Latvijā
Sabiedrība

“Jākliedē uzturētais mīts par mūsu senču kalpības garu.” Intervija ar vēsturnieku K.Kļaviņu 39


Kaspars Kļaviņš: “Austrumnieki, un jo sevišķi jau arābi, dzīvo viegli, tātad šodienai, un tas ir viņu spēks. Mēs, Rietumu cilvēki, ļoti mīlam rakņāties pagātnē un cenšamies sīki plānot nākotni. Tā nu iznāk, ka laiks un enerģija tiek izšķiesti bezjēdzīgi.”
Kaspars Kļaviņš: “Austrumnieki, un jo sevišķi jau arābi, dzīvo viegli, tātad šodienai, un tas ir viņu spēks. Mēs, Rietumu cilvēki, ļoti mīlam rakņāties pagātnē un cenšamies sīki plānot nākotni. Tā nu iznāk, ka laiks un enerģija tiek izšķiesti bezjēdzīgi.”
Foto – Juris Lorencs

Kaspars Kļaviņš (dz. 1968) ir vēstures zinātņu doktors, RTU profesors un LU Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks. Četrus gadus lasījis lekcijas Arābu Emirātu Tehnoloģiju koledžā Abū Dabī. Zinātnisko interešu lokā – viduslaiki, starpkultūru attiecības, reliģiju vēsture.

Jums ir neparasta, pat unikāla pieredze – pasniegt civilizāciju vēstures kursu Arābu Emirātos. Bet kā tad īsti ir – vai tāda valsts kā Apvienotie Arābu Emirāti realitātē vispār pastāv?

K. Kļaviņš: Apvienotie Arābu Emirāti ir kaut kas līdzīgs Šveicei ar tās kantoniem. Visi septiņi emirāti ir neatkarīgas valstis, absolūtās monarhijas, kas šodien apvienojušās kopējā federācijā. Piemēram, lai realizētu vienotu ārlietu un aizsardzības politiku. Beduīnu un zvejnieku ciltīm, no kurām cēlušies pašreizējie emirāti, kolonizatori nekad nespēja pilnībā uzkundzēties, tās spēja izdzīvot pašpietiekami pat visskarbākajos apstākļos. Šodien pats lielākais un turīgākais no visiem emirātiem ir Abū Dabī, kam arī pieder visbagātākās naftas atradnes.

Eiropu pārplūdina bēgļi no Sīrijas, Irākas, Afganistānas. Pat trūcīgā Latvija dažus uzņēmusi pie sevis. Turpretim Arābu Emirāti, kuru iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir trīs reizes lielāks nekā Latvijai, nepieņem nevienu bēgli. Vai tad nepastāv musulmaņu solidaritāte?

No gandrīz 9,2 miljoniem emirātu iedzīvotāju tikai kādi 1,3 miljoni ir pilsoņi. Pārējie – viesstrādnieki no Pakistānas, Bangladešas, Indijas, Nepālas un Āfrikas. Šiem cilvēkiem nav pilnīgi nekādu izredžu reiz iegūt pilsonību – neskatoties uz to, ka savā vairākumā viņi ir musulmaņi. Nostrādā savu laiku, nopelni naudu, samaksā nodokļus un sāc kravāt koferus braukšanai uz mājām! Un nekāda palikšana uz pastāvīgu dzīvi! Pretējā gadījumā cilvēku bez liekām runām vienkārši deportē. Līdz ar to neveidojas iedzīvotāju kontingents, kas ar laiku varētu apdraudēt valsts drošību. Emirātos nav nekāds noslēpums, ka bēgļu aizsegā izplatās arī radikālas idejas, pat terorisms.

Varbūt kāds ir ieinteresēts, lai bēgļu straumes plūstu uz Eiropu?

