Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
2. marts, 2012
Drukāt

Baltiešu sasaiste

karogi_leta4

Daži stāsta, ka šī kopība esot mīts, bet to apliecina kaut vai kaimiņu lielā interese par dīvainajām norisēm Latvijas politikā. To apliecināja arī oficiālās Viļņas apsveikumi Latvijā notikušā referenduma rezultātu sakarā. Nav lieki atgādināt, ka indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupā lietuviešu un latviešu valodas ir divas atlikušās māsas, trešā jeb prūšu valoda 18. gadsimtā mirusi.

 

Tāpēc mūsu atbildība šā mantojuma saglabāšanā ir īpaša, un acīmredzot arī to ir gribējis uzsvērt Lietuvas ārlietu ministrs Audronis Ažubalis, savā apsveikumā pieminēdams “Baltijas kultūras kontinuitāti”. Lietuviešu valoda ir vecākā un lielākā māsa, jo lietuviski runā pāri par trim miljoniem cilvēku, tātad apmēram divreiz vairāk nekā latviski. Bet noteikti arī pašapzinīgākā.

Jāšaubās, vai Lietuvā kādam ienāktu prātā lietuviešus nodēvēt par kopienu, ko Latvijā, runājot par latviešiem, bieži darījuši pat dažādi eksperti (ieskaitot sabiedriskās politikas centra “Providus” cienītās pētnieces). Kaut gan, kā nesen atgādināja Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, tas, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts, ir “pamataksioma, tās eksistences pamats”. Vai, kā nesen LNT vienkāršāk paskaidroja Jānis Peters, “patiesībā Latvijā dzīvo nācija un vairākas kopienas… Runa ir par latviešu nāciju, kurai aicināti pievienoties kopienu pārstāvji”. Šī pievienošanās jeb iekļaušanās bieži ir sarežģīta.

 

Arī Lietuvā poļu minoritāte, vēl lielākā mērā nekā krievi, izvirza savas prasības un iebilst pret izglītības likumu – jau tuvākajā nākotnē Lietuvā visiem, ieskaitot mazākumtautības, būs jākārto vienāds valsts valodas eksāmens. Tomēr šīs mazākumtautību problēmas, ar kādām ir pilna visa Eiropa, nekādā ziņā neapdraud Lietuvas valsts esamības jēgu.

 

Nerunājot par to, ka Varšavai nav ne vismazāko tieksmju izmantot Lietuvas poļus kaut kādām ģeopolitiskām spēlēm vai manipulācijām. Abu valstu ģeopolitiskā telpa ir kopīga, tāpat kā demokrātisko vērtību sistēma. Un tas pat šoreiz ir svarīgāk nekā etnisko lietuviešu nospiedošais īpatsvars Lietuvā. Kam, protams, arī ir liela nozīme, bet ne tik liela, lai kāda ieinteresētā puse vai, pareizāk, mums labi zināmā vecā “sestā daļa sauszemes” nevarētu atrast kādu ieganstu spiedienam pret Lietuvu. Tā jau nereti ir noticis un, iespējams, notiks atkal, ja Viļņa, piemēram, konsekventi virzīs tālāk savu enerģētikas politiku.

Katrā ziņā būtu pārāk vienkārši visu skaidrot ar etniskā sastāva proporcijām vien. Igaunijā un Latvijā tās ir līdzīgas – konkrēti, krievu minoritātes īpatsvars ir attiecīgi 26% un 28%. Bet pēc ekonomikas un citu jomu rādītājiem, katra valsts atrodas tur, kur tā atrodas. Par šīs parādības dziļākajiem cēloņiem runāts samērā reti. Marts Lārs ir pieminējis Latvijas elites savulaik izdarīto izvēli par labu “melnajam kapitālam”, ar ko daļēji izskaidrojams kritiens pēc trekno gadu eiforijas. Bet, iespējams, sava nozīme ir arī tam, ka mums atšķirībā no igauņiem vairāk raksturīga, kā teicis Egils Levits, “gļēvlatviska nostāja” un “postkoloniālās mazvērtības komplekss”. Latvijas t. s. publisko telpu drīzāk spēj uzjundīt nevis “Rail Baltica” projekta dīkstāve, bet pisuāru gādāšana “Jaunajam vilnim”.

Latvijā ilgi kultivētā attieksme ir padarījusi mūsu valsti piemērotu vēl kādam no ārienes bīdītam projektam, par kuru nesenā referenduma sakarā ierunājās vācu eirodeputāts Berndts Poselts, proti, projektam par “mazu Krieviju Eiropas Savienības sastāvā”. To var apstrīdēt, bet, ļoti iespējams, šā plāna īstenošanā lielākais šķērslis vai vismaz viens no šķēršļiem ir Baltijas valstu politiskā sasaiste. Vismaz šī Baltijas telpas kopaina mums būtu jāņem vērā, debatēs apcerot Lindermana Ziemassvētkus vai citus žestus. Pretējā gadījumā tā arī paliksim kā čemodāns bez roktura, ko pārējiem grūti panest, bet žēl atstāt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+