Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
22. oktobris, 2014
Drukāt

Latvijas regbija izlases kapteinis – cilvēks ar lielu dvēseli (4)

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Latvijas regbija izlases kapteinis Jānis Skuja šogad kļuva par valstsvienības rekordistu gan aizvadīto spēļu skaita ziņā (62), gan piezemējumos (16). 40 gadus vecais patruļpolicijas jaunākais inspektors no Bauskas ar izlasi šobrīd gatavojas Eiropas nāciju kausa izcīņas 2B divīzijas turnīra pirmajām divām spēlēm 2. novembrī Ungārijā un 15. novembrī savā laukumā pret Kipras regbistiem. “Domāju, šīs spēles man būs pēdējās izlasē,” viņš sliecas likt punktu gaitām nacionālajā komandā.

Mierīgs raksturs

– Jāni, kāpēc regbijs?

– Viss sākās 1994. gadā – dienēju mobilajā policijas pulkā, atnāca Uldis Bautris un piedāvāja uzspēlēt. Aizgājām 15 vīri, bet tagad no viņiem esmu palicis vienīgais. Man patika visi sporta veidi – futbols, basketbols, skriešana, brīvā cīņa, taču viss tādā fizkultūrieša līmenī. Jau pēc diviem gadiem Bautris mani paņēma izlasē, kur notika paaudžu maiņa.

– Tev kā pirmās līnijas spēlētājam ir attiecīgi gabarīti. Kā savulaik varēji uzspēlēt regbiju-7?

– Mans svars tagad ir 120 kilogrami, agrāk bija 85. Grūti spriest, kāpēc tas pieauga, bet man nāca par labu. Lielajā regbijā vienmēr esmu bijis pirmās līnijas spēlētājs, tur pārsvarā ir 110 līdz 130 kg smagi vīri. Ja ir par 30 kilogramiem mazāk, tad noturēt neiespējami.

– Šogad kļuvi par izlases rekordistu. Kuras spēles atcerēsies visvairāk?

– 2003. gadā Belgradā uzvarējām serbus, veicu divus piezemējumus, un mani atzina par labāko spēlētāju. Pats spēles un piezemējumus neskaitu, bet zinu, ka daži man nozagti. Svarīgākais gan ir komandas uzvara. Reiz spēlējām pret Velsas trešo sastāvu, bija kārtīga sišanās, taču vien sportiskā ziņā. Kaušanās mums kādreiz gāja vaļā ar “Ādažu čipsiem”. Katrs gribēja pierādīt, ka ir stiprāks, kādam neizturēja nervi, un bija netīra cīņa. Pēc spēles gan atkal visi draugi.

– Tu biji tas, kurš sit, vai arī iekarsušo prātu mierinātājs?

– Pēc dabas esmu mierīgs, agresiju izlieku cīņā. Bet sanākuši arī asumi. Reiz Tunisijā pretinieku pirmās līnijas spēlētājs gribēja ar galvu iesist. Es pretī, šim deguns pārsists, asinis pa gaisu. Abi dabūjām dzeltenās kartītes, bet man galva bija vesela.

Džentlmeņu spēle

– Regbijā pat noteikumos rakstīts, ka pirmās līnijas spēlētājiem jābūt īpašai sagatavotībai. Kā tā izpaužas?

– Cīņā ir ļoti liels spiediens uz kaklu. Pleciem, mugurai jābūt stiprai. Nāku no laukiem, Gailīšu pagasta “Uzvaras”. Man laikam gēni mantoti no tēva. Cīņā visādi gājis. Polijas izlasē bija vīrs, kurš ar deniņiem visu laiku sita. Iesit man, es viņam. Nezinu, kāpēc tā, varbūt mani kā jauno gribēja iebaidīt. Vēl ir bijis, ka Vilmārs Sokolovs no otrās līnijas grib trāpīt pretiniekam pa vārīgo vietu, tomēr neaizsniedzas un iesit savējam. Man nav tādu firmas gājienu.

– Kas tevi var izvest no pacietības?

– Māris Robežnieks, spēlējot šahu, jo ilgi domā. Kad spēlējam uz laiku, Māris zaudē. Man nepatīk acīm redzamas tiesnešu kļūdas, pēc kurām neuzklausa, bet dzen prom. Ja mani nokaitina, varu arī nolamāties, taču dzelteno par to nekad neesmu dabūjis, laikam nekas traks nav bijis.

– Regbijs esot džentlmeņu spēle.

– Taisnība. Nav kā futbolā, kur daudz aktieru. Lai gan spēlē jau ir tā – kurš kuru. Katram gribas uzvarēt. Spēlē var būt visādi, bet pēc tās iedzer alu un visu izrunā.

– Cik stipra regbijā ir trešā puslaika tradīcija?

– Pēc klubu spēlēm trešais puslaiks notiek reti. Pēc izlašu spēlēm – jā, sanāk kopā, bankets, aprunājas. Pēdējos gados tradīcija gan kļuvusi pliekanāka. Agrāk bija dziedāšana, “Miesniekiem” arī dejas uz galda. Tagad tā mierīgāk, oficiālāk.

