Mobilā versija
+1.6°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
7. janvāris, 2017
Drukāt

“Es sapņoju par to, lai mums būtu nākamā atmoda.” Intervija ar arhibīskapu Z. Stankeviču (17)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Mūsu kultūrā māksliniekiem izaicinājums ir pārstāt izdabāt, spēlēt tikai uz cilvēku zemākajiem instinktiem. Esmu par tādu mākslu, kurā galvenā ir gara dimensija,” teic Romas katoļu baznīcas Rīgas diecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Viņš diezgan bieži apmeklē izstādes, izrādes, koncertus, konferences. Tā kā pērn sastapu arhibīskapu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Jaņa Rozentāla izstādē, sarunu par viņa iespaidiem Latvijas kultūras norisēs sākām ar gada virsotnēm kultūrā, kuru vidū bija Rozentāla jubilejas izstāde.

Zbigņevs Stankevičs: Janis Rozentāls ir ļoti latvisks un arī ļoti daudzpusīgs mākslinieks. Izstādē bija redzamas gan ainaviskas pērles – Itālijas Kapri ainavas –, gan izcili sieviešu un vīriešu portreti. Rozentāls, portretējot sievietes, pratis dziļi ielūkoties viņu dvēselē. Muzejā bagātīgi bija pārstāvēta arī mitoloģiskā līnija, piemēram, glezna “Melna čūska miltus mala”.

Interesants ir Rozentāla izteikums par baznīcas mākslu. Raksturojot situāciju sava laikmeta dievnamos, viņš bijis ļoti kritisks: “Aiz smieklīgām bailēm piedāvāt cilvēkiem kaut ko nepierastu, bet labāku, pamazām pieradināt viņus pie tā, izkopjot viņu gaumi, arvien tiek mēģināts iztapt viņu bērnišķīgajām prasībām, nevis apmācīt un audzināt viņus. Tālab arī gleznas ir kļuvušas tik nenozīmīgas un neinteresantas, ka tām vairs nav galīgi nekādas nozīmes dievkalpojuma noskaņas bagātināšanā, un neviens tās neņem vērā. Tāpēc tās ir pavisam liekas, ja ne pat kaitīgas, jo cilvēka gaumi nevis pacilā, bet velk lejup, sabojā.” Teiktais lielā mērā ir aktuāls arī šodien attiecībā uz mākslu, kas ir mūsu dievnamos, un arī uz mūsu mākslu un kultūru vispār. Saskatu šādu problēmu glezniecībā, teātra mākslā un, protams, izklaides žanrā. Esmu saskāries teātrī, operā, arī izstādēs ar to, ka notiek izdabāšana skatītājam un tiek mēģināts spēlēt uz viņa jutekļiem, instinktiem, bet netiek strādāts pie tā, lai ar mākslu cilvēku paceltu augšup, modinātu viņa garu.

Minēsit konkrētus piemērus?

Noskatoties lugas “Astoņas mīlošas sievietes” pirmizrādi Dailes teātrī, biju ļoti vīlies. Aktieru spēle bija laba, bet nesaskatīju jēgu kopējā iestudējuma koncepcijā. Tā noskaņa, manā ieskatā, ir stipri pārsālīta, jo skatītājs ierauga tikai negatīvo, viņam rodas iespaids, ka tad jau visas sievietes ir tādas kā izrādē atainotās.

Redzēju, kā savulaik daudzi cilvēki gāja prom no izrādes par latviešiem ārzemēs “Izraidītie”. Arī es biju sašutis – iepriekš tik daudz lamu vārdu nevienā teātra izrādē nebiju dzirdējis un arī tik piesmēķētā zālē man reti iznācis būt. Saprotu, ka notiek cilvēku degradācija un tas jāparāda arī mākslā, ka aizbraukšana prom ir milzīgs risks un ka cilvēki tur var vilties un degradēties. Bet, kad ir pārsālīts, ir tikai parādīts tas melnais, negatīvais, tad māksla nevis ceļ uz augšu, bet sāk gremdēt. Cilvēki tajā brīdī reaģē, viņos rodas emocijas, taču pēc izrādes ir citas sajūtas, ko var salīdzināt ar alkohola vai narkotiku lietošanu – vispirms bauda, pēc tam paģiras. Protams, par gaumi nestrīdas, bet mani tāda veida izrādes neiedvesmo.

