Ar Latvijas karogu virs moskītu tīkla Āfrikā. Saruna ar majoru Salvi Dzilnu 1
Konteineru pilsētiņā Latvijas ieliņu var atrast pēc augsti pacelta karoga. Pie durvīm piesprausti mazāki. Katra karavīra gultā vēl ir moskītu telts ar tīklu. Ieejot Latvijas kontingenta komandiera mājoklī, virs viņa guļvietas kā baldehīns pārvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Tur, Āfrikā, šodienas lāčplēši cīnās ar moskītiem un ar nemiernieku bandām. Saruna ar majoru Salvi Dzilnu par to, kāpēc viņa vienība šodien nav Daugavas malā, kur drošību garantē citu NATO valstu spēki, bet Bangi, Centrālāfrikas Republikas galvaspilsētā.
– Armijā nonācāt…
– 1992. gadā, kad vēl bija obligātais dienests. Pēc tā iestājos zemessardzes izlūkvadā un paralēli mācījos Aizsardzības akadēmijā. Tagad Latvijā dienu Apvienotajā štābā plānošanas departamentā.
– Vai personīgais ceļš uz armiju nepierāda, ka Latvijā vajadzēja saglabāt obligāto karadienestu?
– Obligātajam dienestam ir gan plusi, gan mīnusi. Tā jēga ir iemācīt jebkuram Latvijas pilsonim izpratni par armiju, tās organizāciju un dot aizsardzības pamatiemaņas. Profesionālajā dienestā karavīriem ir vairāk iemaņu un armija ir kvalitatīvāka, nevis kvantitatīva. Domāju, ka mūsdienās pamatiemaņas var iemācīt jaunsardzē. No jaunsardzes vietu armijā atrod ļoti daudzi – mūsu vienībā arī kādi desmit puiši nāk no jaunsardzes.
Uzskatu, ka mūsdienās jaunsardze ir augstā līmenī, jo tajā apgūst ne tikai militārās lietas, pamatzināšanas par ieročiem un taktiku, lai ikviens pilsonis X momentā būtu gatavs aizstāvēt savu valsti, bet iemāca arī darbu komandā, saliedētību kolektīvā un patriotismu pret valsti. Ar vēsturi, ar kopīgām sporta spēlēm. Viens mērķis, viena komanda.
– Hm, arī Bangi nevalstiskās organizācijas, iedzīvotāju pārstāvji līdzšinējos pretiniekus cenšas samierināt un saliedēt futbola mačā.
– Jā, te bija futbola spēle arī ar mūsu EUFOR komandu, tajā spēlēja Mārcis Rūtiņš no Latvijas komandas. Arī te, EUFOR multinacionālajā kolektīvā, rodas tā māksla sadzīvot. Te nevar aizvilkt aizkarus un pateikt: es tagad par sevi vien atbildu. Vienam ir viena tehnika, otram – citāda. Vienam viena taktika, citam – sava. Te jāmāk rast kompromisus un sadzīvot.
