Ceļvedis Latvijas valstiskuma vēsturē 1
Ceļvežus to tekstu lakonisma un vienkāršības dēļ nereti kā grāmatu grūti izlasīt no A līdz Z. Okupācijas muzeja (OM) sadarbībā ar Latvijas Politiski represēto apvienību un apgādu “Jāņa sēta” nule kā izdotais vadonis pa Rīgu un Rīgas apkārtni “Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupācijas varām, 1918 – 1991” pavisam noteikti tādiem nepieder.
Jāpiekrīt OM biedrības valdes priekšsēža Valtera Nollendorfa sacītajam, ka daudzas lietas jau bijām aizmirsuši, bet tagad šis izdevums tās it kā atgriež apritē: “Atmiņa atdzīvojas.”
Grāmatas autoriem, mākslas zinātniekiem Kristīnei Čakstiņai un Rihardam Pētersonam informācijas apkopošana, attiecīgo personu kapa vietu un piemiņas objektu meklēšana un atrašana prasīja divus gadus ilgu darbu, jo tamlīdzīga satura kultūrvēsturiska izdevuma Latvijā vēl nav bijis. Nepārspīlējot var sacīt, ka katrs tajā atradīs sev ko jaunu. Autori gan atzīst, ka idejas pirmsākumi meklējami pirms pieciem gadiem, un tā nemaz nav bijusi īsti viņu ideja, bet nākusi no Latvijas “Memoriāla” vadītājas, nu jau aizsaulē aizgājušās Rutas Ozoliņas un tagadējā Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja Ivara Kaļķa. Savukārt Ozoliņas kundze bija iedvesmojusies no Krievijā izdota tamlīdzīga ceļveža pa represiju vietām Maskavā.
Grāmatā apkopota informācija par aptuveni 200 objektiem – tā sadalīta piecās lielākās nodaļās, kas hronoloģiskā secībā raksturo valstiskuma periodu pirms Otrā pasaules kara, nacistu un abu padomju okupāciju laikiem, valstiskuma atgūšanu un Baltijas ceļu. Šie periodi tematiski dalās vēl sīkāk, atzīmējot, piemēram, kā ar 1919. gada “sarkano” un “balto” teroru saistītās vietas, tā arī ar patriotiski noskaņotu pilsoņu nacionālo nostāju un pārliecību saistītos objektus, kas attiecināmi uz padomju okupācijas laiku. Darba gaitā no sākumā iecerētajām 114 lappusēm sējums izaudzis līdz 358 lappusēm, jo kļuvis skaidrs, ka neizdosies aprobežoties tikai ar plašāk zināmām ciešanu un represiju vietām, bet jāsniedz ieskats par visu, kas to sakarā attiecas uz Latvijas 20. gadsimta vēstures notikumiem. Izdevums sanācis ļoti vispusīgs. Atzīmētas, piemēram, Latvijas valsts prezidentu kapa un piemiņas vietas, vietas, kas saistās ar pēckara politieslodzītajiem un disidentiem, barikāžu laiku. Vai daudzi zina, ka 1991. gada 16. janvārī omoniešu nogalinātajam Robertam Mūrniekam ir piemiņas akmens pie mājas, kurā viņš Ķekavas novada Baložos reiz dzīvoja? Un kur Meža kapos apbedīts helsinkietis Juris Ziemelis, vai kur meklējama simboliskā Emīlijas Benjamiņas atdusas vieta? Turklāt runa jau nav tikai par kapiem. Arī Arkādijas parks un mūsdienās diemžēl vairs neeksistējošās estrādes vieta ir ļoti būtiski, ja runā par atmodas sākuma norisēm.
Grāmata papildināta ar fotoattēliem, kartēm un shēmām. Finansējums nācis no Okupācijas muzeja, Politiski represēto apvienības un tās Stopiņu novada nodaļas, Mārupes, Salaspils novada pašvaldībām, Latviešu fonda, Valsts kultūrkapitāla fonda, privātpersonām. Ļoti iespējams, radīsies jautājums, kādēļ ceļvedī iekļauti arī vairāki ar padomju okupācijas režīmu darboņiem saistīti objekti. Teiksim, Latvijas PSR valdības iestāžu darbinieku memoriāls Raiņa kapos, kur atdusas tādas personības kā Augusts Kirhenšteins, Jānis Kalnbērziņš un citi. Tomēr arī šādas vietas raksturo padomju okupācijas varas darbību un metodes. Viļa Lāča pieminekli uzbūvēja tā, lai tas aizsegtu skatu uz Jāņa Čakstes monumentu. “Mums jāmēģina saprast, kas tie ir par objektiem. Kāpēc tie tika veidoti tieši tajās vietās, tieši tur? Tā bija ļoti smalka totalitārās varas politika, lai mēģinātu mūsu apziņā iefiltrēt sev vēlamos stāstus,” teic Rihards Pētersons. Viņš uzsver, ka ceļvedī sniegts ieskats visā Latvijas valstiskuma rašanās, pastāvēšanas, zaudējuma un atkalatgūšanas vēsturē.
