Mobilā versija
Brīdinājums -7.4°C
Tenis, Dravis
Trešdiena, 17. janvāris, 2018
15. decembris, 2017
Drukāt

Atgriešanās pagātnē?

Foto - EPA/LETAFoto - EPA/LETA

Ungārijas bruņoto spēku kareivji ar Centrāleiropas aizsardzības sadarbības emblēmas uzšuvi kopīgo mācību "COOPSEC17" laikā Austrijā šā gada septembrī.

Vēlreiz jāatceras norises pērnā gadsimta vidū, kad Francijā noritēja ārkārtīgi asas diskusijas par Eiropas Aizsardzības kopienas izveidi. Sabiedrība sašķēlās, un ievērojama tās daļa baidījās no Vācijas pārapbruņošanas, jo bija labā atmiņā Otrais pasaules karš. Tāpēc radās plašs Aizsardzības kopienas pretinieku spektrs – sākot ar komunistiem un beidzot ar Šarlu de Gollu.

 

Vēsture

1954. gada 30. augustā Francijas Nacionālās asamblejas deputātu vairākuma noraidošais balsojums pielika punktu strīdiem par “Eiropas armiju”. Taču nākamajā gadā Vācija iestājās Ziemeļatlantijas līguma organizācijā. NATO tādējādi kļuva un līdz pat šim laikam paliek vienīgais Eiropas drošības garants.

Tādējādi Eiropas Savienības kā organizācijas militāri politiskās emancipācijas process uz ilgāku laiku apsīka, turklāt ASV ar aizdomām uzlūkoja jebkādu biklu mēģinājumu, kas kaut aptuveni izskatījās pēc soļa “Eiropas armijas” idejas īstenošanas virzienā. Vašingtona šajā ziņā varēja paļauties uz savu īpašo sabiedroto Apvienoto Karalisti, kura, kopš 1973. gada būdama Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalsts, spēja tamlīdzīgas iniciatīvas bloķēt.

Aukstā kara beigas un PSRS sabrukums mainīja situāciju, bet tā nebūt neliecināja par vispārēja miera iestāšanos. Eiropā riski pakāpeniski pieauga un dažādojās: kari Dienvidslāvijā, ar radikālo islāmu saistītā terorisma izplatība, pieaugošā Krievijas agresivitāte un dažādā mērogā veiktie kiberuzbrukumi. Jaunajos apstākļos ASV arvien uzstājīgāk norādīja, ka eiropieši atvēl pārāk maz līdzekļu aizsardzībai. Šie pārmetumi gan pirmām kārtām attiecās uz nepietiekamo pienesumu NATO, ko pārsvarā turpināja uzturēt amerikāņu nodokļu maksātāji, taču tika doti arī mājieni, ka Eiropas Savienības drošības un aizsardzības politika, kas pastāvēja “uz papīra”, varētu iemiesoties kaut kādās militāri praktiskās izpausmēs.

No otras puses, procesu iespaidoja, Donalda Ramsfelda vārdiem, “vecās Eiropas” un ASV domstarpības, ko 2003. gadā radīja Vašingtonas lēmums iebrukt Irākā. Svarīgākais, ka pie šādas atziņas nonāca arī Eiropas politiskās aprindas un uz to pamudināja vairāki notikumi, bet galvenokārt Krievijas agresija Ukrainā, breksits un Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā vai, pareizāk, viņa izteikumi, kādi izskanēja priekšvēlēšanu kampaņas gaitā.

 

Iestrādes

Tiesa, Eiropas Drošības un aizsardzības politikas jēdziens pastāv jau krietnu laiku, un tā saturs tika izvērsts un papildināts līdz ar 2007. gadā Lisabonā pieņemto līgumu. Tas oficializēja nosaukumu “kopējā drošības un aizsardzības politika” jeb KDAP (kas palika kā ES kopējās ārējās un drošības politikas sastāvdaļa). Arī termins “Pastāvīga strukturētā sadarbība” (“Permanent Structured Cooparation” – PeSCo) tika definēts jau 2007. gadā. Bija paredzēts, ka šī norma, kas paver iespēju noteiktam skaitam dalībvalstu izvērst pastiprinātu sadarbību, iegūs konkrētas aprises 2010. gadā, bet, kā redzams, tas notiek vien tagad.

Iepriekš aizsardzības jomā spēcīgākās Eiropas valstis, ap kurām varētu grupēties citas, labprātāk slēdza divpusējas vienošanās, kā Francija un Apvienotā Karaliste vai Vācija un Nīderlande. Savukārt vēl agrākie Eiropas mēroga projekti – 2004. gadā dibinātā Eiropas Aizsardzības aģentūra un ES Kaujas grupas – neizcēlās ar īpašu efektivitāti vai nespēja rast lietojumu birokrātisku vai politisku šķēršļu dēļ.

Tomēr 2014. gadā jau minēto ārējo apstākļu ietekmē iezīmējās sava veida pavērsiens, kas sakrita ar Žana Kloda Junkera stāšanos Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatā. Sadarbības pastiprināšana drošības un aizsardzības jomās tika pasludināta par vienu no prioritātēm, un tā atspoguļojās arī vairākos dokumentos, piemēram, Havjera Solanas vadītās darba grupas ziņojumā “Ciešāka savienība Eiropas aizsardzībā” (2015) un, protams, Eiropas Savienības jaunajā globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā (2016).

