Mobilā versija
Brīdinājums +0.9°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
24. novembris, 2017
Drukāt

Bezpajumtnieku eksports aug (6)

Foto - EPA/LETAFoto - EPA/LETA

Četrdesmit četrus gadus vecais poļu bezpajumtnieks Petrovs Čojinackis ir uzbūvējis pudeļu sienu, lai norobežotu savu guļvietu zem klajas debess Berlīnē, Kreicbergas rajonā.

Vācijas pilsētās pieaug Austrumeiropas bezpajumtnieku skaits. Vai šī ir Vācijas vai tomēr arī visas ES problēma, kuras risināšanā jāiesaistās arī bezpajumtnieku “eksporta valstīm”? Šis jautājums nonācis vairāku Vācijas pilsētu politiķu uzmanības lokā.

 

Skan Austrumeiropas valodas

Pēc interjera “Gulivers” atgādina pieticīgi, taču eleganti iekārtotu krogu. Gara bāra lete, liels arkveida logs, ieapaļi griesti un gleznām rotātas dzeltenas sienas. Pie galdiņiem telpas vidū sēž pārdesmit vīriešu. Daži ēd brokastis. Citi snauž, sakņupuši koka krēslos. Patiesībā “Gulivers” ir nevis krogs, bet gan katoļu baznīcas palīdzības organizācijas uzturēts bezpajumtnieku aprūpes punkts. Jeb “Izdzīvošanas stacija”, kā sevi definē pati iestāde, kas atrodas pie Ķelnes centrālās dzelzceļa stacijas.

Izveidota pirms sešpadsmit gadiem, tā ir centrālā šāda tipa institūcija Ķelnē. “Guliverā” palīdzību var saņemt visi, kuri nonākuši grūtībās un spiesti dzīvot uz ielas. Tur var satikties, sasildīties, ieturēt maltīti, saņemt padomu, izmazgāt drēbes. Arī reģistrēt pasta adresi, ieiet dušā un uzlādēt mobilo tālruni.

Taču gadu gaitā ir ievērojami mainījusies “Gulivera” publika. Arvien retāk darbinieki ar aprūpējamiem spēj sazināties bez tulka palīdzības. Tur runā poliski, čehiski, slovākiski, ungāriski, bulgāriski un rumāniski, bet ne vairs vāciski. Aprūpējamo vairākumu veido iebraucēji no citām ES valstīm. Pārsvarā cilvēki, kuri, pēc pašu vārdiem, ieradušies meklēt darbu Vācijā, bet cietuši neveiksmi un nonākuši uz ielas. Vairākos pētījumos gan secināts: viņu vidū ir arī ļaudis, kuri bezpajumtnieka dzīvi vadījuši jau savās izcelsmes valstīs un jau pirms ierašanās Vācijā bijuši atkarīgi no alkohola, narkotikām, kā arī cietuši no citām sociālām problēmām.

 

Sliktākā situācijā nekā patvēruma meklētāji

Tas, ka bezpajumtnieku mītnēs dominē svešvalodas, gan nenozīmē, ka būtu mazinājies Vācijas pilsoņu bezpajumtnieku skaits. Īres cenu kāpuma un dzīvokļu deficīta dēļ tas aug, nevis rūk. Kopš 2014. gada bezpajumtnieku skaits Vācijā palielinājies par 150 procentiem, sasniedzot 860 000 cilvēku, tā nesen ziņoja Vācijas valdības darba grupa palīdzībai bezpajumtniekiem.

Tomēr atšķirībā no bēgļiem vai patvēruma meklētājiem ES valstu izcelsmes bezpajumtnieki ir īpaši nelabvēlīgā situācijā. Ja iepriekš nav strādājuši Vācijā, viņiem nav tiesību uz sociālo palīdzību. Kamēr patvēruma meklētājiem un bēgļiem pat tad, ja pagaidām nav iespējams atrast piemērotu mājokli, valsts un pašvaldības tomēr nodrošina iztikas minimumu un vietu bēgļu mītnē, ES pilsoņiem ir jāiztiek pašiem. Praktiski tas nozīmē apburto loku: bez dzīvesvietas legālu darbu atrast nav iespējams, bet bez darba un ienākumiem neiespējami ir noīrēt mājokli. Tādēļ Austrumeiropas bezpajumtnieki kļūst par ielu bezpajumtniekiem. Turklāt migrācijas krīze pasliktinājusi viņu stāvokli, jo palīdzības organizāciju ziedotāju uzmanības fokuss pārvirzījies uz atbalstu patvēruma meklētājiem.

