Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. maijs, 2014
Drukāt

Lielai daļai pensionāru pašu audzēti dārzeņi ļauj ietaupīt un pat nedaudz iekrāt (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Šī dārziņa puse pieder Rasmai, kura šo zemi apstrādā piecpadsmit gadus, lūk, tā – Dignei, bet šeit saimniekoju es,” savas ķiploku, salātu un redīsu dobes izrāda rīdzinieks Vilnis Ķeris (73), kurš jau trešo pavasari katru brīvo brīdi pavada Lucavsalas mazdārziņu kolonijā. Tur viņam kopā ar vēl divām pensionārēm – arī Rīgas Aktīvo senioru alianses biedrēm – pieder apmēram 1200 kvadrātmetru liels zemes gabals. Tajā kuplo ābeles, ogulāji un peoniju krūmi, redzami zemeņu stādījumi, kas mijas ar dobēm, kurās jau labi paauguši loki un salāti.

“Te mums izaug gandrīz viss ikdienā nepieciešamais. Ziemas ķiploki, tāpat arī zemenes šogad izsala, to vietā iestādīju vasaras šķirni, kas arī ir laba,” viņš stāsta. Pagājušajā gadā bijusi ļoti laba ķirbju un kabaču raža, bet ābolu tik daudz, ka pat trijatā tos nespējuši ne apēst, ne sulās izspiest, tādēļ kādus 200 – 300 kilogramus kritušo augļu nācies vienkārši ierakt zemē.

Abas pārējās dārza saimnieces vēl turpina darba gaitas, tādēļ Vilnis Ķeris, kurš nestrādā algotu darbu, pa dienu cenšas dārzā paveikt pēc iespējas vairāk, it īpaši smagos darbus, piemēram, pavasaros uzrok zemi, izzāģē un sadedzina nokaltušos koku zarus. Sevi viņš uzskata tikai par “tehnisko nodrošinājumu”, uzsverot, ka īstās dārzkopes un puķu audzētājas esot viņa kolēģes. Pensionārs atklāj, ka viņam patīk pavadīt laiku, strādājot svaigā gaisā, jo tas vienlaikus ir darbs un atpūta, kas priecē sirdi un uzlabo veselību. Beidzis darboties ar lāpstu vai kapli, viņš dodas uz Vakarbuļļiem, lai nopeldētos jūrā. To viņš ik gadu uzsāk maija vidū un par spīti dabas untumiem turpina līdz par oktobrim.

Senioru kopsaimniecībā notiek darbu dalīšana un sējumu plānošana, tādēļ nav tā, ka katrs apstrādā tikai savu “pleķīti” un stāda visu, kas vien ienāk prātā. Piemēram, vienai dārza īpašniecei īpaši labi padodas ķirbju un kabaču audzēšana, tādēļ citi tos nestāda, bet specializējas uz kaut ko citu. Raža paredzēta tikai pašu patēriņam un tiek dalīta pēc principa “katram pēc viņa vajadzībām” – tas, kurš dzīvo lielā ģimenē kopā ar bērniem un mazbērniem, saņem vairāk, bet vientuļais – mazāk. Rudenī un ziemā ar izaudzēto var palepoties arī biedrības sanāksmēs, kurās ierasti katrs cenšas pārējos pacienāt ar kaut ko garšīgu.

Vilnis Ķeris stāsta, ka vēl četriem pieciem Rīgas Aktīvo senioru alianses biedriem pieder mazdārziņi Lucavsalā, taču ir arī tādi, kas ik pavasari dodas uz laukiem, lai ar pašu audzētām puķēm un dārzeņiem, pat medu cik necik nopelnītu papildus pensijai. Rudenī arī citiem alianses biedriem iespējams šo ekoloģiski tīro produkciju iegādāties par ļoti izdevīgām cenām, tā ietaupot. “Mēs to saucam par savu pārtikas banku. Pagājušajā gadā viens seniors no mūsu biedrības apgādāja visus ar gurķiem, kāds cits – ar medu no paša bišu dravas Madonas novadā,” stāsta Vilnis Ķeris.

Tomēr saimniekošanai Lucavsalas mazdārziņos ir arī ēnas puses. Ne tikai ražu, bet arī darbarīkus iekāro dažādi nelūgti viesi. Piemēram, pavasarī pensionārs aizbiedējis kādu nepazīstamu sievieti, kas griezusi un krāvusi ratiņos tulpes. Pēc tam viņš garnadzi manījis tās naski tirgojam stacijas tunelī. Tāds pats liktenis mēdz piemeklēt arī zemenes un citas dārza veltes, tādēļ seniori savā dārzā visu cenšas stādīt juku jukām, lai zagļiem mazāks kārdinājums. Arī koši krāsoto dārza namiņu, kurā glabājas lāpstas, kapļi un citi darbarīki, slēgt nav jēgas – tik un tā uzlauzīs. Kādam kaimiņam tā nesen nodedzināta, jo zagļi iekārojuši jumta skārda apšuvumu. Tieši šī paša iemesla dēļ Vilnis Ķeris nav uzcēlis arī siltumnīcu, bet gurķus un tomātus audzē tāpat uz lauka.

