Balsojums, kas jāatceras 0
Vakar Saeima balsoja par grozījumiem Darba likumā, kas aizliegtu darba devējam pieprasīt svešvalodas zināšanas, ja tas nav nepieciešams darba pienākumu veikšanai. Grozījumu būtība – mazināt latviešu diskrimināciju darba tirgū.
Šos grozījumus kā svarīgus atzinis arī Valsts valodas aģentūras vadītājs Jānis Valdmanis un Valsts valodas centra kontroles daļas vadītājs Antons Kursītis. Pēc ekspertu domām, šādi grozījumi stiprinātu valsts valodas stāvokli un mazinātu faktisko divvalodības situāciju.
Balsojums bija ne tikai svarīgs no valodas politikas viedokļa, tas bija arī ļoti zīmīgs. Tas parādīja, cik daudziem no 100 Saeimas deputātiem piemīt kaut minimālas rūpes, lai Latvija kļūtu latviskāka nekā šobrīd. Priekšlikuma pretinieki piesauca visdažādākos ieganstus – Darba devēju konfederācijas noraidošo attieksmi, neiejaukšanos brīvā tirgus laukā, krieviski runājošo klientu intereses un citus. Šāda norma tiešām radītu vairāk neērtību atsevišķiem darba devējiem. Deputātiem savukārt bija jāizdara izvēle: atsevišķu darba devēju un latviski nerunājošu kolektīvu vadītāju intereses vai to latviešu (pārsvarā jauniešu) intereses, kuri krievu valodu objektīvu iemeslu dēļ nezina un spiesti doties mūsdienu trimdā ārpus Latvijas.
Par grozījumiem nobalsoja 41 deputāts. Lai grozījumus pieņemtu, pietrūka astoņu balsu. Var mūsu koalīciju saukt par tiesisku vai uz pārmaiņām vērstu, bet ne nacionālu vai latvisku.
Pret grozījumiem balsoja gandrīz visi (Zatlera) Reformu partijas pārstāvji, izņemot Valdi Liepiņu. Lai arī “Vienotības” kolēģu vairākums grozījumus atbalstīja, tās deputātu Solvitas Āboltiņas, Jāņa Lāčplēša, Edvarda Smiltēna, Dzintara Ābiķa, Alekseja Loskutova un Andreja Judina atturēšanās vai nebalsošana palīdzēja nosvērt svaru kausus par labu “Saskaņas centra” pozīcijai. Ja “Vienotības” frakcijai šajā jautājumā būtu obligātais balsojums, rezultāts varēja būt citāds.
Simboliski skanēja neatkarīgās deputātes Elīnas Siliņas vārdi: “Latviešu valodu mēs glabāsim sirdīs.” Piedodiet, bet ar to mēs nebūsim mierā! Valodu mums vajag ne tikai sirdīs, muzejos, runās un partiju programmās, bet arī darba tirgū un reālajā dzīvē. Nav ļaunuma bez labuma. Gan jau pietiekami daudzi pilsoņi saglabās vēsturiskā balsojuma izdrukas līdz brīdim, kad deputāti paši būs atkarīgi no darba devēja – tautas.
