Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
28. aprīlis, 2012
Drukāt

Čepānim ordenis! No Baltkrievijas

cepanis1_ts_6

“Latvijas Avīzē” viesojās bijušais politiķis, tagad Latvijas un Baltkrievijas ekonomisko sakaru veicināšanas biedrības priekšsēdētājs ALFRĒDS ČEPĀNIS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Čepāņa kungs, jūs esot saņēmis ordeni no Baltkrievijas valsts?

A. Čepānis: – Baltkrievijā ir Goda ordenis (Orden Počjota). Nezinu tā vietu apbalvojumu hierarhijā un neesmu ordeni vēl redzējis. Pagājušonedēļ toties publicēts prezidenta Lukašenko dekrēts, ka tieku pagodināts kopā ar vienu cilvēku no Ukrainas, vienu – no Krievijas. Man tas formulējums ir – sakarā ar Latvijas–Baltkrievijas ekonomisko sakaru stiprināšanu.

– Un kad ordeni pasniegs?

– Baltkrievu vēstnieks Rīgā Gerasimenko kungs mani brīdināja, ka rakstisku apliecinājumu jau saņēmis, bet pasniegšana būšot, kad tiek svinēta Baltkrievijas Neatkarības diena jūlija sākumā. Tad te, Rīgā, vēstniecības pieņemšanā laikam sniegs to Goda ordeni.

– Kas ir tās labās saimnieciskās darbības, ko esat veicis?

– Septīto gadu vadu abu valstu saimniecisko sakaru veicināšanas biedrību. Kad biedrību dibināja, statūtos tika speciāli ierakstīts, ka tā ar politiku nenodarbojas, tikai sekmē un veido saimnieciskās saites. Mēs nemācām baltkrievus, kuru vēlēt, kuru nevēlēt un kā vēlēt. Tā ir viņu darīšana savā zemē. Biedrības biedros apmēram trešā daļa ir kaimiņu uzņēmēju, juridiskās un fiziskās personas, bet divas trešdaļas – mūsu uzņēmēji. Kad 2005. gadā sapulcējās dibinātāji, viņu vēlme bija vismaz saglabāt sakarus esošajā līmenī, bet varbūt kaut ko arī pacelt tālāk. Cik man zināms, tagad Latvijas budžets pelna simtus miljonus no sadarbības ar Baltkrieviju. No tā spriežu, ka sačakarēt Latvijas un Baltkrievijas attiecības nav prāta darbs. Taču tas ir izdarīts.

E. Līcītis: – Kā tas viss notiek pēc ES politisko, ekonomisko sankciju uzlikšanas? Latvija taču it kā uzmanīgi iebilda Briselē, ka Minsku nevajagot bargi sodīt ar ekonomisko iegrožošanu?

– Jums liekas, ka mēs protestējām? Lukašenko amatā pirmoreiz ievēlēja 1994. gadā. Tad pie viņa tikties brauca Guntis Ulmanis, kuram ordeni Lukašenko neiedeva, bet atļāva Belovežas gāršā nolikt gar zemi smuku bizona bulli. Man otrādi – ordeni piešķīra, bet licenci šaut gāršā nav iedevis. Es gribētu to dabūt, bet diez vai dabūšu. Ja atceraties, ap šo laiku biju Saeimas priekšsēdētājs, kad 90. gadu otrajā pusē ratificējām padsmit starpvalstu nolīgumus starp Latviju un Baltkrieviju. Toreiz Lukašenko vēl bija vienkārši prezidents, nebija kļuvis par diktatoru. Paldies Dievam, tad līgumus ratificēja, un tie ir spēkā arī tagad. Kad, sākoties privatizācijai, Rietumi tā pa kluso gribēja paņemt kaut ko arī sev, tad sastapa Lukašenko iebildes – nē, puikas, es savējiem labāk atdošu. Līdz ar to prezidents sāka pārtapt par diktatoru. No Krievijas parādījās “interesenti” – viņiem arī atteica, un tad viņš kļuva par “pēdējo Eiropas diktatoru”. No āra kritizēto Lukašenko 1999., 2005. un 2010. gadā baltkrievi atkal pārvēlēja. Pēdējā reizē – ceturto reizi.

 

Beidzamajos desmit gados, kad Lukašenko ar stingru roku sāka realizēt nacionālo politiku savā valstī, tad viņš kļuva visiem slikts. Pirmās ekonomiskās sankcijas uzlika 2005. gadā – sakarā ar to, ka savus pretiniekus sēdinot cietumā. It kā citās valstīs netupina aiz restēm, it kā daudzviet joprojām neizpilda nāves sodu slepkavām un teroristiem.

