Pasaulē
Eiropa

Kā bijusī modele un multimiljonāra sieva Džīna kļuva par “nācijas ienaidnieci nr.1” 16


Džīna Millere, investīciju menedžere un prasības cēlēja tiesā: “Lēmums bija pareizs, jo jautājums ir par parlamenta neatkarību. Tas nebija par to, kurš uzvar vai zaudē, bet par to, kāds ceļš ejams.”
Džīna Millere, investīciju menedžere un prasības cēlēja tiesā: “Lēmums bija pareizs, jo jautājums ir par parlamenta neatkarību. Tas nebija par to, kurš uzvar vai zaudē, bet par to, kāds ceļš ejams.”
Foto – AFP/LETA

Londonas Augstās tiesas (High Court) lēmums, ka par “Brexit” nepieciešams balsot britu parlamentam, ir izraisījis pamatīgu vētru politiskajā dzīvē.

Prāvas uzvarētājai – investīciju menedžerei, bijušajai modelei un multimiljonāra sievai – Džīnai Millerei noteikti pat prātā neienāca, kādas sekas būs šai uzvarai. Viņa jau ir pasludināta par “nācijas ienaidnieci nr. 1”, saņemti pat nāves draudi. Tiesas lēmums ir pārsūdzēts Augstākajā apelācijas tiesā (Supreme Court). Pastāv vēl daudz un dažādu veidu, kā valdībai netīkamo tiesas lēmumu likumīgi ignorēt.

Ko nozīmē tiesas lēmums

4. novembra pusdienlaikā britu medijos milzīgi virsraksti vēstīja, ka “”Brexit” ar tiesas lēmumu ir atcelts”, “Tiesneši pret tautu”, “”Brexit” ir bloķēts”. Sociālajos tīklos parādījās aicinājumi uz masu protestiem, sakot, ka “šī ir tā diena, kad mira demokrātija”.

Vēlāk satrauktie ļaužu prāti tika nomierināti, premjerministrei Terēzai Mejai kārtējo reizi apstiprinot, ka “Brexit” atcelts nav. Tiesas lēmums skar tikai juridisko pusi – strīdu par to, vai valdībai ir nepieciešams apspriesties ar parlamentu vai nav. Tiesa trīs tiesnešu sastāvā ir nolēmusi, ka britu parlamentam ir jābalso, kurā brīdī iedarbināt Lisabonas līguma 50. pantu.

Izklausās pavisam nevainīgi, taču aptuveni divas trešdaļas deputātu ir noskaņoti palikt Eiropas Savienībā, tādējādi 50. panta iedarbināšana varētu tikt maksimāli novilcināta. Terēza Meja jau agrāk ir apgalvojusi, ka izstāšanās tiks sākta nākamā gada martā, turklāt izstāšanās stratēģija atklāta netiks. Parlamentārieši par šādu noslēpumainību nav sajūsmā, tādēļ tiesas lēmums varētu dot iespēju iejaukties šajā procesā vai vismaz to aizkavēt.

Parlamenta otras lielākās grupas – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins paziņoja, ka viņam ir vairākas “sarkanās līnijas”, ko neļaus pārkāpt. Piemēram, ja valdība izlems, ka Apvienotajai Karalistei nav jāpaliek vienotajā ES tirgū, tad darīs visu, lai bloķētu 50. panta iedarbināšanu.

Kādēļ nav skaidrības par darāmo

50. pants sākas ar tek­stu: “Katra dalībvalsts var lemt par izstāšanos no ES saskaņā ar tās konstitucionālajām prasībām.” Tik tālu viss būtu labi. Taču… britiem konstitūcijas nav.

Apvienotajai Karalistei ir tā sauktā nekodificētā konstitūcija, kas ir parlamentu aktu, tiesu lēmumu un konvenciju krājums. Tas nozīmē, ka valstij nav vienotas konstitūcijas, kur būtu skaidri definēti cilvēka, sabiedrības un valsts tiesiskie principi. Atbildes ir jāmeklē dažnedažādos iepriekš parakstītajos dokumentos.

Tiek pat apgalvots, ka britu konstitūciju var izteikt astoņos vārdos – “What the Queen in Parliament enacts is Law”, tātad tas, ko parlaments, pamatojoties uz monarhijas (kroņa) doto varu, nolemj, to neviens cits mainīt nevar. Taču pēc 1972. gada Eiropas Kopienu akta pieņemšanas Eiropas Savienības likumiem ir lielāks spēks nekā Apvienotās Karalistes likumiem, turklāt Apvienotajai Karalistei ir saistoši arī starptautiskie līgumi.

Tādēļ izstāšanās process ir atvērts dažādām interpretācijām. Vai valdība drīkst viena pati vadīt izstāšanās procesu, izmantojot monarhijas vēsturiski doto varu, tā saukto “royal prerogative” – karalisko prerogatīvu? Vai tomēr parlaments ir jāiesaista procesā?

Pretrunīgi spriedumi

Turklāt Londonas Aug­stās tiesas lēmums par 50. panta iedarbināšanu nebūt nav vienīgais. Īsi pirms tam Belfāstā tāda paša līmeņa tiesa nonāca pie pilnīgi pretēja secinājuma – ne Vestminsteras parlamenta, ne Ziemeļīrijas nacionālās asamblejas kompetencē nav dot atļauju 50. panta iedarbināšanai.