PIEREDZE 


Rīgas Kurzemes priekšpilsētas pensionāru biedrības vadītāja Mirdza Ķīle: “Mūsu biedrības senioriem ir dārziņi gan Rīgā un Pierīgā, gan citviet Latvijā. Vienai pat ir īpašums Ludzā, kuru viņa cītīgi kopj katru vasaru, bet pa ziemu atkal atgriežas Rīgā. Arī es pati katru sestdienu un svētdienu braucu uz kādu no saviem dārziem – vai nu uz vasarnīcu Plakanciemā, vai uz Limbažiem, kur manai vīramāsai zemes ir vairāk nekā vajadzīgs. Ķirbjiem jau parādījušās pirmās lapas, arī kāpostu stādi izauguši. Visu audzēju tikai savam patēriņam. Parasti kaut ko no sava dārza veltēm paņemu arī uz pensionāru biedrības sanākšanām, lai būtu ko pacienāt.”

Priekules pilsētas senioru biedrības “Zilais lakatiņš” vadītāja Rita Kuļikova: “Mūsu biedrībā ir ap 30 senioru, un katram ir savs dārziņš, kurā kaut kas tiek audzēts. Pensijas ir ļoti mazas, tādēļ bez tā nevaram iztikt – dzīve piespiež. Pārdot gan neko nepārdodam, bet rudenī maināmies ar izaudzēto, piemēram, ja kādam kāposti, burkāni vai gurķi padevušies labāk nekā citiem. Šobrīd jau esam visu iesējuši un iestādījuši, atliek tikai ravēt un gaidīt ražu. Rudenī mūsu biedrībā notiek degustācijas, tad katrs rāda, ko pagatavojis no ogām un dārzeņiem, mainās receptēm. Piemēram, es pati agrāk nespēju ne iedomāties, ka varētu ēst kabačus. Tagad tie ir mani mīļākie dārzeņi, jo zinu, cik tie gardi un veselīgi. Pirms dažiem gadiem pie mums viesojās amerikāņi. Viņi bija stāvā sajūsmā par to, ko bijām salikuši burciņās. Izrādās, arī ārzemniekiem iet pie sirds mūsu receptes.”

Pensionāre Anna Kārkliņa no Liepājas: “Mēs ar vīru abi esam aizrāvušies ar dārza darbiem. Tā mums ir īsta atpūta, citas mums nevajag. Man ļoti patīk puķes, tās audzēju gan savam, gan citu priekam. Vīrs aizrāvies ar zemeņu audzēšanu. Mūsu dārzā tās gatavojas no jūnija sākuma līdz par vēlam rudenim. Ir arī sakņu dārziņš, kura ražu gan izmantojam tikai savam patēriņam. Mums ir arī seši mazbērni, kuriem patīk plūkt zemenes, zirņus un burkānus tieši no dobes. Puķes dāvinu draudzenēm un pārdodu tirgū, tāpat arī zemenes. Iegūtā nauda ļauj mums ar vīru ziemā nodoties savam vaļaspriekam – teātra apmeklēšanai. Varam noskatīties jaunākās izrādes ne tikai dzimtajā pilsētā, bet arī Rīgā.”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Izklausās jau skaisti, stādam augus,ogas, dārzeņus, novācam ražu, kā Amerikā. Arī man bija dārziņš Lucavsalā to pametu, jo nespēju cīnīties ar vējdzirnavām. Katru reizi kad atnācu konstatēju, ka kaut kas ir nozagts, aiznests, norauts, nogriezts, izlauzts, beigās vēl aizdedzināts. Tagad tur ir džungļi un staigā draudīga izskata bomži un dienas laikā zog dārziņa apsaimniekotāja mantas. Kamēr tante ravē
    aiz mājiņas tikmēr zaglis ar visu somu prom.

  2. Liekas kaut kas ar Vilni Ķeri nav kārtība – Lucavsalai visapkārt tek Daugavas ūdeņi, bet viņam, redz jābrauc to gaisa gabalu uz Vakarbuļļiem nopeldēties jūras ūdeņos! Kā tad ir ar rakstiņa sajēgu, dārgie redakcijas amatnieki? Nevar tokš tik traki visu samākslot un safantazēt.

    • Pensionārs jau nav traks, ka līdīs tajā smirdīgajā Daugavā pie Lucavsalas peldēties, pareizi dara, ka brauc uz jūru.

  3. Un kad tā kļūs nespēcīga, tad visi ietaupījumi aizies aptiekai!

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (6)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+