgs teātra aktieris, lielisks tipāžs, bet kino nevajadzētu riskēt. Tomēr mana pārliecība apliecinājās – Kaspars Znotiņš ir brīnišķīgs kino aktieris un noteikti viena no filmas lielākajām veiksmēm, jo viņam ir ļoti spēcīga iekšēja enerģija. Galvenā kino aktiera īpašība – lai uz viņu būtu interesanti skatīties arī tad, kad viņš kameras priekšā nedara neko. Turklāt viņam ir izcila spēja būt komiskam. Kaspars ir ļoti paškritisks aktieris, viņš ļoti labi saprot teātra aktiera problēmas. Tas ir mīts, ka latviešu aktieri nemāk spēlēt kino – drīzāk režisori nemāk strādāt ar aktieriem. Režisoriem ir jāprot aktierus kontrolēt un saprotami pateikt to, kas nav jādara. Mūsu aktieriem – Gunai Zariņai, Arturam Skrastiņam, Andrim Keišam – ir labi aktieru darbi ārzemju filmās.

Aktrisi Maiju Doveiku galvenajai lomai tev ieteicis režisors Kirils Serebreņņikovs, savā ziņā režisors no “ārpuses”…

Pirmoreiz ar Kirilu satikāmies, kad viņš man rādīja filmas “Krāpšana” montāžu, bet es viņam – “Cilvēki tur” gandrīz gatavo versiju. Sēdējām šeit, studijā, iedzērām, apspriedām režijas jautājumus. Latvijā ļoti reti iznāk runāt par darbu tapšanas posmā. Bieži radošā procesā sarunājies tikai pats ar sevi. Pēdējoreiz ar Kirilu runāju, kad “Pirmdzimtais” bija sagatavošanas stadijā, neiznāca viņam to parādīt. Jā, Maiju ieteica tieši viņš. Maijai ir daudz ļoti ekspresīvu lomu, un man bija pārsteigums, ka viņa tāda vitāla, emocionāla ir arī dzīvē. Gribēju, lai lomā viņa ir viņa pati. Tāpat arī Kaspars ir introverts kā dzīvē, tā filmā.

Aktieri piekrita visām tavām idejām, arī tām, ko var saukt par pikantām?

Jā, scenārijs bija izlasīts, visu iepriekš izrunājām. Ja tu domā seksa ainu trijatā, tad ar to nebija vispār nekādu problēmu. Uztraukums bija liels, jo seksa ainas gandrīz nekad nesanāk labas. Manās iepriekšējās filmās aktieri bija vai nu bez pieredzes, vai ļoti jauni, bet šoreiz tie bija cilvēki ar dzīves un profesijas pieredzi, un bija patiešām liela bauda strādāt ar viņiem.

Karjeru spēles filmu laukā sāki ar sociālu drāmu par mikrorajona subkultūru, sekoja šausmu filma, tagad – psiholoģisks trilleris. Vai strādāt vienā žanrā nebūtu vienkāršāk?

Žanrs ir tikai iepakojums – piemēram, “Cilvēkus tur” varēja nofilmēt arī kā “šausmeni”. Es zinu, kāda tipa filmas gribu taisīt, un mēģinu atrast oriģinālu veidu, kā to izdarīt. “Cilvēki tur” tomēr vēl bija vienkārši stāsts, un pēc tās es sapratu, ka jāmeklē savs rokraksts, stils. “M.O.Ž.” bija pirmais solis šajā virzienā, “Pirmdzimtais” ir turpinājums manā ceļā, kurā vēlos saprast, kas par režisoru esmu.

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. ta’ nu, visa ‘māksla’ mums par pabirām, jo citus līmeņus veidotāji vienkārši NEZIN

  2. Vispār jau visai liela bezatbildība režisora attieksmē lasāma: “Es zinu, kāda tipa filmas gribu taisīt, un mēģinu atrast oriģinālu veidu, kā to izdarīt. “Cilvēki tur” tomēr vēl bija vienkārši stāsts, un pēc tās es sapratu, ka jāmeklē savs rokraksts, stils. “M.O.Ž.” bija pirmais solis šajā virzienā, “Pirmdzimtais” ir turpinājums manā ceļā, kurā vēlos saprast, kas par režisoru esmu.” Nu ko, tā tie simttūkstoši vai miljons aiziet – režisors ar katru nākamo filmu grib saprast, kas par režisoru viņš ir. Vai šāds arī bija filmas nepieciešamības pamatojums projektā, kas iesniegts VKKF un citos Kino piešķīrumos?

