Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. jūnijs, 2014
Drukāt

Ceru, ka latvieši vairāk leposies ar savu valsti! Saruna ar “Euroskor” īpašnieci Andersoni-Šveici (15)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Kad ģimene aizbrauca uz Zviedriju, tēvs, diplomēts tautsaimnieks, teica, ka jātaisa pašam savs uzņēmums, citādi uz zaļa zara netiks,” atceras Sarmīte Andersone–Šveice. Ģimenes stāsts ir rosinošs – kā Otrā pasaules kara laika bēgļi Zviedrijā strādāja smagu darbu fabrikā un iekrāja naudu, lai atvērtu savus veikalus. “Nu, vai latviešu turība aug?” – šo jautājumu Sarmītes tēvs Rūdolfs Kerls  un viņa draugs Uldis Kariņš tiekoties vaicājuši viens otram gandrīz vai sveiciena vietā. Pirmo “Euroskor” veikalu R. Kerls atvēris 1964. gada rudenī, un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Sarmīte un viņas dēls sāka tirgot apavus arī šeit.

S. Andersone stāsta: 
– Tēvs nosprieda: “Apavi Zviedrijas klimatā ir vajadzīgi augu gadu!”, un, kaut arī mēs neko īpašu par šo jomu nezinājām, ļoti cītīgi mācījāmies. Kad toreiz tēvs gribēja iestāties zviedru apavu tirgotāju asociācijā, ticis jautāts, cik liels kapitāls viņam pieder. Tēvam bija desmit tūkstoši zviedru kronu, kas toreiz bija daudz lielāka vērtība nekā desmit tūkstoši tagad, taču viņam ieteica, lai par to naudu labāk aizejot paēst labas vakariņas. Bet viņš nepadevās. Strādājām trijatā – tēvs, mans dzīvesbiedrs un es. Atminos, kā pašā pirmajā vakarā atvērām kasi, skaitījām, cik daudz ietirgots. Man albumā saglabājusies tābrīža bilde, ko uzņēma ģimenes draugs Alfrēds Dziļums.

Vēlāk ieviesu jauninājumus, piemēram, atvēru Zviedrijā pirmo specializēto bērnu apavu veikalu. Tas atradās Stokholmas priekšpilsētā, kur dzīvoja ļoti pirktspējīga publika.

– Kādi bija jūsu biznesa galvenie principi?


– Bijām pretimnākoši pircējiem un nekrāpāmies.

– Ko nozīmē – nekrāpāties?


– Var jau par lētu preci stāstīt, ka tā ir ļoti kvalitatīva u. tml., taču mēs teicām: “Tā atbilst cenai.” Dārgākos apavos ražotājs tomēr ieliek daudz vairāk zināšanu un labākus materiālus.

Rīgā esmu dzimusi, taču no Zviedrijas pirmo reizi atbraucu šurp tikai septiņdesmitajos gados. Veikalos redzēju, cik sliktas kurpes piedāvā, un radiem solīju, ka atvēršu šeit veikalu. Tad, kad deviņdesmito gadu sākumā Latvija kļuva brīva, radi prasīja: “Nu? Kad būs?”

Mēs ar dēlu redzējām, ka te biznesa vide atšķiras no Zviedrijas, taču rīkojāmies atbilstīgi saviem principiem: nedrīkst šmaukties, ir jāmaksā valstij visi nodokļi. Ja Latvijā mēdz būt “aplokšņu algas”, tad nav ko brīnīties, ka trūkst naudas skolotājiem un slimnīcām. Bet tā jau ir politika. Biznesu un politiku nedrīkst jaukt kopā.

Nolēmām Latvijā paturēt to pašu nosaukumu, zviedriski “skor” nozīmē “apavi.” Mēs jau sākumā nezinājām, kā te veiksies, neparedzējām, ka sekos tāds uzplaukums un pēc 22 darbības gadiem Latvijā mums būs jau 35 veikali. Toreiz es daudzas stundas katru dienu pavadīju noliktavās Zviedrijā un arī Vācijā, sūtot preces uz Latviju.

– Sākumā šeit jums nebija daudz konkurentu, bet tagad?


– Tagad šeit ir tikpat liela konkurence kā Zviedrijā un preču daudz vairāk nekā pircēju. Pirms septiņiem gadiem veikalus Zviedrijā pārdevām un tagad strādājam tikai šeit.

