Baltvācu īpašumu atdošana 0
Man tēvs Augusts Pilsums 1939. gadā no valsts nopirka baltvācu īpašumu – tagadējā Alojas novada Braslavas pagasta “Ķegumu” mājas – 40 ha zemes ar saimniecības ēkām. Līdz Latvijas okupācijai viņš nepaguva īpašumu ierakstīt zemesgrāmatā. 1948. gadā padomju vara saimniecību ieskaitīja kulaku grupā un uzlika nesamaksājamus nodokļus.
Par nodokļu parādu māju atņēma, bet tēvu ieslodzīja cietumā. Zaudējām visu īpašumu un iedzīvi, arī īpašuma piederības dokumentus. Es likumā noteiktā termiņā, 1991. gada maijā iesniedzu pieprasījumu Braslavas pagasta padomei, un pašvaldība man atjaunoja īpašuma tiesības uz zemi un ēkām. Māja un klēts toreiz bija ļoti labā stāvoklī, ko apliecina 1993. gada inventarizācijas lieta. Klēts bija milzīga, 20 metrus gara! Taču vēlāk pašvaldība šo lēmumu atcēla, jo man nebija arhīva izziņas par ēku piederību līdz 1940. gadam. Zemi atdeva citam, bet ēkas nojauca. Vēlāk, 2006. gadā, kad arhīvos atrada ziņas par baltvācu zemju izpircēju īpašumiem, Centrālā zemes komisija atjaunoja man īpašuma tiesības uz zemi un piešķīra to citā vietā, jo tēva zeme jau bija atdota. Tagad vēlos saņemt kompensāciju par nojauktajām ēkām. Uzskatu, ka būtu taisnīgi, ka vainīgā persona, kas ēkas nojauca, tās atjaunotu vai arī kompensētu no jauna uzcelto ēku vērtību tirgus cenās. Nevaru atrast tādu dienestu vai ekspertu, kas aprēķinātu nojaukto ēku vērtību, jo 1993. gada inventarizācijas lietā ēku vērtība izteikta rubļos, un, pārrēķinot latos, iznāk neliela summa. Kurš dienests var noteikt nojaukto ēku atjaunošanas vērtību, lai celtniecības uzņēmums uzbūvētu jaunas, līdzvērtīgas? Esmu politiski represētais. Laimonis Pilsums Valmierā
Aizpirka, nevis izpirka!
Mūsu lasītāja iecere ir laba, taču mūsu likumi diemžēl neļaus to īstenot.
Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma formēšanas departamenta Zemes reformas procesu daļas vadītāja Judīte Mierkalne paskaidroja, ka patiešām deviņdesmitajos gados baltvācu zemju izpircējiem un viņu mantiniekiem, ja īpašums pirms kara nebija ierakstīts zemesgrāmatā, īpašuma tiesības neatjaunoja. Pirmās brīvvalsts laikā bija citi likumi un īpašumu zemesgrāmatā varēja ierakstīt tikai tad, ja par to bija pilnībā samaksāts.
Tomēr 2006. gadā, pateicoties pašu baltvācu zemju izpircēju mantinieku aktivitātei, arhīvā izdevās atrast šīs lietas. VZD darbinieki konstatēja, ka daudzos gadījumos bija samaksāta tikai daļa no izpirkuma summas, īpašumi bija tikai aizpirkti, tādēļ arī nebija ierakstīti zemesgrāmatā uz jaunā īpašnieka vārda.
Lielākā daļa no tiem, kas īpašumus bija izpirkuši, tos bija ierakstījuši arī zemesgrāmatā un deviņdesmitajos gados bez problēmām varēja atjaunot īpašuma tiesības.
Tikai zeme, bez ēkām
Pašvaldībām šai situācijā diemžēl bija jāatceļ lēmumi par īpašuma tiesību atjaunošanu, jo mantiniekiem nebija attiecīgo arhīva dokumentu. Kad arhīvos daudziem tie atradās, Saeima veica grozījumus likuma “Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 16. un 17. pantā. Bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki, kuriem nebija atjaunotas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu vai par to nebija piešķirti īpašuma kompensācijas sertifikāti, tai skaitā personas, kuras līdz 1940. gada 21. jūlijam uzsāka izpirkt (aizpirka) Latvijā atstātos vācu izceļotāju nekustamos īpašumus no Vispārējās Lauksaimniecības bankas vai Valsts zemes bankas, kā arī viņu mantinieki līdz 2007. gada 28. decembrim varēja iesniegt Centrālajai zemes komisijai pieprasījumu par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu. Dokumentus, kas apliecina zemes īpašuma un mantošanas tiesības, varēja iesniegt arī vēlāk, līdz 2008. gada 1. septembrim.
Centrālā zemes komisija baltvācu zemju izpircējiem un viņu mantiniekiem atjaunoja īpašuma tiesības uz zemi, taču lielākajā daļā gadījumu to piešķīra citā vietā, no zemes reformas pabeigšanai paredzētajām platībām, jo viņu zeme parasti jau bija atdota citiem. Taču minētajā likumā par ēkām nav nekas teikts.