 

Perspektīvas

Visbeidzot 2017. gada 13. novembrī tika parakstīts nodomu protokols un 11. decembrī apstiprināts oficiāls lēmums par pastāvīgās strukturētās sadarbības ietvaru drošībā un aizsardzībā. Ārpus vienošanās paliek breksita sarunas ievadījusī Apvienotā Karaliste, kā arī Dānija un Malta. Eiropas Parlamenta ziņotājs par KDAP Mikaēls Gālers izteica salīdzinājumu – “pēc astoņu gadu darba pie ES aizsardzības mums ir “balti dūmi”, velkot tēlainu paralēli ar Romas pāvesta ievēlēšanu.

Ekspertu viedoklis tik jūsmīgs nav, jo gluži nav izzuduši arī jau pieminētie politiskie un birokrātiskie šķēršļi. Piemēram, ārpolitisku lēmumu pieņemšanai, kuriem varētu būt saistība ar PeSCo, vajadzīga dalībvalstu vienota pieeja, kas krīzes situācijā grūti iedomājama. (Eiropas Parlaments tāpēc ierosināja, lai attiecīgo lēmumu pieņemšana ES Padomē notiktu nevis ievērojot vienprātības principu, bet ar kvalificētu balsu vairākumu.)

Taču ir šaubas arī par PeSCo iesaistīto divdesmit piecu dalībvalstu, ja tā drīkst teikt, politiskās gribas ilgtspēju. Daži eksperti paredz, ka PeSCo iekšienē neizbēgami izveidosies sava veida “cietais kodols” vai pat atšķirīgi “kodoli” atkarībā no ieinteresētības tajos vai citos projektos, bet tādā gadījumā vienojošais pamats var sašķelties.

Analītiķis Tjerī Tardī raksta (11. decembra publikācija Robēra Šūmaņa fonda mājaslapā), ka būtiski atšķiras arī Vācijas un Francijas viedokļi gan attiecībā uz KDAP, gan pastāvīgo strukturēto sadarbību. Vāciešu uztverē tie galvenokārt ir valstu “socializācijas līdzeklis”, kas kalpo integrācijai un kopējas “aizsardzības kultūras” veidošanai. Turpretī Parīze izvirza priekšplānā mērķi panākt Eiropas “stratēģisku autonomiju”, reālu kaujas gatavību un spējas veikt sarežģītas militāras misijas. Šobrīd Berlīnes viedoklis ir guvis virsroku. Taču Parīze savas ieceres nav atmetusi, un pēc breksita Francijas militārais svars Eiropā pieaug – tā ir ES vienīgā kodolvalsts ar pastāvīgu sēdekli ANO Drošības padomē.

Protams, veco 1954. gadā norakto ambīciju līmenis ne tuvu nav sasniegts. Lai nopietni izvērtētu tālākās iespējas, vispirms jāveic pirmie priekšdarbi jeb jāīsteno 17 izraudzītie projekti (izveidot medicīnas vienību, loģistikas centru, apmācību centru…), kā arī jātur solījums palielināt aizsardzības budžetus, atvēlot vismaz piekto daļu jauna bruņojuma iegādei un vismaz pāris procentu militāriem pētījumiem un jaunu tehnoloģiju izstrādei.

Jāraugās, cik lietderīgi tiks izmantota Eiropas Aizsardzības fonda nauda. Un, kā ES aizsardzības politika saderas ar NATO pasākumiem kopīgā Austrumu flanga nostiprināšanā, kas ārkārtīgi svarīgi Baltijas valstīm. Šajā ziņā nozīmīga ir Eiropas Parlamenta ierosme radīt īpašu Aizsardzības ģenerāldirektorātu, kura pienākumos būtu arī koordinēt un vienkāršot kara tehnikas un personālsastāva pārvadājumus ES teritorijā. Citiem vārdiem, t. s. militārās Šengenas iedzīvināšana. Pilsoņu pārvietošanās brīvības un pārējo brīvību aizsardzības labad.

 

Viedokļi

Federika Mogerīni, ES Augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jomā, EK priekšsēdētāja vietniece:

“Mums allaž tiek vaicāts, kāpēc mēs tērējam aizsardzībai mazāk nekā mūsu draugi Atlantijas otrā krastā. Tomēr Eiropas patiesā problēma ir nevis tajā, cik daudz mēs izdodam, bet tajā, ka mūsu izdevumi ir sadrumstaloti. Turpmāk, ja valstis gribēs saskaņoti izmantot līdzekļus, kopīgi investējot, pētot un ražojot, tās varēs to darīt ar šā jaunā Eiropas Savienības sadarbības mehānisma palīdzību, ko atbalstīs arī Eiropas Aizsardzības fonds.”

 

Deivids Makalisters, EP ziņotājs par kopējo ārpolitiku un drošības politiku:

“65% eiropiešu atbalsta kopēju ārpolitiku, bet 75% atbalsta kopēju drošības un aizsardzības politiku. Eiropas Savienībai ir jārīkojas, lai apmierinātu pieprasījumu pēc šīs politikas.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+