Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. jūlijs, 2012
Drukāt

Daudz pļaviņu nopļauts, pulka uzvaru nosvinēts


Foto - Valdis Semjonovs, Aldis Jermaks un Līga VasiļūnaFoto - Valdis Semjonovs, Aldis Jermaks un Līga Vasiļūna

Dažās minūtēs nopelnīt sev studiju naudu, turklāt izdarīt to jau piecu gadu vecumā – šis Codes zēna Emīla Jātnieka veikums Latvijā joprojām ir unikāls. Tas notika Latvijas 1. zāles pļaušanas čempionātā, ko rīkoja “LA” izdevums “Praktiskais Latvietis” kopā ar Gulbenes rajona lauksaimniecības konsultāciju dienestu un Litenes pagastu 2000. gadā.

 

Kopš tā laika notikuši jau desmit AS “Lauku Avīze” un sadarbības partneru organizēti Latvijas čempionāti zāles pļāvējiem ar izkaptīm. Tradicionālajā sacensību laikā jūlijā ir vērts atcerēties gan šo svētku vēsturi, gan aprunāties ar veiksminieka Jātnieka ģimeni, viņi piedalījušies septiņos no desmit čempionātiem.

 

Pamudināja 
Vācijas vēstniecība

Gleznainajā Vācijas nostūrī Švarcvaldē, kas ziemā ir kalnu slēpotāju atpūtas vieta, bet vasarā – lielpilsētu pensionāru iecienīts kūrorts, Bai-ersbronnas tūrisma informācijas centrs 2000. gada augustā rīkoja 1. pasaules čempionātu zāles pļāvējiem ar izkaptīm. Lai uz to pulcinātu daudzu zemju pārstāvjus, Vācijas vēstniecības dažādās valstīs jau gada sākumā izplatīja informāciju par čempionātu vietējiem žurnālistiem. Arī “Praktiskais Latvietis” aptaujāja lasītājus, un viņi nosprieda: nu, protams, jāpiedalās! Kad startam pasaulē pieteicās daudzi, bija skaidrs, ka vispirms jāsarīko sacensības tepat Latvijā, lai izraudzītos pašus veiklākos pļāvējus. Pirms pirmajām sacensībām visvairāk raizējos par drošību – vienuviet taču būs vairāki simti asu izkapšu. Taču viss noritēja droši un raiti gan 1. un 2. čempionātā, kas notika Litenē, gan nākamajās sacensībās – divus gadus Nītaurē, divus Kandavā, divus Kalsnavā un, visbeidzot, Tilžā un Viļānos.

 

“Lauku Avīzes” izsludinātus, šos svētkus gadu gaitā kā laucinieku pieredzes apmaiņas projektu arvien vairāk atbalstīja Zemkopības ministrija un vietējās pašvaldības, un arī populāru partiju politiķi labprāt ieradās demonstrēt savu prasmi, vālus gāžot.

 

Tagad daudzi pagasti rīko šādas sacensības saviem cilvēkiem, un vietējie čempionāti kļuvuši par skaistu tradīciju, kad vakarā pēc veiklāko pļāvēju apbalvošanas kopīgi iededz ugunskuru un izdejojas zaļumballē.

 

Tālu pasaulē

Brauciens uz Švarcvaldi notika ar Zemkopības ministrijas atbalstu – piešķīrumu autobusa apmaksai. Protams, 2000. gadā latvieši cerēja uz uzvarām Baiersbronnā, taču tur sastapa spēcīgus konkurentus no Vācijas, Francijas, Norvēģijas un citām valstīm un saprata, ka citi ir gan īpaši trenējušies, gan rūpīgi sagatavojuši sacensībām platas izkaptis, kādu mums toreiz nebija.