“Es domāju, ka daudziem cilvēkiem klātos labāk viņu pašu izcelsmes valstīs. Rudenī viesojos Krakovā un biju pārsteigts par to, kāda plaša, laba palīdzības sistēma pastāv Polijā,” intervijā raidsabiedrībai RBB norādījis Berlīnes pilsētas misijas pārstāvis Ulrihs Noigebauers. Tomēr, kā noskaidrojies vairākās aptaujās: par spīti sliktajiem dzīves apstākļiem, vairākums Austrumeiropas bezpajumtnieku nevēlas atgriezties savās izcelsmes valstīs.

Vēl viens sarežģījumu cēlonis ir politikas līmenī skaidri nedefinētā attieksme pret šo parādību. Ielu bezpajumtnieku aprūpes struktūras kā naktspatversmes, zupas virtuves un citi pakalpojumi idejiski un pat juridiski paredzētas nevis iebraucējiem, bet gan Vācijas iedzīvotājiem. Tās gan palīdzību neliedz arī iebraucējiem. Tomēr nav retums, ka ārzemnieku skaits sasniedz pat 80 procentu no visiem aprūpējamiem, un tad institūciju vadītāji nonāk neērtā situācijā savu naudas devēju – ziedotāju un pašvaldību – priekšā. Līdzekļi, kas formāli domāti pašmāju bezpajumtniekiem, faktiski lielākoties tiek izlietoti ārzemniekiem. Vācijas pilsoņi spiesti cīņā par palīdzību sīvi konkurēt ar iebraucējiem no Austrumeiropas.

 

Polija apņemas palīdzēt

Vienlaikus notiek arī pretējais: aprūpes organizācijas neoficiāli cenšas ierobežot palīdzību ārvalstu izcelsmes bezpajumtniekiem, šķirojot uzņemamos pēc pasēm. Oficiāli gan tas tiek noliegts. Piemēram, pagājušajā vasarā Ķelnes vietējie mediji ziņoja, ka jaudu trūkuma dēļ vairākas iestādes slēgušas savas durvis īpaši austrumeiropiešiem. Labdarības organizāciju tīkla “Katoļu vīriešu sociālais dienests” pārstāve Anke Pata “Latvijas Avīzei” norāda, ka mediju ziņotais esot pārspīlējums. Viena no tīkla iestādēm pārslodzes dēļ uz laiku tiešām ierobežojusi cilvēku uzņemšanu, bet tas bijis īslaicīgi un organizācija ļaudis pēc nacionalitātēm nešķirojot.

Citviet Vācijā turpretī nevairās no visai radikāliem soļiem. Piemēram, Berlīnes Noiķelnes pilsētrajona vadība, sadarbojoties ar labdarības organizāciju “Caritas”, organizē autobusus ārzemju bezpajumtnieku atpakaļsūtīšanai uz viņu izcelsmes valstīm.

Kā risināt šo problēmu? Šie jautājumi īsi pirms ziemas sezonas, kad patversmes ir vispārpildītākās un dzīve uz ielas visbīstamākā, nonākuši vairāku Vācijas lielo pilsētu politiķu uzmanības lokā. Un līdzās praktiskajam aktuāls ir arī idejiskais jautājums. Proti, vai brīvā pārvietošanās un darbaspēka kustība ES nozīmē, ka valstīm būtu tiesības “izlasīt rozīnes” jeb uzņemt vien izglītotos, veselos un jaunos, kuri spēcina to ekonomiku, negatīvās blakusparādības ignorējot? Vai tomēr to pienākums ir “maksāt” arī par negatīvajām sekām? “Mēs nevaram tikai pelnīt no ES vienotā tirgus un nelikties zinis par tā ēnas pusēm,” uzskata Berlīnes pilsētas misijas pārstāvis Ulrihs Noigebauers.

Tikmēr nesen simbolisku soli spērusi Polija, paziņojot, ka nāks palīgā Berlīnei. “Nākamajā gadā par Polijas līdzekļiem tiks finansēti sociālie darbinieki Berlīnē, kuri apmeklēs un aprūpēs bezpajumtniekus,” norāda Polijas vēstniecības atašejs Berlīnē Dariušs Pavloss. Bulgārija un Rumānija, no kurām arī nāk daudz Vācijas bezpajumtnieku, pagaidām šo iniciatīvu atturējušās komentēt.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. kur tad vaciesu teiktajam tic…..vinji jau sak bernudarza melot…….tikai izskatas,ka visi jauki un smaidigi.

  2. Laimīgā Eiropā!

  3. tik aprobežota būtne kā tu pati drīz vien nonāks bazpajumtnieka statusā!

  4. nu, ja, nolādētie vācieši naudu atdod muslimu izvarotājiem, nevis austrumeiropiešiem!

  5. ko var ņemties ar tiem bezpajumtniekiem? ja cilvēks negrib neko darīt un pats par sevi rūpēties, bet gan grib dzīvot uz ielas, kāpēc viņam to liegt?

Draugiem Facebook Twitter Google+