Iespējams, ka te savijas vairākas intereses. Nav mūsdienu pasaulē politiski ekonomiskas vai militāras katastrofas, ko nebūtu veicinājušas biznesa intereses. Tāpat arī nav kataklizmu, ko bizness nemācētu izmantot savās interesēs. Un vienmēr cieš tūkstošiem, pat miljoniem nevainīgu cilvēku. Ir jau dzirdēts, ka bēgļi iekļaujas kādā globālā pasaules islamizācijas plānā, bet tās drīzāk ir spekulācijas. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka starp viņiem ir arī daudz kristiešu. Sīrijā pirms pilsoņu kara ap 15% iedzīvotāju bija pareizticīgie kristieši, šodien jau mazāk.

Mums Latvijā neizprotamas šķiet nesaskaņas starp diviem islāma novirzieniem – sunnītiem un šiītiem. Vai to varētu salīdzināt ar konfliktu starp katoļiem un protestantiem, kas Eiropā dažās vietās gruzd joprojām? Piemēram – Ziemeļīrijā.

Ar katoļiem un protestantiem dažādus islāma novirzienus nevar salīdzināt, jo islāmā nav notikusi reformācija, kādu to pirms 500 gadiem piedzīvoja Eiropa. Islāms balstās ne tik daudz uz doktrīnu, bet gan vairāk uz tiesībām un pieredzi. Sunnīti savu garīgo autoritāti ievēl, un tas var būt jebkurš cienījams ticīgais. Savukārt šiīti uzskata, ka musulmaņu reliģiskajam līderim jābūt kādam no Muhameda pēctečiem. Savu vēsturi viņi skaita no 7. gadsimtā dzīvojušā kalifa Alī, pravieša Muhameda znota, kurš tika nogalināts ticības dēļ. Sunnīti balstās uz tradīciju, kārtību, stabilitāti – lai viss paliek, kā ir, bet šiīti ir mūžīgie revolucionāri. Arī cīnītāji par taisnīgumu – protams, viņu pašu izpratnē.

Modernās pasaules paradokss ir tas, kas islāma fundamentālisms šodien tiek lobēts nevis caur šiītiem, bet gan sunnītiem. Viss apgriezies otrādi! Pa daļai tas skaidrojams ar to, ka lielākā šiītu valsts Irāna pēc 1979. gada revolūcijas izveidoja islāma republiku un sāka meklēt savu īpašo sociālā taisnīguma modeli. Līdz ar to tā izolējās, izkrita no pasaules aprites un kā islāma eksportētāja kļuva “neinteresanta”.

Bet tomēr – no kurienes šī savstarpējā nepatika? Pats esmu pieredzējis, kā Ēģiptē jauns puisis, kurš ikdienā neizceļas ar īpašu reliģiozitāti, burtiski salecas, dzirdot vārdu “šiīti”. Ķeceri, atkritēji!

Tas ir jaunāko laiku fenomens. Patiesībā senāk cilvēki bija daudz iecietīgāki. Kad arābu valstis atguva neatkarību, tās savā vairākumā bija sekulāras, pat sociālistiski orientētas zemes. Aplūkojot fotogrāfijas, kas rāda Kairas, Aleksandrijas, Damaskas vai Bagdādes ielas 50. un 60. gados, mēs redzam rietumnieciski tērptas sievietes – vieglas vasaras kleitiņas, pat minisvārki, dekoltē, augstpapēžu kurpes. Modernākas un laicīgākas par daudzām eiropietēm! Un nekādu lakatu, par čadrām nemaz nerunājot! Ēģiptiešu prezidents Nasers, uzrunājot pūli, nekad neaizmirsa pieminēt “mūsu brāļus kristiešus”. Viņaprāt, abas šīs reliģijas ir svētas un ved uz pareizā ceļa. Šodien ap 8% ēģiptiešu ir pareizticīgie kopti, kas ir viena no senākajām kristiešu baznīcām pasaulē. Patiesībā arābu pasaule ir ļoti daudzveidīga: musulmaņi un kristieši, jazīdi, druzi… Mūsdienās lielu ietekmi guvušais Saūda Arābijas radikālais vahabītisms nav visu arābu identitāte.