 

Taču ieguvums bija līdzdalības prieks un pieredze, un veselaviete Dace Kalniņa priecājās par to, ka sacensību dalībniekiem un līdzjutējiem – lauku cilvēkiem, kam vidējie ienākumi bija ap 40 latiem mēnesī uz ģimenes locekli, pirmo reizi bijusi iespēja nokļūt tik tālu Rietumeiropā.

 

Baiersbronnā svinīgajā sacensību dalībnieku gājienā mūsu komandas līdzjutējas lepni gāja tautastērpos ar Latvijas karogu. Kad redzējām, ka no gājiena skatītājiem tūrisma centrs iekasē trīs vācu markas, sapratām, ko nozīmē ilggadēja mārketinga pieredze un ka pats čempionāts ir galvenokārt veiksmīgs tūristu piesaistes pasākums. Vakarā, kad izlozēja pļaujamo lauciņu numurus, katra komanda iepazīstināja ar sevi, sniedzot priekšnesumu. Mēs dziedājām latviešu skanīgo “Div’ pļaviņas es nopļāvu”. Un atkal visiem, izņemot sacensību dalībniekus, bija jāpērk ieejas biļete hallē.

 

Puiši baltos kreklos
puika_AJ_7

Emīlam Jātniekam, kas Litenē bija jaunākais Latvijas pļaušanas sacensību dalībnieks, tagad ir 17 gadu. Savu veiksmīgo startu pirms 12 gadiem viņš īpaši neatceras. Bet mamma Daira gan atceras, kā visus dēlus pirms sacensībām saposusi baltos kreklos, sējusi prievītes. Brašā Jātnieku ģimenes komanda, kuras kapteinis bija tētis Arnolds, citu dalībnieku vidū tika uzreiz pamanīta. Hipotēku banka bija viena no balvu devējām, un tās toreizējais valdes priekšsēdētājs Inesis Feiferis apbalvošanas ceremonijā paziņoja, ka atvērs Emīlam kontu, kurā ik gadu iemaksās naudu, ko puisis varēs saņemt 18 gados un izmantot studijām.

… Daira rāda “Vaidelošu” pagalmā sakuplojušu ievu – tā viņai balva no 7. pļaušanas čempionāta. “Vaidelotes” ir tūristu iecienīta vieta, un skaistais māla šķīvis, kas arī nopelnīts pļaušanas sacensībās, ciemiņu reizēs ir pilns ar gardiem pīrāgiem.

Priecīgs notikums Jātnieku ģimenei bija pagājušogad, kad Daira kļuva par “Latvijas Avīzes” konkursa “Sieviete Latvijai” laureāti.

Jātnieki apsaimnieko vairāk nekā 300 hektārus zemes, par viņu pieredzi ne reizi vien stāstīts “LA” lappusēs. Ik reizi satiekot, esmu domājusi, ka viņi simbolizē stipru, gudru, darbīgu dzimtu, kas sakņojas savā zemē un veido tādu Latvijas nākotni, kādu mēs vēlētos redzēt.

Daira tā arī pasaka: “Piederu pie tiem, kuri uzskata, ka Latvija nekad neiznīks un ka tai būs stiprs kodols. Mums Latvija ir pasaules sirds. Latvija būs tāda, kādu mēs paši to izdomāsim un izlolosim.”

 

 

Ekonomists, inženieris un agronoms

Ko tagad dara Jātnieku dēli, kādas ir turpmākās ieceres? Emīls ir beidzis Bauskas Valsts ģimnāzijas 10. klasi un pēc diviem gadiem mēģinās iestāties prestižajā Rīgas ekonomikas augstskolā. To pērn pabeidzis vecākais brālis Jānis, kurš patlaban stažējas ASV un atgriezīsies mājās nākamgad janvārī. “Galvenais – labi zināt matemātiku un angļu valodu,” saka Emīls, piebilstot, ka matemātika “būs jāsarauj, devītajā klasē biju slinks, iekavēju…” Par tālāku nākotni runājot, Emīls sola palikt strādāt Latvijā un domā, ka lielākā daļa klasesbiedru arī nebrauks prom. Jo ir pārliecināti, ka šeit var iegūt labu izglītību un, pacietīgi un cītīgi strādājot, var arī nopelnīt.