Rīgas iedzīvotāju skaitam te ir ļoti daudz iepirkšanās centru.

Konkurentiem cenšamies būt priekšā ar to, ka cieši sadarbojamies ar ražotājiem, un daudzi apavi tiek izgatavoti tieši pēc mūsu pasūtījuma.

– Kur iepērkat apavus – Brazīlijā, Portugālē, Ķīnā?


– Braucam uz lielajām izstādēm visā pasaulē, kur ir labi ražotāji.

– Kopš piedzīvoju situāciju, ka bērnam pirktas sandalītes izšķīda pēc nepilna mēneša, bet pirkuma čeku biju izmetusi, tagad čekus rūpīgi glabāju. Cik bieži gadās, ka veikalos vēršas pircēji ar ražotāju brāķi?


– Vispirms jāraugās, vai cilvēks apavus pareizi valkājis, – ja kurpes domātas ballei, ar tām nevar iet slapjdraņķī.

Dažkārt redzam, ka pircējs, kurš vēršas ar pretenzijām, pats nav ievērojis valkāšanas noteikumus, taču tik un tā esam pieņēmuši apavus atpakaļ. Bet pa kādam brāķim gadās vai jebkuram uzņēmumam; ja kāds saka, ka nav nemaz, tad melo.

Mēs 22 gados Latvijā esam pārdevuši vairāk apavu pāru, nekā valstī ir iedzīvotāju, un, ja salīdzina ar saņemto pretenziju skaitu, tas ir relatīvi ļoti mazs.

Tirgotājs ir starpnieks starp ražotāju un pircēju, mūsu uzdevums ir vērst prasību pret ražotāju un gādāt, lai pircējs ir apmierināts.

– Jūs regulāri ziedojat “Vītolu fondam”, atbal­stot talantīgu jauniešu studijas.


– Sāku ar stipendiju došanu četriem studentiem un tā turpinu. Taču dēls studentus atbalsta vēl vairāk, un arī “Euroskor” kā uzņēmums ir piešķīris stipendiju medicīnas studentam.

Reiz pirms Ziemassvētkiem uzaicināju savus stipendiātus uz glāzi sarkanvīna, domājot, kādu stundiņu parunāsimies un viss, taču mums kopā bija tik interesanti, ka satikāmies četros pēcpusdienā un šķīrāmies ap pusnakti.

Sākumā, izraugoties, kurus atbalstīt, vērtēju, kādās jomās jaunieši studē. Bet tagad skatos, kam ir lielāka vajadzība, un dodu stipendijas tiem centīgiem, skolā izcilas sekmes sasniegušiem jauniešiem, kuri dzīvo ļoti grūtos apstākļos, piemēram, pie vecmāmiņas, divatā iztiekot no viņas pensijas. Ļoti pareiza ir kārtība, ka jauniešiem visu laiku jāsniedz atskaites par studiju gaitu un jābūt labiem rezultātiem.

Priecājos par to, ka Vītolu fonda stipendiāti pēc studiju beigšanas paliek strādāt Latvijā. Jo viņos ir latviskais gars un viņi ir pārliecināti, ka par atbalstu jādod kaut kas atpakaļ, jādod pienesums savai valstij.

Deviņdesmitajos gados tiku palīdzējusi arī Latvijas māksliniekiem, kuri pēkšņi bija nokļuvuši grūtā situācijā, jo iestādes gleznas vairs nepirka. Sarīkoju savā mājā Zviedrijā izstādi – noņēmu savas gleznas un pieliku pie sienām pārdodamās.

Tāpat palīdzēju arī slimiem bērniem, savācot naudu Zviedrijā zālēm, kā arī vedu šurp humānai palīdzībai draudzeņu saziedotus labus mazlietotus apģērbus.

– Zviedrija ir viena no valstīm, uz kuru pēdējos gados darba meklējumos ir devušies daudzi latvieši.