Tomēr līdz ar iekļaušanos modernās pasaules apritē intensīvāka kļūst arī reliģiskā radikalizācija. Kapitālisms joprojām baidās no spēcīgas alternatīvas, no iecietīgas, sekulāras, sociāli orientētas sabiedrības. Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā manipulēt ar cilvēku prātiem un pakļaut tos, ir nacionālo vai reliģisko jūtu izmantošana. Tieši to mēs šodien redzam daudzās musulmaņu valstīs un diemžēl arī dažviet Eiropā.

Eiropā un nu jau arī pie mums Latvijā laiku pa laikam uzvirmo diskusijas par musulmaņu sieviešu sejsegas aizliegšanu. Bet čadras, burkas, nikāba valkāšanu ne varas iestādes musulmaņu zemēs, ne tradicionālā islāma garīdznieki nemaz nepieprasa. Kas tad tomēr liek tik daudzām sievietēm aizsegt seju?

Tāpat kā eiropiešu, arī arābu ģērbšanās stils vēsturē ir mainījies. Tas nav mūžīgs, nemainīgs kanons. Modi siet lakatus arābu sievietes esot pārņēmušas no persietēm un Bizantijas kristietēm. Bet šodien tieši apkārtējā sabiedrība ir tā, kas piespiež sievieti valkāt lakatu un aizsegt seju. Ja tautā kopumā pieaug islāmisks noskaņojums, tad var pienākt brīdis, kad cilvēks vairs nejūtas brīvs savā rīcībā. Un sieviete sāk domāt: izejot uz ielas, drošības pēc uzsiešu to lakatu. Citādi vēl nez ko par mani nodomās! Nākamais solis – aizsegšu seju. Un atkal “drošības pēc”. Jo viņa jūt – liela daļa sabiedrības gaida šādu rīcību. Nav brīnums, ka iztaujātās sievietes atbild, ka lakatā un sejsegā viņas jūtoties “droši un komfortabli”. Starp citu, islāma svētā grāmata Korāns, ja to lasa dziļi un nopietni, liek pašam daudz domāt un vērtēt. Savukārt fundamentālisms balstās uz nedomāšanu. Ir taču vieglāk “pienācīgi apģērbties”, nevis iedziļināties svētajos rakstos.

Bet kā multikulturālā, daudznacionālā, iecietīgā un relatīvā labklājībā dzīvojusī Sīrija pēkšņi varēja sabrukt kā kāršu namiņš?

Patiesībā Sīrija nav nekāda miera osta, jau agrāk te bijuši vairāki vardarbīgi varas pārņemšanas mēģinājumi. Arī radikālais islāmisms te ticis lobēts gadu desmitiem. “Musulmaņu brāļi” ļoti prasmīgi mācējuši manipulēt ar jauniešu prātiem visos Tuvajos Austrumos, tā ir savdabīga varas pārņemšanas taktika. Ārzemju “investori” šādām lietām arī uzrodas, nemaz nerunājot par ieroču tirdzniecības kompāniju interesi. Tomēr apgalvot, ka tikai ārēji spēki ir atbildīgi par kādas musulmaņu sabiedrības radikalizāciju, nebūtu pareizi. Viens no cēloņiem ir pārapdzīvotība, tā rada milzīgas ekonomiskas, sociālas, politiskas, arī ekoloģiskas problēmas. Sairstot tradicionālajai sabiedrībai, cerībā atrast darbu lauku jaunatne migrē uz pilsētām. Bet arī tur neviens negaida atplestām rokām. Ja darba nav, tad liekais un izmisušais cilvēks kļūst par vieglu upuri ekstrēmu ideju sludinātājiem.

Latvija šodien saskaras ar otru galējību – depopulāciju. Cilvēku skaits samazinās gan nelabvēlīgas demogrāfiskās situācijas, gan emigrācijas dēļ. Vai tad šādi procesi sabiedrības nākotnei nav vēl bīstamāki?