– Kā kļuvi par izlases kapteini?

– Pirms gadiem četriem pieciem Sokolovam bija trauma, un treneri Juris Straume ar Vladimiru Ņikonovu iecēla mani. Jutos pagodināts. Agrāk mērķis bija vismaz vienu spēli aizvadīt izlasē, bet tagad – kapteinis. Man Vilmārs kā kapteinis ļoti patika, komandas dvēsele visos jautājumos. Es esmu ļoti kluss.

Perimetrs

– Regbija spēlētājiem ir dažādas kolorītas iesaukas. Tev arī?

– Ir gan – Perimetrs. Dienesta laikā konvojam trūka darbinieku, un mūs sūtīja uz cietumu. Vēlāk puišiem stāstīju – gājām pa perimetru, redzējām to un to. Tā arī iesauca.

– Visu karjeru esi pavadījis regbija klubā “Miesnieki”. Kāpēc tā?

– Latvijā nav pieņemts staigāt pa klubiem, un neviens man arī nav piedāvājis. “Miesniekos” jau no laika gala bija labs kolektīvs, pieredzējušie Vilmārs Sokolovs, Juris Silovs un citi neļāva darīt pāri jaunajiem, pamācīja. 2004. vai 2005. gadā ar mums uzspēlēt bija ieradušies franči un teica, ka es varētu doties pie viņiem pamēģināt, bet man te darbs, ģimene. Uzreiz atteicu. Ar “Miesnieku” deviņas reizes esmu kļuvis par Latvijas čempionu un ieguvis deviņus Latvijas kausus. Ir arī divi tituli Baltijas līgā, kur bija ļoti interesantas spēles. Reiz uzvarējām Maskavas “Slavu”, kur regbisti mēnesī saņēma 400 – 500 dolārus. Viņu treneris bija ļoti dusmīgs, teica: kā jūs varat zaudēt amatieriem! Es nekad regbijā neesmu saņēmis algu. Par izlases spēlēm bijušas prēmijas, klubs atmaksā ceļa izdevumus.

– Regbijā tev šis ir jau 20. gads. Cik vēl būs?

– Domāju, ka izlasē aizvadīšu šīs divas spēles, un pietiks. Man decembrī būs 41. Izlasē visu laiku jābūt formā, nevar atlaist. Klubā gan vēl uzspēlēšu.

– Kāds izlasei varētu būt šis atlases cikls?

– Kiprieši mums ir nezināma komanda, ungāri reitingā ir augstāk nekā mēs, arī lietuvieši. Bet ar visiem varam cīnīties par uzvaru, jāievēro disciplīna. Treneris Sergejs Lisko ienesis jaunas vēsmas, spēli grib padarīt ātrāku, mūsdienīgāku. Nevis tikai sisties čupās, bet darīt to gudrāk, meklēt caurumus.

VIEDOKĻI

Sergejs Lisko, Latvijas regbija izlases galvenais treneris:

“Kad kļuvu par izlases treneri, Jānis jau bija kapteinis. Iepazīstot viņu, sapratu, ka ne velti ir uzticēti šie pienākumi. Jānis ir cilvēks, uz kuru treneris var paļauties laukumā un arī ārpus tā. Domāju, ka tā viņu uztver visa komanda. Reizēm pārlieku liels miers ir mīnuss, bet viņa gadījumā tā nav, viņš iedveš pārējiem mieru, dod pārliecību. Vienmēr spēlē ar maksimālu atdevi, dara visu, kas ir viņa spēkos. Arī Jānis uzvelkas, ja pretinieks spēlē rupji – pat nevis pret viņu pašu, bet pret komandas biedru. Cilvēks ar lielu dvēseli. ”

Māris Robežnieks, Latvijas regbija izlases spēlētājs:

“Jānim piemīt ļoti izteikta pašdisciplīna un pašmotivācija – tās ir īpašības, kas ļāvušas kļūt par izlases rekordistu un kapteini, spēlēt līdz šādam vecumam. Viņš ir kapteinis gan laukumā, kur spēj ar iniciatīvu pacelt komandas garu, gan arī ģērbtuvē pateikt pareizos vārdus. Varbūt ne tik skaļi kā iepriekšējais kapteinis Vilmārs Sokolovs, bet iedvesmo komandas biedrus ar mierīgo, nosvērto pieeju. Būtu žēl, ja Jānis beigtu karjeru izlasē. Vēl vismaz gadu varētu spēlēt, turklāt – viņš joprojām ir viens no labākajiem. Tādu spēlētāju būs grūti aizstāt.”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Regbija līdzjutēja Atbildēt

    Ļoti interesants raksts! Paldies

  2. Liels prieks par Tevi, Jančik! Varbūt to Robežnieku vari nomainīt uz Pako? Joks! Lai veicas!

  3. Apbrīnojams cilvēks!
    Vairāk tādu kā Jānis

  4. Turies, Janka! Mēs ar tevi!!!

Draugiem Facebook Twitter Google+