Atbilde uz Voldis komentāru

Atcelt atbildi

Komentāri (17)

  1. Ļoti pareizi, a.god. V.Em.,arhibīskaps Z. Stankeviča k-gs, izsaka savu vērtējumu par tendencēm teātra mākslā mūsdienās, proti,liekot uzsvaru uz cilvēka jūtām, jutekļiem. , kas tiešām nedod pienesumu cilvēka garīgai izaugsmei. Paldies.

  2. Stankevičs vispār šķiet liels sapņotājs. Netika par kardinālu, bet turpina sapņot. Sapņo par ekumēnisku fakultāti, par atmodu, utt. Īsts sapņu rūķis. 😁😁😁

  3. Stankevičs vispār šķiet liels sapņotājs. Netika par kardinālu, bet turpina sapņot. Sapņo par ekumēnisku fakultāti, par atmodu, utt. Īsts sapņu rūķis. 😁😁😁

  4. Visu cieņu Zbigņevam!!!

  5. Un kāda tur atmoda… Driizaak pazudiisim ar visu bazniicu, taa visu grauj, ne uzlabo, no pensjonaariem izsuuc peedeejo naudu, jaa pashi atdod, briiva gribaa bla bla bla… Velreiz fuu, nost bazniicas

  6. Baznīca ir liela mafija, fuuu, un Latvījā ir daudz tādu arī bez baznīcas

  7. Kad baznīca sāk sevi pārveidot un pielāgoties kā čūska katrai kultūrai un ir katrā pilsētā katrā nostūrī tā arī jau ir pārsālīta un nav vairs kruta bet ir fuuu

  8. Protams, nevar nepamanīt poļu izcelsmes Latgales dēla vēlmi zīmēties kā kultūras un literatūras pazinējam. Laikam, jo mazāk kaut kas raksturīgs, jo vairāk pļāpā. Bet ko tieši šis cilvēks ir veicis, lai uzlabotu savu nabadzībā grimstošo priesteru situāciju? Un varbūt, ka tā vietā lai lidinātos pa teātriem un koncertiem maksājot lielu naudu par biļetēm, būtu labāk to noziedojis nabagiem un grūtībās esošajiem. Par bīskapu nekļūst, lai estētiski dzīvotu. Bet lai KALPOTU. Pāvests sen runā par lidostu bīskapiem. Par tiem, kas uz šī amata iedzīvojas un patīkami pavada laiku. Lūk, brīnišķīgs piemērs, – Rīgas katoļu bīskaps.

  9. Kaut latgaliešiem vēl mazāk gribētos strādāt un pelnīt, ne tā? Ka tik ne manta!

  10. Atmoda PA ĪSTAM laikam ir tad, kad tauta nes upurus, lai atbrīvotos no sapuvušā galvgaļa; vienalga, vai tas laicīgs vai garīgs …

  11. Izklausās,ka karalis bieži pamet savu karaļvalsti un tur nemaz nav sastopams.

  12. Kultūra aptver visas dimensijas, arī radošo jeb garīgo (nevis otrādi, kā apgalvo krustnesis). Arī mākslas funkciju viņš saprot nepilnīgi – īstenībā mākslas darbs personībai piedāvā atbildi uz meklētajiem jautājumiem par šīs dzīves uzdevumiem, nevis audzina.
    Stankeviča kungs nerespektē Satversmes 99. pantu – baznīca ir atdalīta no valsts – ar savu līdzdalību valsts struktūrās un politiskajā dzīvē. To viņš drīkst darīt tikai kā privātpersona, nevis baznīcas galva.

  13. Jautājums- kāpēc mēs aizmigām pēc trešās Atmodas? Un tagad guļam un sapņojam, sapņojam, sapņojam…

    • PATIESĪBĀ – vissvarīgākais un arī principiāli izšķirošais tomēr ir jautājums – kāpēc mēs vēl joprojām nevaram (vai pat negribam?!) pamosties no letarģiskās lumpeniski trulās “lojālpatrEJotiskās” krākšanas, nu jau ceturtdaļu gadsimta (!?!!!) “ilgtspējīgi”?
      .
      Ir sacīts: “Nevar pamodināt cilvēku, kurš tikai izliekas, ka guļ.” 😉

      Un, arī: “Šajā Dieva pasaulē kopumā un, īpaši jau, ar mums pašiem notiek TIKAI un VIENĪGI tas, ko mēs PAŠI pieļaujam. Inerti truli noskatoties, nožēlojami gļēvi “klusējot lupatiņā”, vai pat apzināti uz to “parakstoties” un +/- “aktīvi ņemot dalību” – nav būtiskas atšķirības.”

  14. Nevar nepiekrist šim viedoklim

Draugiem Facebook Twitter Google+