Tieši otrādi – Latviju pasaulei vajadzētu ņemt par paraugu. Zemeslode jau tagad knapi spēj panest milzīgo cilvēku skaitu. Bet kapitālisma daba nav mainījusies – jo vairāk cilvēku un tātad patērētāju, jo lielāka peļņa, jo labāk! Un darba rezerves armija arī vajadzīga! Vai tad Ķīnai kāds pateicis paldies par “viena bērna” politiku? Taču ne. Tā vietā dzirdam runas par “cilvēktiesību ierobežošanu”. Ķīnas modernizācija, tās saimnieciskie sasniegumi, cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanās nebūtu iespējama nekontrolētas dzimstības apstākļos.

Irāku un Lībiju iznīcināja gan Rietumu invāzija, gan arī pašu neelastīgums, korupcija un pāri visam – bezatbildīgā ģimenes plānošana. Interesanti, ka viens no pirmajiem augstas dzimstības kritiķiem bija 11. gadsimta arābu filozofs Al Mārī. Neskatoties uz saviem uzskatiem, viņš tika cienīts un godāts. Lūk, cik toleranta reiz bija arābu sabiedrība!

Pārapdzīvotība ir arī viens no bēgļu plūsmas cēloņiem. Tuvajos Austrumos un Āfrikā ir milzum daudz gados jaunu, enerģisku vīriešu bez jebkādām perspektīvām atrast darbu un iekārtot dzīvi. Pat ja tikai nelielai daļai no viņiem ienāk prātā meklēt laimi Eiropā, kas ģeogrāfiski neatrodas nemaz tik tālu, tad absolūtie skaitļi jau ir milzīgi. Pasaule patiešām kļuvusi vienota, un bēgļu ierašanās “vecajā kontinentā” ir viena no globalizācijas izpausmēm.

Vismaz mani pārsteidz šo cilvēku vitalitāte. Viņi spējuši nopelnīt vai savākt naudu, ko samaksāt cilvēku kontrabandistiem, nogājuši kājām milzīgus gabalus, nav baidījušies kāpt mazā laiviņā, lai šķērsotu Vidusjūru. Tur jābūt ne vien postam un izmisumam, bet arī milzīgai uzņēmībai un enerģijai!

Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka viņi nepārdzīvo par pagātni un īpaši neplāno nākotni. Austrumnieki, un jo sevišķi jau arābi, dzīvo viegli, tātad šodienai, un tas ir viņu spēks. Mēs, Rietumu cilvēki, ļoti mīlam rakņāties pagātnē un cenšamies sīki plānot nākotni. Tā nu iznāk, ka laiks un enerģija tiek izšķiesti bezjēdzīgi, jo dzīve jau notiek šodien, tagad, šajā brīdī un šeit. Ciguna skolotājs dakteris Edgars Vasiļevskis enerģijas zudumu mūsu organismā skaidro tieši ar nespēju koncentrēties uz tagadni. Atšķirībā no Eiropas islāma civilizācija nepazīst senatnes glorifikāciju. Te nav pagātnes utopijas par zudušo “zelta laikmetu”. Tāpat Austrumos cilvēki nav tik lieli lietu vergi kā Rietumos. Tradicionālā arābu kultūra ir nemateriāla, tātad dzīva. Folklora, dzeja, mūzika, dziesmas un dejas – tas viss joprojām tiek kopts ģimenes un draugu lokā.

Vēl arābiem raksturīga milzīga sociālās atbildības, solidaritātes izjūta, kuras nav Rietumu cilvēkam – vismaz tik lielā mērā. Tie, kuri ir ceļojuši pa Austrumu zemēm, zina, ka tajās visu var sarunāt, visu nokārtot, ka svešinieks nekad netiks atstāts viens ar savām problēmām. Musulmaņu sabiedrībā ikviens vīrietis, kurš būs pametis savu ģimeni, nepaliks nesodīts – par to parūpēsies viņa paša ģimene, radi, apkārtējā sabiedrība. Tāpat kā nekad netiks aizmirsta nelaimīgā sieviete un bērni.

Vienā no savām grāmatām jūs esat rakstījis: “Vēsture ir ierocis, darbarīks, ar kuru mēs pamatojam savas vērtības.” Kādā virzienā latviešiem šodien būtu jāvērš vēstures ieroči?

