Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
25. jūnijs, 2013
Drukāt

Atklās Ērikas Kumerovas izstādi „Kailās, ziedošās un klusās dabas”

foto - publicitātesfoto - publicitātes

1. jūlijā Mākslinieku namā, Muižas ielā 6 atklās jūrmalnieces Ērikas Kumerovas personālizstādi „Kailās, ziedošās un klusās dabas”. Izstādē varēsim skatīt mākslinieces radītos pēdējā laika darbus. Kopš 2010. gada māksliniece sevi velta gleznošanai un arvien vairāk rod dzīves piepildījumu, strādājot uz audekla, galvenokārt eļļas tehnikā.

Ērika Kumerova ir dzimusi Rīgā, jau bērnībā aizrautīgi apmeklējusi mākslas skolas nodarbības. Pēc pamatskolas mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, tad sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. Studējot akadēmijā, Ērika piedalījās konkursa izstādē un kļuva par Humboldta Valsts Universitātes stipendijas laureāti. Mācības turpinājās nu jau Kalifornijas Humboldta Universitātē Klusā okeāna piekrastē.

Ērikas radošā daudzveidība ir izpaudusies plaša spektra mākslas un dizaina nozarēs. Augstskolas gados Ērikas interesi saistīja keramika, tika veidoti gan lielformāta šamota darbi, gan izsmalcināts, apgleznots porcelāns. Bijis arī darba periods „Ashland art gallery” mākslas galerijā ASV. Zīmētas bērnu krāsojamās grāmatas. Spraigs un interesants bijis darbs pie Oslo televīzijas projekta – filmas par bērnu dzīvi Bauskas SOS ciematā veidošanas, kur māksliniece strādāja kā tulce un režisora asistente. Visvairāk laika ir ieguldīts darbā ar interjeru. Aizkaru projektu zīmēšana, kā arī darbs ar visdažādākajiem telpu apdares materiāliem sabiedriska rakstura ēkām. Viss iepriekšminētais ir veidojis un izkopis mākslinieces talantu, prasmes un pieredzi. Mākslinieces darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Vācijā, Somijā, ASV, Anglijā, Norvēģijā un Dānijā.

Pati Ērika par savu darbošanos saka šādi: „Audekli, otas, šķīdinātāji, lakas, eļļas un krāsas ir mani sabiedrotie, mani padotie, uzticamie kalpi, tie ir mana ikdiena. Pēdējā laikā mani saista tieši eļļas glezniecība ar tai piemītošo īpašo smaržu, tā mani iedvesmo un atver radīšanai. Ota, skriedama pa audeklu, ļauj materializēties manai domai, sajūtai, priekšnojautai. Es gleznoju dabā novērotus motīvus savā redzējumā. Necils pļavas ziediņš man nozīmē vairāk nekā izgaismots debesskrāpis lielpilsētas vidū. Kad uzspīd saule – visi putekļi ir no zelta. Gaisma ir tas, ko es vēlos gleznot, ko meklēju un ko vērtēju visaugstāk, sargāju un apbrīnoju. Pēc gaismas es dzenos, tā vienīgā ļauj piepildīt manas ilgas.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+