  3. Es domāju, ka – līdzīgi kā Mocartiem, Bēthoveniem un visām citām radošajām personām – ir radīti gan izcili mākslas darbi, gan arī tādi, kas saucami par mazāk izciliem vai par pārejas posma darbiem, vai mazāk veiksmīgiem atradumiem, – un tāda ir šī Aika filma, kas neapšaubāmi ir mazāk veiksmīgs darbs, salīdzinot ar viņa abām izcili un oriģināli iestudētajām operām Rīgas LNOB vai filmu M.O.Ž. Smieklīga ir dažu entuziastu-pielūdzēju skrupulozā vēlme atrast filmā vēl kādas pērles, kuru tur diemžēl nav.

  4. ja kādu var padarīt pasīvu…tukša ļerināšana, gudrs savu vietu atradīs, ko darīt, ja muļķis, likt vāzē?

  5. Izskataas pēc latvieša

  6. Protams, protams…Tam tautam jau sievietes ir kaju pamesls un dzemdesanas masinas…Un nu nabadzins atcohnijies valsti, kur ari sievete drikst pacelt balsi.

  7. Režisors apzināti taisa festivāliem skandalozas filmas, iegūstot atbilstošu slavu, nu ir ieguvis tiesības iestudēt operas. Tagad tāda mode, jo trakāk, jo labāk, jo lielākus deģenerātus parāda, jo lielāka māksla. Neizaugu “Maskačkā”, tāpēc tādi centieni ir vienaldzīgi. Arī mūsdienīgos apģērbos iestudētās, piemēram, Verdi, Pučini operas ir vienaldzīgas, klausos mūziku, dziedātājus.

    • Tieši Karapetjans ne mazākajā mērā neslimo ar mūsdienu apģērbos un anturāžā iestudētām operām. Viņam gan “Seviļas bārddzinis”, gan “Fausts” ir sanākušas tik interesantas tieši tāpēc, ka viņš tieši saglabā oriģinālajā libretā atveidotā laikmeta iezīmes. Viņš kaut kur izteicās, ka operas iestudēšānu viņš uztver kā mūzikas klipa filmēšanu – mūzikas klipā pamatā ir dziesma, kuru klips ilustrē. Tāpat viņš arī darot operā. Un tas nudien ir novatoriski mūslaikos, ja operā ļauj mūzikai palikt pirmajā vietā un ar režiju to tikai apkalpo. Pieļauju, ka tieši ar to viņam izdevās piesaistīt sev uzmanību – viņa režijas ir ļoti enerģiskas un jauneklīgas, bet bez jau līdz nelabumam apnikušajiem “režoperas” štampiem. Un vēl ir interesi viņš varētu būt piesaistījs ar to, ka, tā kā operu mūzika viņa ausīm ir pārāk majestātiska, lai to izpildītu varoņi trenniņbiksēs un maikās, tad operu varoņi viņa režijās trenniņbiksēs nestaigā.
      P.S. Par filmā neko nevaru teikt, kamēr neviena nav redzēta. Bet operu ziņā viņš, manuprāt, ir labāks Hermani, Žagaru, Slucku utt., kopā ņemtiem. Bet tas ir tikai mans viedoklis.

    • Karapetjanam nav nevienas operas, kurā kāds skaigātu par skatuvi mūsdienu apģērbos vai kas būtu iestudēta mūsdienu anturāžā. Viņš ir interesants tieši ar to, ka ļauj operai saglabāt oriģinālajam libretam pietuvinātās dekorācijas. Trenniņbikses, maikas u.c. režoperas štampi jāmeklē citur, ne pie Karapetjana. Pieņemu, ka tieši ar to viņš kļuvis interesants arī ārzemēs – viņa operu režijas ir jauneklīgas un enerģiskas, bet tajās ir ļoti daudz klasiskās, vecmodīgās operas splīna. Viņš to prot apvienot un tādu režisoru nudien nav daudz.
      P.S. Par filmām gan nezināšu spriest, kamēr neviena nav redzēta. Operu ziņā uzskatu viņu par labāko LV operu režisoru kopš neatkarības laikiem.

  8. Protams, protams (ka manipulē). Bet vīrieši ar Latvijas sievietēm – desmitkārtīgi vairāk. Par ko gan citu, ja ne par to (un, protams, par gļēvulību un bezatbildību), liecina uzturlīdzekļu bērniem nemaksāšanas faktors un nemaksātāju tūkstoši? Un par ko gan citu liecina dzīvnieciskā partneru maiņa, nerēķinoties ar iepriekš pasaulē palaistajiem bērniem? Būtu tie “vīrieši“ vīrieši, sievietēm prātā nenāktu , ko neteiksi! , manipulēt.

    • Tevis uzskaitītais ir tikai daļa no patiesības. No otras puses skatoties – mūsu sievietēm ir populāri ļauties apsēkloties no visādiem deģenerātiem un nākt pie prāta tikai ap gadiem 35-40. Par to partneru maiņu, tā tak nav tikai vīriešu iniciatīva, sievietes tai spēlē spēlē tādām pat likmēm. Starpība tik tā ka viņām sekas smagākas.

  9. Tas jau ir musļiks.

Draugiem Facebook Twitter Google+