Vispirms jau vajadzētu kliedēt nepārtraukti uzturēto mītu par mūžseno latviešu apspiestību un verdzību. Livonijas periodā tādas nebija. Šis uzskats ticis lobēts gan starpkaru periodā, gan padomju un vācu okupāciju laikos, gan šodien. Tiem, kuri atrodas pie varas, šādu mītu uzturēšana ir izdevīga – tad vieglāk var uzmesties par “atbrīvotājiem” un pastāvošās kārtības sargiem. Vēl viens mīts – par mūsu senču kalpības garu. Arī tāds nav bijis – neraugoties uz dzimtbūšanas atcelšanas netaisnīgajām sekām, varbūt pašām netaisnīgākajām Eiropā, kad latviešu zemnieki tika pilnībā padzīti no zemes, padarīti par tā laika nomadiem. Varu piekrist vēsturniekam Agrim Dzenim, ka šiem cilvēkiem drīzāk bija raksturīgs algādžu gars, gatavība pēc iespējas izdevīgāk sevi pārdot jebkuram, kurš gatavs maksāt.

Starp citu, šos procesus varbūt vislabāk izpratuši latviešu marksisti, kuriem 19. un 20. gadsimtu mijā bija liels iespaids uz sabiedrību. Piemēram – jau gandrīz aizmirstais Fricis Roziņš. Pateicoties viņiem, latvieši 1905. gadā tīri labi zināja, kas ir kas un kurš ir kurš. Kas bija latviešu strēlnieki? Rīgas priekšpilsētu strādnieki, vienkārši kalpu puiši no laukiem. Bet tauta redzēja, ka laikā, kad strēlnieki krīt Tīreļpurvā, turpat blakus Rīgā spekulē uz nebēdu, iedzīvojas pa labi un kreisi.

Gluži kā jaunākajos laikos – vieni stāv uz barikādēm, citi jau funktierē, kā veikli sadalīt valsts īpašumus…

Tāpēc nav brīnums, ka strēlnieki vairākumā kļuva kreisie un vienā brīdī vērsa savus durkļus gan pret carismu, gan vācu muižniecību un kapitālismu. Jaunajā Latvijas valstī, kur cieņā nāca partiju manipulācijas un draugu būšanas, šie cilvēki pēkšņi kļuva lieki, nevajadzīgi un tika atbīdīti malā. Jānis Akuraters, Rainis, brāļi Kaudzītes, ekonomists Kārlis Balodis un daudzi citi piedzīvoja milzīgu vilšanos. Viņu ideāls bija Šveice – kopienu pašpārvalde, tiešā demokrātija, referendumi, kuros tauta var lemt par jebkuru jautājumu. Tieši tādu Latviju viņi vēlējās redzēt.

Bet vai tad tie latvieši, kuri ticēja kreisajām idejām un palika Padomju Krievijā, nepiedzīvoja vēl lielāku vilšanos? 1937. gadā manas vecāsmammas brālis vienkārši pazuda bez pēdām!

Sociālisms Padomju Savienībā – vēl viens mīts, kas brīnumainā kārtā izdzīvojis līdz pat šodienai. Tas nebija nekāds sociālisms, bet gan valsts kapitālisms. Vecie, pārliecinātie komunisti, “Sarkano profesoru institūta” pasniedzēji, arī daudzi latvieši, kuri iestājās par īstu sociālismu, tika iznīcināti 1937. un 1938. gadā.

 

Varbūt latviešus iznīcināja viņu ideālisma, uzticības, pienākuma apziņas dēļ? Mēs varam pieņemt vai nepieņemt Oktobra revolūcijas idejas, bet viens gan jāatzīst – Krievijā palikušie latvieši tām palika uzticīgi līdz galam un par to arī samaksāja.

Cilvēku kvalitāte, kuri seko kādiem ideāliem, noteikti ir augstāka. Vēsture liecina, ka kailas varas un bagātības apoloģētiem tādi cilvēki bijuši neērti visos laikos.

LA.lv