Otrs brālis Nauris Rīgā mācās uzreiz divās augstskolās – Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un Rīgas Tehniskajā universitātē un būs autoinženieris. Mārtiņš studē agronomiju Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Viņu daudzi atceras pēc veiksmīgās piedalīšanās “O kartes” festivālā. Pastarītis Varis mācās Bauskas sākumskolā.

Kamēr tētis Arnolds strādā savos tīrumos vai arī Saulainē kā pedagogs māca jaunajiem agronomiju un lauksaimniecību, mājās Emīls kā stiprākais apdara saimniecības darbus – rītos padzirda abas gotiņas un trīs teles, izved ganīties, iztīra kūti, pagalmā nopļauj zāli utt. Ja mammas nav mājās, dēls govis arī izslauc. Ieminos – tad jau Emīls mammu un tēti var palaist arī tālākās ekskursijās? Daira teic – Jānis aicina ciemos uz Ameriku, un, ja šogad būs laba raža un pietiks naudas, varbūt aizbraukšot arī.

 

Lielais un 
mazais bizness

Jatnieki_LV_7“Laukos katrs gads ir citāds, bet jāstrādā arvien,” saka Daira, piebilstot: “Tad, kad citi sūrojās par krīzi, mēs to nemanījām, mums ražošana neapstājās.” Jātnieki izaudzēto rapsi pārdod kooperatīvam “Latraps”, samaksa arvien bijusi laba. Lielais bizness ir Arnolda pārziņā, bet dzīvesbiedrei ir savas peļņas nodarbes. Daira pārdod žāvētus garšaugus. “Tas mans mazais papildu darbs, lielajos biznesa plānos to nerakstām.”

Saimniece rāda ārstniecības augu un garšaugu kolekciju. Vērmele izpletusies tālāk par ierādīto vietu, bet Daira ārā nerauj – Vaidavas zāļu sieva Zeltīte Kaviere lūgusi vērmeles stādus, un tos viņa dabūs.

Tagad gan tapšot projekts, lai ņemtu kredītu un iegādātos žāvētavu.

“Vaidelošu” pagalmā ir rituālā ugunskura vieta, kur saulgriežos pulcējas daudz ciemiņu. Daira skaidro – saulgriežu rituāls ir simboliska nākamā gada ēkas būvēšana, jo “vispirms tā ir jāuzbūvē garīgajā pasaulē, un pēc tam to sāc fiziski apmūrēt”.

Viņa ir mājražotāja, kas cep pīrāgus pēc pasūtījuma un uzņem tūristus, kuri vēlas izjust dabas ritmu lauku sētā, apskatīt ārstniecības augus. Pagājušogad bijušas astoņas tūristu grupas no Vācijas, šogad jau pavasarī pieteiktas vienpadsmit. Bijuši arī tādi, kas brīnījušies: “Kā tā, jūs dienā strādājat ilgāk par astoņām stundām?” Visvairāk tūristiem patīk paganīties avenēs vai tieši no krūma ēst upenes.

Pajautāju, kā Daira vērtē pārmaiņas savā saimniecībā un laukos beidzamajos 12 gados, tas ir, kopš 2000. gada, kad iepazināmies Litenes pļavā. “Pirmkārt, mūsu saimniecība ir paplašinājusies, otrkārt, tagad ir modernāka tehnika, pulka vieglāk strādāt,” stāsta “Vaidelošu” saimniece, piemetinot, ka arī visi Jātnieku ģimenes draugi ir cilvēki, kas nečīkst, bet strādā, un tāpēc “visiem ir izaugsme, labi darba sasniegumi, un visi ir apmierināti ar dzīvi”.

 

Pievienot komentāru

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+