Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. marts, 2015
Drukāt

Gunārs Resnais: Pieminam tos, kuriem atņēma dzimteni, brīvību un godu (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Skanot valsts himnai, vakar pie Brīvības pieminekļa sākās komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis. Ziedus pieminekļa pakājē nolika valsts augstākās amatpersonas: Valsts prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Ministru prezidente Laimdota Straujuma, eksprezidents Valdis Zatlers, ārvalstu vēstnieki, Saeimas deputāti un ministri, Rīgas mērs Nils Ušakovs, lietuviešu un igauņu biedrību pārstāvji, daudzi represijās cietušie un tie, kuri bija ieradušies, solidaritātes jūtu mudināti.

Piemiņas gājienam, kura priekšgalā tika nesti visu triju Baltijas valstu karogi, represētie pulcējās pie Okupācijas muzeja. Tur bijušais Okupācijas muzeja direktora vietnieks, tagad Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) uzrunā atgādināja, ka pēckara periodā baltiešu deportācijās Maskava realizēja vairākas intereses: gan tikt galā ar nacionālajiem partizāniem, gan kopumā salauzt nepakļāvīgos baltiešus, par kuriem Kremlis baidījās, ka aukstā kara apstākļos, ja gadījumā sāksies uzbrukums Padomju Savienībai, tie piesliesies Rietumu sabiedrotajiem. Kremlis nevarēja pieļaut to, ka Baltija nav vienāda ar pārējām padomju republikām, jo kolektivizācija visā pārējā Padomju Savienībā bija veikta jau trīsdesmitajos gados. “Bija uzdevums vienādot pārējās Baltijas republikas, izveidot tur kolhozus un līdz ar to lauzt vietējo iedzīvotāju mentalitāti, lauzt šo viensētu principu, dzīves pamatu, kāds baltiešiem bija savā valstī,” sacīja R. Jansons.

Viņš atgādināja, ka no okupētajām Baltijas valstīm 1949. gada martā tika deportēti un neciešamos ap­stākļos nonāca vairāk nekā 94 tūkstoši cilvēku. No Latvijas 25. martā tika izvesti 42 125 cilvēki, no Igaunijas – 20 713 un no Lietuvas – 31 917, turklāt no Lietuvas jau 1948. gadā bija izsūtīti vairāk nekā 39 000 cilvēku.

“Vara iznīcināja nevainīgus cilvēkus, kuri dzīvoja savā zemē, to mīlēja, tai strādāja. Ir grūti pat aptvert katru cilvēcisko traģēdiju, kas slēpjas aiz šīs baisās patiesības,” uzrunā pie Brīvības pieminekļa sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņš. Un atgādināja, ka visus padomju okupācijas gadus šie noziegumi tikuši noklusēti. Taču ir svarīgi atcerēties, nekad neaizmirst un neko tamlīdzīgu nepieļaut.

Valsts prezidents salīdzināja – simboliski, ka mūsu tautas sēru diena – 25. marts, kurā pieminam komunistiskā genocīda upurus, sakrīt ar Māras dienu, kurā, pēc tautas ticējumiem, koki jūt sāpes, tāpēc tos nedrīkst ne lauzt, ne cirst, ne aizskart. 1949. gadā mūsu Latvijas kokā šī smagā brūce tika cirsta jau otro reizi kopš 1941. gada izvešanas.

Soli pa solim mēs piešķiram konkrētus vaibstus mūsu tautas sāpju ceļiem, teica A. Bērziņš. Top dokumentālās un mākslas filmas, tiek rakstītas grāmatas, kurās baigie gadi atainojas personisku stāstu veidā. Stāsta aculiecinieki un nākamās paaudzes, kas šos stāstus dzirdējušas no vecākiem un vecvecākiem. Šāds process ir nepieciešams mūsu tautai, un arī pasaulei ir jāzina šī baisā patiesība.

“Lai šīs dienas piemiņa ir nepārprotams brīdinājums visiem tiem, kuri jo­projām cenšas okupēt brīvas un neatkarīgas valstis, radot ciešanas un liedzot cilvēkam būt cilvēkam, pārliecībā, ka paši paliks nesodīti,” uzsvēra Valsts prezidents. “Tādēļ mēs ik gadu piemiņas brīžos nākam kopā, lai neļautu aizmirst noziegumus pret cilvēci, lai tie vairs nekad neatkārtotos!”

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais aicināja pieminēt itin visus padomju varas laikā politiski represētos Latvijas pilsoņus. Un akcentēja – jo turīgāka būs Latvija, jo vairāk šeit pieaugs Rietumu orientācijas atbalstītāju skaits. Piemiņas brīžos mēs apliecinām savu saliedētību un apņemšanos gādāt, lai šis 1949. gada 25. marta murgs nekad vairs neatkārtotos. “Mēs neesam vieni, ar mums ir Rietumu valstis, mums aug brīnišķīga, izglītoties kāra jaunatne, spējīga pārvarēt pagātnes izraisītās nesaskaņas,” teica G. Resnais.

Aprunājos ar piemiņas brīža dalībniekiem. Gunārs Lablaiks stāstīja: “Manu tēva brāli kā Latvijas armijas virsnieku 1941. gadā nošāva, es pats kā izsūtītais biju Noriļskā.”

Rūta Bļodniece bija atnākusi nolikt ziedus, pieminot, ka toreiz no Madonas rajona Vestienas tika izsūtīta visa ģimene: “Tēvs nokļuva Vorkutā, bet mūs aizveda uz Tālo Austrumu Amūras apgabalu – mammu, vecomammu, mani, kam bija gandrīz pieci gadi, un divus brālīšus dvīnīšus – viņiem tikko bija palicis gadiņš. Mamma bija mājturības skolotāja, viņu aizveda tieši no stundām. Mūs deportēja kā nacionālistu ģimeni, jo tēvs bija leģionā.”

Pārsla Bišofa (dzimusi Pētersone) atminas: “Mamma un mēs, trīs mazas meitenes, tikām izvestas 1949. gadā. Man bija pieci gadi, vecākajai māsai – deviņi. Tēvs metās mums pakaļ, lai būtu ar mums kopā, bet viņu atšķīra un aizsūtīja uz nometni. Mums mājās ir bildīte, kurā viņš redzams pēc tās koncentrācijas nometnes – tik nobadināts, ka svēra tikai 57 kilogramus. Mēs ar mammu atgriezāmies Latvijā 1957. gada 17. augustā, tas datums man uz mūžiem paliks atmiņā.”

Pie Brīvības pieminekļa satiku arī skolēnus. Trīs puiši – Kārlis, Rūdolfs un Mārtiņš – teica, ka ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas astotās klases audzēkņi, un skolotāja Viktorija Vārpiņa ierosinājusi, ka šodien būs neparastāka vēstures stunda.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Nekas cits kā pieminēt upuirus jau mums neatliek. Pieminēt tos,kas cīnījās,lai šo upuru nebūtu,jau mums neatļauj.

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+