 

Šīs sankcijas savu faktisko spēku zaudēja 2008. gadā, kad Lukašenko paveica šādas tādas reformas, vienu otru izlaida no cietuma, un tas bija pa prātam ES. Sāka viesoties baltkrievu premjers Sidorskis – rekur, arī Latvijā – sākās kontaktēšana. Taču šogad notecēja iepriekš likto sankciju juridiskais termiņš – uz septiņiem gadiem. Nu – jāatceļ vai ne? Nevar atcelt, jo Lukašenko joprojām slikts un ciets. Ieviesa jaunu sarakstu – 29 uzņēmumus, pret kuriem jāpiemēro ekonomiskās sankcijas, un papildus desmitiem baltkrievu amatpersonu, kuras nedrīkst ielaist ES. Uzņēmumi, kurus sodīja, ir ļoti stratēģiski, piemēram, futbola klubs “Minsk” vai alus bārs “Brovari”. Tur jūsu padevīgais kalps, kad ir Minskā, vienmēr aiziet un paklausās vietējās sentimentālās dziesmas, iedzer aliņu un jūtas labi. Pēc barga sankciju soda laikam nākamreiz būs jābūt uzmanīgākam ar šo krodziņu.

E. Līcītis: – Tie droši vien ir uzņēmumi, kuru īpašnieki pēc ES uzskata ir sirsnīgākie Lukašenko atbalstītāji.

– Septiņpadsmit no minētajiem uzņēmumiem pieder tādam Jurijam Čižam. Viņš it kā ejot pie Lukašenko kā pie drauga, bet to es nezinu. Vienreiz ar Čižu esam sarokojušies.

– Čižam esot “saimnieciskas vienības” arī Daugavpilī, un vai viņš nav jūsu sakaru veicināšanas biedrībā?

– Biedrībā nekad nav bijis, viņa uzņēmumi arī ne, un par Daugavpils rūpnīcām nemācēšu neko pastāstīt. Taču tagad no tā nabadzīgā baltkrievu kravu daudzuma, kas vēl nāk caur Latviju, sankciju dēļ vēl divi miljoni tonnu būšot nost – kā mani neoficiāli informējuši pirmavoti. Naftas produkti, kālijsāls, mašīnbūves tehnika un traktori – tās bija galvenās baltkrievu tranzītpreces uz mūsu pusi. Krievi par to berzē rokas – pavei, Aleksandr, rau, kur mūsu ostas!

V. Krustiņš: – Lietuviešu biedri arī berzē rokas?

– Šoreiz viņi neberzē, bet tad gan dikti nopriecājās, kad pirms diviem gadiem apveda ap stūri Latviju. Toreiz Daļa Grībauskaite piezvanīja uz Minsku, sak, Aleksandr, sen neesam tikušies, aprunājušies. Viņš atbild – nu tad brauc ciemā! Daļa otrā dienā iekāpj mašīnā un, zilos uguņus nemidžinot, pa Minskas šoseju turp. Tur visu norunā, un rezultātā no Latvijas trīs milj. tonnu nost – kravas pārsviestas uz Klaipēdu. Es esmu gājis pie visiem ministriem, kuri tik gribēja klausīties, pie premjera un rudenī pat pie prezidenta. Nulle reakcijas. Bet vajadzēja braukt.

 

Pērnruden nomira viens kārtīgs lietuviešu oligarhs, bijušais premjers Broņislavs Lubis. Lielu uzņēmumu īpašnieks un liels noteicējs Klaipēdas ostā. Viņš katru gadu savāca uzņēmēju delegāciju un izbrauca pie Lukašenko. Tikās, runājās, slēdza līgumus – par labu uzņēmējiem, par labu Lietuvai.

 

Pēc Lubja nāves dalīja mantu, kā tas vienmēr gadās, un tas bija brīdis, kad kaut ko varēja dabūt par labu arī Latvijai. Vārdos man piekrita, ka tas nenāktu par ļaunu, bet tas arī viss.

E. Līcītis: – Bet tas vēl bija atsaluma laikos. Tagad taču attiecībā uz Baltkrieviju ir sasalums, un, ja mēs esam ES, tad jāpieturas pie kopējas ārpolitikas.

– Kas Portugālei, Grieķijai vai Spānijai ir pret Lukašenko? Diezin vai tur daudzi zina, kur atrodas Baltkrievija, un šādā gadījumā viņi bez vārda runas piekritīs ārpolitiskai līnijai. Toties Latvijai, Lietuvai, Polijai tas ir kaut vai sābru jautājums, nemaz nerunājot par ciešu ekonomisko sadarbību. Kā tas attiecību mezgls turpmāk raisīsies, to jūs prasiet Rinkēvičam. Tikai viņš arī to nezina. Mēs darīsim tā, kā Latvijai liks.