– Jā, Zviedrijas latviešu sabiedrībā tagad ir liels pieaugums – Stokholmā sestdienas skoliņā mācās pulka bērnu. Nesen kā pensionāru biedrības pārstāve viesojos skoliņā un stāstīju bērniem par savu ceļojumu uz Floridu, kur atrodas latvieša Edvarda Liedskalniņa būvētā koraļļu pils. Diemžēl viņš strādājis naktīs, lai citi neredz, un noslēpumu, kā to cēlis, viņš ir paņēmis sev līdzi kapā…

Stokholmas vecpilsētā latviešu draudze īrē telpas somu luterāņiem piederošā baznīcā. Dievkalpojumos ir daudz vairāk cilvēku nekā agrāk, jo ierodas jaunās ģimenes ar bērniem. Ilgus gadus draudzē dievkalpojumus noturēja mācītājs Oskars Sakārnis, kurš starpkaru Latvijā Aizputē bijis skolotājs. Tagad draudzē kalpo mācītāja Ieva Graufelde.

Kā dzirdu no saviem Amerikas draugiem, tur arī latviešu skoliņas zeļ un plaukst un baznīca arī dabū jaunas dvēseles.

Zviedrijā latviešus kopā ir pulcinājušas daudzas sabiedriskās organizācijas – “Daugavas vanagi”, Latviešu Apvienība, Latviešu palīdzības komiteja un arī Nacionālais fonds, ko ilgus gadus vadīja Andrejs Eglītis.

– Daudzi, ar kuģi aizbraukuši īsā ceļojumā uz Stokholmu, spriež, ka tur redzami mierīgi un smaidīgi cilvēki atšķirībā no rūpju māktiem rīdziniekiem, un secina – tas laikam tāpēc, ka Zviedrijā cilvēki ir turīgāki.


– Mums tā sociālā nodrošinājuma sistēma ir ļoti labi izstrādāta. Latvijā tādu nevar izveidot tāpēc, ka valdībai trūkst naudas. Un tas nav tikai tāpēc, ka daudzi jauni cilvēki izceļojuši uz ārzemēm, bet arī tāpēc, ka ir liela krāpšanās un korupcija.

– Ko dara jūsu dzimtas jaunākā paaudze?


– Mazmeita Anna dzīvo Austrālijā. Viņa studēja starptautiskās finanses, politoloģiju un drošību; pēc bakalaura grāda iegūšanas strādā lielā spāņiem piederošā firmā un paredzējusi studēt maģistrantūrā. Viens mazdēls beidz Rīgā Valsts 1. ģimnāziju, vēl divi mācās vidusskolā Zviedrijā.

– Kā izjūtat, ka Zviedrija arī ir sarosījusies rūpēs par drošības vairošanu reģionā?


– Jā, tas ir ļoti redzams. Ārlietu ministrs Karls Bilts uzsver, ka Baltijas valstis ir jāaizstāv un ka tas ir arī Zviedrijas uzdevums. Bet ir jāaizstāv pašiem sevi, un visiem rudenī ir atbildīgi jāiet uz vēlēšanām un jābalso.

Es ceru, ka vēl pēc dažiem gadiem Latvija sasniegs caurmēra Eiropas nodrošinātības līmeni un ka latvieši vairāk leposies ar savu valsti.

Pievienot komentāru

Komentāri (15)

  1. “atkalsatikšanos”… daudz iemācijusies no viņiem kopā strādajot – brīnišķiga ģimene- Sarmīte un dēls Jānis, kuru godapratu, pozitīvo attieksmi pret dzivi un lidzcilvēkiem var tikai apbrīnot! Lai veiksme un veseliba iet roku rokā un daudz saulainu dienu viņiem kopā ar savējiem!

  2. Diemžēl mazajai Latvijai 35 apavu veikali, tas jau ir tik pat kā monopols, tātad pretmonopolu likumi ir ļoti nepilnīgi. Bet, ja par morāli, tad tā tomēr ir diezgan trula alkatība.

  3. Eiroskor veikalā Tērbatas ielā gan iepirkos tikai vienu reizi un sen,bet vācu firmas “Salamander” kurpes” bija vēl valkājamas pat pēc sešiem gadiem!

    • “Salamander” ir ļoti laba firma, vienu laiku valkāju tikai šos apavus. Diemžēl “Salamander” nu nekādi nav Eiroskora seja, drīzāk patīkams izņēmums, tikai par pasakainu cenu. 35 veikali vienās rokās esot normāli, nu ko, pagaidīsim, kad Latvijā apavus tirgot drīkstēs tikai Eiroskor, tad tu nevis “Salamander” tur pirksi par uzpūstām cenām, bet ķīniešu galošas skaistas un vienādas par “Salamander” cenām…. un vēl būsi laimīgs, ka dabūsi. Laikam vairs neatceries, kā sūdaini “Montana” džinsi padomijā maksāja divas inženiera algas. Tolaik visi veikali bija vienās rokās. Ekonomikas ābece, jo vairāk veikalu īpašnieku, jo lielāka konkurence un mazākas cenas, un otrādi. Bet tu jau Edgar, diez vai to spēj vispār saprast.