Kompensācija līdz 2500 latiem
Kompensāciju par ēkām un zaudēto kustamo mantu var saņemt atbilstoši 1997. gada 30. decembra Ministru kabineta noteikumiem Nr. 443 “Kārtība, kādā atgūstama manta vai kompensējama tās vērtība personām, kurām tā tika atsavināta sakarā ar uzlikto paaugstināto nodokļu un nodevu nesamaksāšanu vai kuras izvairījās no komunistiskā režīma politiskajām represijām”. Šie noteikumi attiecas uz cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un kuriem tika uzlikti paaugstināti nodokļi un nodevas, kam sekoja mantas atņemšana, izlikšana no mājām vai dzīvokļiem; kā arī uz tiem, kuri izvairījās no komunistiskā režīma politiskajām represijām, ja pret viņiem gatavotās represijas ir dokumentāri pierādītas.
Atgūstamās mantas sastāvu un vērtību nosaka, pamatojoties uz arhīvu izziņām vai citiem dokumentiem. Rajona padome vai republikas pilsētas dome (tagad – attiecīgi novada vai pilsētas pašvaldība) izskata pieteikumus un pieņem lēmumu par mantas atdošanu natūrā vai tās vērtības kompensēšanu. Manta, arī ēkas un būves, tiek atdota natūrā.
Ja manta likumā noteiktajā kārtībā pārgājusi labticīgu fizisko vai juridisko personu īpašumā vai arī nav saglabājusies, tiek izmaksāta kompensācija no kārtējā gada valsts budžeta attiecīgajiem mērķiem paredzētajiem līdzekļiem šādā apmērā: par ēkām – atbilstoši to skaitam un vidējai vērtībai pieteikuma izskatīšanas dienā, bet ne vairāk par 2000 latiem, par citu mantu – ne vairāk par 500 latiem.
Braslavas pagasta pārvaldes vadītājs Normunds Šķepasts paskaidroja, ka “Ķegumu” mājas ir labi saglabājušās. Šajā divstāvu ēkā atrodas četri dzīvokļi, daļa no tiem ir privatizēti, pārējie pieder pašvaldībai. Līdz ar to “Ķegumu” mājas bijušo īpašnieku mantiniekam atdot nav iespējams. Daļa īrnieku savus dzīvokļus neprivatizēja, jo tolaik klīda runas, ka uz māju pretendē bijušo īpašnieku mantinieki.
Alojas novada pašvaldības juriste Ināra Karlsone paskaidroja, ka Valmieras rajona tiesa ar 2011. gada 25. maija spriedumu konstatēja juridisku faktu, ka Augusts Pilsums un viņa ģimene, kurā ietilpa arī Laimonis Pilsums, represiju rezultātā 1948. gadā zaudēja nekustamajā īpašumā “Ķegumi” ietilpstošās ēkas, lauksaimniecības inventāru, mājlopus un mājputnus (seko garš mantas saraksts). Pārējā daļā, kurā Laimonis Pilsums prasīja konstatēt faktu par zaudēto iedzīvi, prasība noraidīta. Viņš šo spriedumu pārsūdzēja Vidzemes apgabaltiesā, kura ar 2011. gada 6. oktobra spriedumu prasību apmierināja lielākā apmērā un konstatēja, ka Augusta Pilsuma ģimene represiju rezultātā zaudējusi arī citu mantu – dažādas mēbeles, vīriešu un sieviešu apģērbu, kumodi, rokas šujmašīnu, 1 dzintara krelles, 1 kristāla puķu vāzi, 20 dziļos šķīvjus, 10 brokastu šķīvjus, 15 tasītes, 10 apakštasītes, grāmatas – “Latvju dainas” – 1 sējumu, “Latvju rakstus” – 1 sējumu, utt. Viss šīs mantas sastāvs tiesā tika pierādīts, pamatojoties uz vienas liecinieces liecībām. Mantas vērtība tiesas spriedumā nav norādīta.
Jau 1997. gada 17. aprīlī toreizējā Limbažu rajona padome pieņēma lēmumu Laimonim Pilsumam par konfiscēto mantu toreizējā Vilzēnu pagasta “Ķegumā” izmaksāt 500 latu no rajona budžeta. Atcerēsimies, ka deviņdesmitajos gados latam bija daudzkārt lielāka pirktspēja nekā tagad.
Līdz ar to pašlaik Laimonis Pilsums var pretendēt tikai uz kompensāciju par ēkām. Viņam pašam būs jāpierāda to vērtība, un tad pašvaldība pieņems lēmumu par kompensācijas summu, taču tā, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 433, nebūs lielāka par 2000 latiem. Kompensāciju izmaksās no Valsts kases naudas.
Runājot par ēku vērtību, mūsu lasītāja rīcībā jau ir dokumenti – 1939. gada Augusta Pilsuma parakstītais līgums par saimniecības “Ķegumi” izpirkšanu un arhīva izziņa par to, kādu daļu no šīs summas tēvs 1939. gadā samaksājis par zemi un ēkām. Atbilstoši šai summai Laimonis Pilsums var prasīt izmaksāt kompensāciju par ēkām, ņemot vērā to, ka 40 ha zemes viņam jau ir atdoti.
Svarīgi Ministru kabineta noteikumi Nr. 433 joprojām ir spēkā, tādēļ arī citi politiski represētie, kuri vēl nav saņēmuši kompensāciju par zaudētajām ēkām un mantu, to var prasīt tiesas ceļā. Maksimālā kompensācijas summa par ēkām ir 2000 latu (par visām ēkām kopā), bet par kustamo mantu – 500 latu. Mantas vērtība jāpierāda pašam prasītājam. |