V. Krustiņš: – Tomēr jūsu vadītā delegācija dodas uz Brestu, pāri “aizliegtai” robežai?

– Jā, brauks uzņēmēji, slēgs līgumus, tostarp arī Brestas ekonomisko zonu. LTRK noslēgs vienošanos ar tirdzniecības un rūpniecības palātu Brestā, un tās būs arī atsevišķas līgumsarunas uzņēmēju starpā. Noderīgas sarunas. Pašlaik ir labvēlīgs režīms sadarbības veicināšanai, to jāprot izmantot. Un ar tiem baltkrievu uzņēmumiem, kuru nav “melnajā sarakstā”, sadarbība nav liegta.

E. Līcītis: – Klejo dažādas summas un pieņēmumi, cik Latvijai izmaksā ekonomisko sankciju noteikšana pret Baltkrieviju, piemēram, miljons latu dienā. Tomēr neapšaubāmi, ka šādi lēmumi visvairāk ietekmē “Latvijas dzelzceļu” un ostiniekus.

– Jā, tie ir lielākie cietēji, bet līdz ar to samazinās naudas apgrozījums bankās, maksājumi budžetā, netiek iekasēti nodokļi, sarūk darba vietu skaits – viss, kas ar to saistīts.

– Viens no ES pārmetumiem skāra izpildīto nāves sodu terora akta organizētājiem Minskas metrostacijā, un arī sabiedrībā šaubās, vai tie bija īstie vainīgie un kāpēc tādā steigā spriedumu izpildīja. Vai varat komentēt, kāds par to ir viedoklis Baltkrievijā?

 

– Tāds pats kā visur, un arī es piekrītu šim viedoklim. Ja izmeklēšana un tiesa bijusi taisnīga un tie abi divi jaunekļi bija vainīgi, tad es atbalstu nāves sodu. Bet ir arī šaubas, ka izmeklēšana esot bijusi pārāk pavirša – nezinot apstākļus, tuvāk nevaru neko komentēt.

 

V. Krustiņš: – Attiecībā uz citām šaubām – ka Baltkrievijā notiekot prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošana. Par to arī grūti spriest, bet var iedomāties, ka tādam baltkrievu lauku cilvēkam Lukašenko šķiet godavīrs.

– Ziniet, 2005. gadā tapa kārtējais prezidenta dekrēts – par Baltkrievijas valsts infrastruktūras atjaunošanu. Tika novadīts saraksts visos sešos apgabalos, kurās pilsētās un ciemos iztaisīs bērnudārzu, skolu, slimnīcu, veikalu, asfaltu, dzelzceļu, autoostu un šo vai to. Septiņos gados – un Luka-šenko personīgi to kontrolē. Esmu tādos ciemos bijis – kā konfektes. Jaunās ģimenes saņem valsts kredītu uz 40 gadiem par 3% gadā mājas būvniecībai. Ja viņiem rodas trīs bērni, pusi kredīta dzēš. Ja četri bērni, tad 75% tiek dzēsts. Ja pieci bērni, valsts visu izbūvē.

– Izklausās pēc demogrāfijas programmas. Bet vai tā nav propaganda?

– Izbrauciet vienreiz cauri Baltkrievijai un redzēsiet, kā tur aug mājas. Ne tikai Minskā, bet arī laukos. 2010. gada prezidenta vēlēšanās biju starptautiskais novērotājs Minskas apgabala Nesvižas rajonā. Pats turp pieteicos, jo tā ir Radzivilu dzimtene. Uz ielas parunāju ar garāmgājējiem – vai ies vēlēt, par ko balsos? Kā – par ko? Protams, par Batjku. Kāpēc? Vai tad neredzat, ko viņš mums te visu uzcēlis? Viss, nav jautājumu. Lukašenko nav jāvilto vēlēšanu rezultāti. Par viņu tāpat nobalsos. Jā, pagājšgad cēlās inflācija, devalvēja rubeli. Taču pensionāriem trīs reizes paaugstināja pensiju – indeksēja. Dzīves līmenis nesamazinājās.

– Tātad no sarunas secinām, ka jūs neapmierina mūsu saimniecisko attiecību stāvoklis, ir rezerves to uzlabot?

– Tieši tā. Tas ir tas, par ko cepos un skraidu riņķī. Vai tad normāli domājoši cilvēki divās kaimiņvalstīs nevar atrast kopīgu valodu? Manuprāt, var.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+