“Ja nāktu kāds, kas teiktu – nāc līdzi, aizvedīšu pie omes?” Kāda sieviete Viesturdārzā saskārusies ar prātam neaptveramu bezatbildību 0
“Svešu bērnu nav!” Tieši ar šādiem vārdiem kāda sieviete sociālajā tīklā “Threads” uzsākusi ierakstu, kurā aprakstījusi pieredzēto Viesturdārzā, atgādinot, ka bērna pieskatīšana nav kaut kas par ko var “uz brīdi aizmirst”, bet gan, ka tā ir milzīga atbildība.
Lūk, ko sieviete piedzīvojusi:
“Svešu bērnu nav. Nevaru aizmirst šodien piedzīvoto un jāpadalās ar stāstu, kaut vai lai kārtējo reizi paceltu šo tematu.
Ar draudzeni un mūsu bērniem esam Viesturdārza laukumiņā. Pēc kāda brīža pie manas draudzenes pienāk maza meitenīte un prasa vai nezinot kur ir viņas omīte. Dzirdu sarunu un pienāku tuvāk apvaicāties kas noticis. Meitene stāsta, ka omīte teikusi, ka nedaudz aiziešot un meitenīte nezina kur viņa palikusi. Apskatāmies uz apkārt esošajiem vacākiem – nu nav nevienas, ko varētu dēvēt par “omi”. Ok, skatāmies, varbūt nedaudz tālāk parkā sēž. Nekā. Meitenīte tikmēr to pašu prasa vēl vienai mammai. Nomierinām meitenīti, sakām, ka viss būs kārtībā un kamēr omīte atnāks būsim ar viņu. Tikmēr ar acīm meklējam, kur ir ome. Prasu meitenei vārdiņu, vecumu un vai nezina telefona numuru kādam no vecākiem. Meitenei 4 gadi, telefonu nezinot. Sāku jau galvā domāt, ka pārāk ilgi negaidīsim un būs jāsauc pašvaldības policija.
Pēc ne mazāk kā 25 minūtēm (tas ir neskaitot laiku, pirms bērns bija uzrunājis kādu pieaugušo) meitenīte redz kādu nākam un priecīgi saka, ka rekur ome! Neliels atvieglojums, sagaidām omi un stingri pasaku, ka šādi bērnu nedrīkst atstāt vienu un, ka meitene viņu meklējusi. Ome nav alkohola reibumā, bet neizskatās pat īsti uztraukusies. Klusi piekrīt, “jā, jā saprotu”.
Bet ar to jau viss nebeidzas. Skatos, pēc minūtes, ome atkal šago prom! Mūsu sejas izteiksmes bija neaprakstāmas.
Prasu meiteneītei: “Kur ome atkal aizgāja?!” uz ko viņa atbild, ka omei jāaiziet līdz mājām un viņai esot pateikusi palikt šeit. Redzu, ka ome neatskatoties iet līdz Viesturdārza galam (pie tālākā pīļu dīķa) un tad pazūd skatam. Laimīgā kārtā pēc 10 min ome ir atpakaļ un šoreiz dabūja dzirdēt visas manas domas. Teicu, ka vēl dažas minūtes un šī saruna notiktu ar pašvaldības policiju nevis dusmīgām mammām! Jautāju kur var vienam cilvēkam tā vajadzēt aiziet, ka atstāj bērnu?!
Ome klusi saka, ka viņai esot 90 gadīga mamma, kuru vajadzējis aizvest prom uz mājām ēnā, ārā no saules. Jautāju, kāpēc bērnu nav ņēmusi līdzi, kad veda – “viņa negribēja iet prom no laukumiņa” … Tajā pašā laikā ome (varbūt lai neeskalētu situāciju) saka man paldies, ka esot labi cilvēki, ja tā uztraucas. Jautāju “Bet ja nebūtu labi cilvēki? Ja nāktu kāds, kas teiktu – nāc līdzi, aizvedīšu pie omes? Ja meitene pati dotos Jūs meklēt sazin kur?”Ja kaut vai bērns nokristu un sasistos, nu johaidī!
Ome drusku saminstinājās un manāmi aizdomājās par manis teikto. Lūdzu omei tā apsolīt nekad vairs nedarīt, ko viņa arī apsolīja. Draudzene gan dzirdēja, ka pēc tam ome esot pārmetusi meitenītei, kāpēc viņa citiem teikusi, ka esot viena, ja ome taču tepat vien bija. Nebiji gan, ome! Pēc tam vēl visu laiku novēroju, līdz abas pameta laukumiņu.
Stāsts ar laimīgām beigām… bet ja nebūtu?
Nezinu, man šķiet, ka par šo gadījumu visvairāk vajadzētu dzirdēt četrgadīgās Elfas mammai un tētim, lai veic pārrunas ar savu omi. Ja nu kāds pazīst, iespējams, Viesturdārza tuvumā dzīvojošus, padodiet viņiem ziņu. Nav tāda attaisnojuma, kad četrgadnieku var atstāt vienu. Bērnus ir jāpieskata!
Svešu bērnu nav un nekad nebūs!
Viss, paldies, varu mierīgu prātu šovakar iet gulēt.”
