Mobilā versija
+0.6°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
26. septembris, 2017
Drukāt

Atis Jākobsons. Dvēseles gaišā nakts.

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Mākslinieks mūs tur nosacītā nozīmes vakuumā, savukārt redzamie vizuālie priekšmeti ir tie, kuros varam identificēt konkrētas atpazīstamas formas, priekšmetu aprises un pat būtnes.

Latvijas Nacionālā māk­slas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā līdz 29. oktobrim apskatāma Ata Jākobsona (1985) personālizstāde “Dvēseles gaišā nakts”. Kuratore – Līna Birzaka-Priekule.

Izstādi iedvesmojusi mākslinieka nesenā pieredze, ceļojot pa Meksiku, Indiju un Nepālu, un piesātināti apdzīvotajā izstādes telpā nozīmīgāko vietu ieņem mākslinieka interese par asēmisko rakstību. Tas nozīmē, ka grafikas darbos dominējošajām šķietamajām rakstzīmēm nav izlasāmas nozīmes – rakstu virknējumi patiesībā nozīmē neko, skatītājam dodot brīvību izlasīt to, ko viņš pats redz, iztēlojas vai jūt, vai arī uztvert acīmredzamo kā ornamentālu zīmju kopumu – līnijās pierakstītu mākslinieka apziņas plūsmu. Vieglāk ejams noteikti ir otrais ceļš, jo, tiecoties visnotaļ abstraktajā un mānīgajā zīmju un simbolu jūklī saskatīt kādas kopsakarības, viegli nonākt strupceļā. Ļaušanos interpretācijas brīvībai ierobežo katra skatītāja personīgā vizuālā pieredze, kas vedina it visur tomēr saskatīt kādus atpazīstamus simbolus un censties identificēt kādas ietekmes no citām valodām un to pieraksta veidiem, taču nekas no šīs pieredzes galu galā neizrādās derīgs, cenšoties racionāli izprast Ata Jākobsona rakstu zīmju kopumu, kas skatāms pa visu Radošās darbnīcas telpas perimetru dažāda mēroga grafikas darbos, kas zīmēti gan uz telpas sienas, gan uz papīra dažādos formātos, kā arī fiksēti mākslinieka ceļojumu pierakstu albumos, kas muzejiski eksponēti vitrīnās.Vizuālās mākslas izstādēs rakstītais vārds ierasti ir tas, kas vieš skaidrību par māk­slinieka radīto. Valoda piedāvā skatītājam interpretācijas instrumentus, taču Jākobsona izstādē ir citādi. Te ir tūkstošiem cita no citas izrietošas lineāras zīmes, kuras nenozīmē pilnīgi neko. Mākslinieks mūs tur nosacītā nozīmes vakuumā, savukārt redzamie vizuālie priekšmeti ir tie, kuros varam identificēt konkrētas atpazīstamas formas, priekšmetu aprises un pat būtnes. Izstādē eksponēti vairāki simti trīsdimensionālu nelielu figūriņu, kas akurāti mīt vitrīnās, un tie atgādina arheoloģiskus atradumus no kādas nenoteiktas, bet noteikti ļoti senas pagātnes. Tie mīt Radošās darbnīcas aptumšotajā priekštelpā, kur divos nedaudz arhaiskos un pamatīgos vitrīnu skapjos izgaismots filigrāni izkārtots dažādu fiktīvu vēsturisko liecību kopums, kas atgādina dabas vēstures muzeja ekspozīciju, iekārtotu aizpagājušā gadsimta tradīcijās, trūkst vien mazo cipariņu pie objektiem un to latīnisko nosaukumu. Te ieraugāmi, piemēram, no māla veidoti dzīvnieku kaulu fragmenti, ilkņi un dažādas fosilijas, daži priekšmeti atgādina pirmatnēju ieroču daļas, antropomorfus un zoomorfus motīvus, kā arī citus dārgumus. Sadarbībā ar mākslinieci Maiju Mackus veidotās figūras – un to izstādē ir vairāki simti – eksponētas vitrīnās arī Radošās darbnīcas telpas centrā.

Iespējams, ka pats spēcīgākais izstādes elements ir Jākobsona zīmējums uz telpas baltās sienas pretī ieejai. Ornamentālais ar ogli zīmētais raksta mudžeklis “izaug” no centra – ar lineāriem, dažbrīd simetriskiem, citam no cita izrietošiem un savstarpēji savienotiem smalkiem asēmiskiem rakstiem. Unikālā tehnika, kādā tas zīmēts, rada spēcīgu optisku ilūziju – vibrējošu, un skatītāju patiesi fiziski reibinošu ņirboņu.

Pie pretējās sienas savukārt dzīvo tradicionāli glīta un iegrožota sakārtotība – nelielos rāmīšos ierāmēta zīmējumu sērija – varbūt autora apzināts pretstats neiegrožotajam, šķietami spontāni tapušajam, jaudīgajam sienas zīmējumam? Pie blakus sienas cits pie cita rindojas neliela formāta zīmējumu biezoknis, tāds kā starpstāvoklis starp abiem asēmiskā raksta pretpoliem.

Izstāde un īsā radio intervija ar mākslinieka komentāru atklāj, ka Jākobsons pirmkārt nodarbojas ar sevis izziņu. Viņš ir māk­slinieks, kuru interesē eksistenciāli jautājumi par pasaules uzbūvi un cilvēka būtību. Viņa pašizziņas process bal­stās intuitīvos un grūti artikulējamos patiesības meklējumos, un vizuālās mākslas valoda ir izrādījusies vispiemērotākā, lai tuvotos atbildēm, bet mākslinieka domas paliek citiem maz pieejamas. Raugoties Jākobsona radītajā fiktīvajā arheoloģijā un zīmju sistēmā, atliek ļaušanās meditatīvai vai pat mistiskai noskaņai. “Dvēseles gaišajā naktī” viss atgādina ko konkrētu (Austrumu rakstus, reliģiskus vai mitoloģiskus simbolus, totēmus – to visu var tiekties te saskatīt), tomēr nekā konkrēta te nav.

Skatoties uz priekšmetiem vitrīnās un sekojot līniju graciozajiem līkločiem, piezogas doma, ka iespaidu par izstādi kā intuitīvu apziņas plūsmu ik pa brīdim sašūpo kāds apzeltīts vai ultramarīnzilā krāsā ie­tērpts artefakts, vai ļoti glītā rāmītī iesprostots zīmējums, tomēr liekot pamanīt, ka kopiespaida radīšanā mākslinieks ļāvies arī visnotaļ racionālam un estētiskajā pieredzē balstītam priekšstatam par skaisto, un, tiecoties pēc vizuālas harmonijas (tā izstādē ir pilnībā sasniegta, ejiet un novērtējiet), savu intuitīvo apziņas plūsmu mazliet iztraucējis ar dekoratīviem akcentiem. Tomēr nenoliedzami te saklausāmas smalkas vibrācijas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+