Londonas tiesa pieņēma, ka, līdzko 50. pants tiek iedarbināts, tas nevar tikt apturēts. Tātad Apvienotā Karaliste pametīs ES un cilvēki zaudēs daļu savu tiesību. Tādējādi parlamentam jābūt iesaistītam procesā, jo tā juridiskās sekas attiecas uz jomām, par kurām atbildīgs ir tikai parlaments.

Belfāstas tiesa secināja tieši to pašu, respektīvi, izmaiņas likumos un cilvēku tiesībās ir parlamenta kompetence, taču atzīmēja – kamēr notiks izstāšanās sarunas, tikmēr likumi mainīti netiks. Kad sarunas pabeigtas, tikai tad procesa kontrolei jāpāriet parlamenta rokās.

Ja paliek pie tā, ka juridiski par 50. panta iedarbināšanu jālemj parlamentam, tad arī Lisabonas līguma parakstīšana nav bijusi likumīga, jo tur parlaments netika iesaistīts. Vai jāsecina, ka Apvienotā Karaliste ES nav legāli!

Ko tālāk?

Britu premjere jau paziņojusi, ka, pirmkārt, uzskata, ka tiesu vara ir suverēna un neatkarīga un ka presei ir tiesības rakstīt visu, ko uzskata par vajadzīgu, tādējādi savā Indijas vizītē netieši atsaucoties uz minējumiem medijos, ka trīs tiesneši, kuri pieņēma neseno tiesas lēmumu, ir bijuši labi zināmi kā ES atbalstītāji. Valdība ir apstrīdējusi tiesas lēmumu Augstākajā apelācijas tiesā, kas ir pati augstākā instance Apvienotajā Karalistē. Pirmā tiesas sēde paredzēta 5. decembrī.

Ja Augstākā apelācijas tiesa nolems, ka iepriekšējais tiesas lēmums paliek spēkā, ir iespēja, ka tiks izsludinātas ārkārtas vēlēšanas, kaut gan Terēza Meja visu laiku apgalvo, ka nākamās vēlēšanas ir paredzētas 2020. gadā un viņa to neplāno mainīt. Taču ārkārtas vēlēšanu iespēju neizslēdz.

Paredzami nemieri

Britu politiskā elite gluži labi saprot, ka jebkurš mēģinājums anulēt referenduma rezultātus var beigties bēdīgi.

To pierāda notikumi divas dienas pēc tiesas lēmuma tradicionālajā “Bonfire” jeb latviski – Ugunskuru naktī. Kopš 1605. gada 5. novembra, kad kāds Gajs Fokss centās uzspridzināt parlamentu, katru gadu šis datums tiek atzīmēts kā sazvērestības atklāšanas diena, dedzināti ugunskuri, rīkotas uguņošanas. Londonā pēdējos gados 5. novembrī notiek anarhistu demonstrācija “Miljons masku maršs”, tiek protestēts pret kapitālismu, karu un visu, kas nu kuram ienāk prātā. Viens no galvenajiem saukļiem ir aicinājums uz revolūciju, kas ietver arī cenšanos nodedzināt parlamentu, līdz kam gan nekad neviens nav ticis.

Pērn pamanījās nosvilināt pāris auto, bet šogad britu policija bija uzdevuma augstumos, bloķētajā Londonas centrā atradās tūkstošiem speciālo vienību policistu, gatavi stāties pretī satrakotam pūlim, kas tā vien gaidīja iemeslu kārtīgi izplūkties. Tika dedzinātas dūmu sveces un laista pirotehnika policijas virzienā, lidoja dzērienu pudeles un viss, kas pa rokai, taču nekārtību cēlējiem nācās kapitulēt pārspēka priekšā un ap pusdesmitiem rātni doties mājās.

Šie nemieri ir tikai gadskārtējā “tvaika nolaišana”, tie nav valsts mērogā organizēti protesti, ar kādiem šobrīd draud “Brexit” piekritēji, gadījumā ja referenduma iznākums tiks ignorēts. UKIP līderis Naidžels Farāžs jau šobrīd aicina visus “Brexit” atbalstītājus gatavoties plašai demonstrācijai Londonas ielās 5. decembrī.

VIEDOKĻI

Laiams Fokss, Starptautiskās tirdzniecības ministrs: “Valdība ir vīlusies tiesas lēmumā. Cilvēki balsoja par aiziešanu no Eiropas Savienības referendumā, kas tika apstiprināts ar parlamenta aktu. Valdība vēlas šo referenduma rezultātu respektēt.”

Naidžels Farāžs, UKIP līderis: “Baidos, ka nodevība ir tepat mums blakus… Baidos, ka tiks izmantotas visas iespējas, lai bloķētu vai aizkavētu 50. panta iedarbināšanu. Ja tā tas notiks, viņiem nav ne jausmas par to, kādas dusmas viņi var izraisīt publikā.”

Nikija Morgana, bijusī izglītības ministre: “Tas ir pareizi, ka parlamentam jābalso par likumdošanu saistībā ar 50. panta iedarbināšanu. Neatkarībai, atgūtai no ES, jātiek atgrieztai Apvienotās Karalistes parlamentam.”

LA.lv