  4. Gvido>Trūkst vārdu Atbildēt

    Alkatību tu labāk adresē mūsu bijušajiem un esošajiem oligarhiem ar samazināto ienākuma nodokli uz 45 latu GMI apcirpšanas rēķina,vairākās uzņēmumu valdēs un padomēs vienlaicīgi sēdošajiem dubulto algu,prēmiju un pat milzīgu sociālo pabalstu saņēmējiem pēc darba koplīgumiem ar nozaru arodbiedrībām!Dažu ienākumi sasniedz pat pusmiljonu eiro gadā!

  5. viss jau pareizi, bet tas, ka ārzemēs latviešu skaits aug, bet latvijā mazinās nu nekādi nevieš cerības un labu garastāvokli. Ārzemēs visas mazās tautas asimilējās un ja tās izzūd savā Tēvzemē, tad ar tautu ir cauri.:(

  6. Ja vien Latvija (Raksta pēdējais teikums) veiksmes stāstu nomainīs pret Ziemeļvalstu sociālekonomiskās attīstības modeli! Skat.”Pa Ziemeļvalstu ceļu…”,Ludmila,Diena.lv,29.decembris 2008.

  7. …ļoti dārgi fui

  8. Man pat neļāva pabeigt iepriekšējo komentāru. Sabojāja datoru, modrie sargi…..

  9. —–Rīgas iedzīvotāju skaitam te ir ļoti daudz iepirkšanās centru.—-
    ——–
    Jūs labāk padomājiet vai 35 veikali vienās rokās nav par daudz? Mazumtirdzniecība ir vienkārša, pat ļoti vienkārša nozare, kas ir domāta plasu iedzīvotāju slāņu turības nodrošināšanai, iztikas avotu iegūsanai, bet jūs nekaunīgi turpoinat tikai tālāk sagrābt šo nozari. Ja jums piederētu tikai 3 veikali, arī tad jūs būtu pārtikuša gimene, spējīga parūpēties par saviem bērniem. Padomājiet, ka jūsu alkatības dēļ, citas vismaz 10

    • Kaut ko tik aprobežotu vēl neesmu dzirdējis :))

      • Žīdi spēj vienīgi tirgot, jo patiesībā, ** Izgudrotāju talants diemžēl viņiem nepiemīt. Pat Einšteins relativitātes teoriju nošpikoja strādājot patentu birojā. Kukuļošana un pielīšana varu nesošajiem par tiesībām tirgot, jo vairāk jau neko neprotam. Nožēlojami. Tirdzniecības tīkli aizvien vairāk pierāda savu kaitīgumu cilvēku sabiedrībai, šitā sērga neapšaubāmi ir jāierobežo, jo ātrāk, jo labāk. Cieš tikai patērētāji. Tirdzniecības tīkli ir ieinteresēti tirgot nederīgus mēslus, kas lūzt , lai pirktu vēl un vēl. Rezultātā dabas resursu ļaunprātīga tērēšana, zinātnes attīstības kavēšana, jo nevajag lietas, kas ilgi un kvalitatīvi kalpo. Žīdi ir radījuši, šo absurda “fenomenu” – lielveikalu tīklus. Sabiedrība vel tā pa īstam nav apjautusi to totālo bīstamību, tāpat kā neviens ekonomists vēl nav spējis pamatot banku nepieciešamību ekonomikā., jo to vietā lieliski darbotos ieguldītāju akciju sabiedrības, pilnīgi bez liekēžiem, baņķieriem.

  10. Eiroskorā sen neipērkos,neizskatīgi modeļi,cenas augstas,neatbilst kvalitātei,pēdējie zābaki pielika punktu-viens bija platāks par otru,brāķis.Dzirdēju ka citiem arī tā gadījies..

    • Tad vajag saglābāt čeku un nest mainīt! Euroskorā ir ļoti labi apavi, labas kvalitātes! Es iepērkos tikai tur un man viss ir kārtībā!!! Pat ja gadās brāķis to vienmēr samaina, vai atgriež naudu.

Draugiem Facebook Twitter Google+